9.maijā svinamā Eiropas dienas ir tas datums, kad 1950.gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans nāca klajā ar ideju, kas aizsāka vienotās Eiropas projektu. Viņš aicināja izveidot Eiropas ogļu un tērauda kopienu. Tās mērķis bija radīt Eiropas valstīm kopīgas ekonomiskās intereses, lai tā veicinātu arī politisko integrāciju un tādējādi ļautu izvairītie no jauna kara nākotnē. Lai kādas grūtības arī vienotās Eiropas projekts šajos teju 70 gados nebūtu piedzīvojis – no kara tas Eiropai ir ļāvis izvairīties.
Strīdi – kā veidot Eiropu tālāk - un arī iekšēja grupēšanās bijusi daļa no Eiropas projekta vienmēr. Pēc Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveides, tās dalībvalstis sešus gadus strīdējās – vai būtu nepieciešama arī kāda politiska kopība – līdz to tomēr ar Romas līgumu izveidoja 1957.gadā.
2008.gada ekonomikas krīze Eiropā atnesa strīdus starp taupības aizstāvjiem ziemeļos un ekonomikas stimulēšanas un tērēšanas aizstāvjiem dienvidos. Bēgļu krīze – iezīmēja plaisu starp Eiropas rietumiem un austrumiem, kas pretojās bēgļu uzņemšanai. Tāpēc šajā 28 dažādo interešu un vīziju ansamblī valstis sev vienmēr meklē sabiedrotos.
"Mana sajūta - arī mūsu kolēģi no citām valstīm jūt – ka Baltijas reģions, Baltijas valstis patiešām ir kopā.
Es esmu gandarīts, ka mums katru reizi pirms Eiropadomes ir Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tikšanās,” saka Igaunijas premjers Jiri Ratass.
Ar mums trijiem vien tomēr nepietiek, atzīst arī Latvijas premjers Māris Kučinskis (Zaļo un Zemnieku savienība). “Mums ir tomēr jāmeklē un jāskatās arī uz lielākiem formātiem,” norādot uz ES nozīmi, saka Kučinskis.
Taču atšķirībā no Beniluksa valstīm, kas vismaz ārēji Eiropadomes pasākumos dažreiz demonstrē vienotību, kopā sniedzot paziņojumus, vai pat trīs lielās ES valstis – Francija, Vācija, Itālija - arī kopā iznākot pie žurnālistiem –
Baltijas valstu līderi nekad šādam simboliskam žestam nav saņēmušies – kaut vai lai tīri simboliski apliecinātu vienotību kādā jautājumā.
Tiesa, vienotība nav un arī nevar būs pilnīga. Piemēram, vairākos jautājumos – kaut vai attiecībā uz Krieviju – Lietuva reaģē daudz asāk un ātrāk nekā Latvija un Igaunija, kuras premjera Ratasa partijai ir noslēgts līgums ar Putina “Vienoto Krieviju”
“Pat ja jūs paskatāties politiski, tad Baltijas valstis tagad nemaz nav tik ieinteresētas iekšējā sadarbībā,” komentē Viļņas starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta direktors Ramūns Vilpišausks. “Lietuva, visas mūsu valstis ir ieinteresētas vispirms jau Skandināvijas valstīs, mazliet vairāk arī Vācijā. Bet nevienā no valstīm neeksistē ideja, ka sadarbībai starp trim Baltijas valstīm būtu jābūt prioritātei. Daudzos svarīgos jautājumos ir nesaskaņas,” stāsta Vilpišausks.
Smagnējā “RailBaltica” tapšanas gaita, kur katrai Baltijas valstij ir savas intereses, savulaik nespēja vienoties par sašķidrinātās gāzes termināla atrāšanās vietu, un vēl arvien neatrisinātais jūras robežas jautājums starp Lietuvu un Latviju. Tie ir tikai daži no piemēriem. “Tās ir pieklājīgas attiecības, bet nav draudzīgas. Tās nav siltas attiecības,” teica Vilpišausks.
Taču uz āru, Baltijas politiķi ir apņēmības pilni šo vienotību saglabāt un izmantot tā politisko kapitālu – jo lielajā Eiropas politikā tas var palīdzēt.
