Agrā darba dienas pēcpusdienā nelielais poļu veikals ar nosaukumu "Poldasiak" pamazām pildās ar pircējiem. Salīdzinājumā ar mitro aukstumu ārpusē, iekšā ir mājīgi un silti, rūc desu griežamā mašīna, garākā rinda arī stāv pie gaļas vitrīnas, mirgo Ziemassvētku lampiņas. Plauktos sarindoti produkti ar nosaukumiem poļu valodā – zirņi, makaroni, ievārījumi, cepumi, ledusskapī alus, skābie gurķīši un kāposti burkās. Lielās pakās slavenās poļu zupas – borščs, žureks, flaki. Tādas ar uguni Beļģijas parastajos veikalos nesameklēt. Pārdevēja Elžbeta stāsta, ka milzīgs pieprasījums ir pēc boršča, ko pārdot iepakojumā līdzīgi kā sulu:
„Cilvēki pērk desas, sieru, kūkas, bet svētkiem - pīrādziņus un sarkano boršču.”
Pēc alus veikalā ienākuši Luka un Dāvids. Luka Briselē dzīvo jau 10 gadu, Dāvids - divus. Abi strādā ceļu darbos un brīvajā laikā vada diskotēkas. Viņi teic, ka bez sava veikala un dzimtenē pierastās pārtikas ir grūti iztikt, jo te nekas negaršojot kā Polijā, turklāt arī nacionālajos veikalos viss atgādinot mājas.
„Mums patīk mūsu produkti, mūsu gaļa, viss cits, te viss ir labāk,” Latvijas Radio stāsta Dāvids.
Šis ir viens no salīdzinoši daudzajiem poļu veikaliem Briselē, kur mīt visai ievērojama poļu kopiena. Internetā, meklējot ārvalstnieku veikalus Briselē, var atrast kuplu skaitu. Turklāt savi veikaliņi ir arī citām tautībām, piemēram, bulgāriem, grieķiem, ungāriem, armēņiem, irāņiem un tā tālāk.
Latviešiem sava veikala nav, tādēļ te dzīvojošie izlīdzas ar sūtījumiem no mājām vai arī mēdz iegriezties kādā no veikaliem, kas tuvāks reģionam un kur var atrast lietas, kas nav atrodamas parastā beļģu lielveikalā, lai gan, piemēram, Latvijas šprotes ir arī šeijienes tirgotavās.
Viens no tādiem veikaliem ir ar nosaukumu "Ivan da Maria" jeb "Ivans un Marija", kas ir krievu veikals, taču kurā var atrast ievērojamu daudzumu preču arī no Latvijas, piemēram, "Laimas zefīru", vafeļu torti "Vāverīte", griķus, šķeltos zirņus un tā tālāk. Veikalā gan šoreiz interviju nesniedz, lai gan apkalpo ļoti laipni. Saimnieki saka, ka kuru katru mirkli gaida pievedumu un tāpēc neesot laika. Nodaļā, kur stikla vitrīnā salikti dažādi suvenīri, tostarp arī tradicionālās koka matrjoškas, priekšplānā karājas arī liels, melns T krekls ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina attēlu.
Tālāk no pilsētas centra - ielā, kas nedaudz atgādina kādu no Parīzes mazajām, nomaļajām, bet ar raksturu apveltītajām ieliņām, jo te mudž no dažādu tautību sīkbodītēm, atrodas ukraiņu veikals ar nepārprotamu nosaukumu – "Ukrainiskii". Tajā viss ir trīsreiz mazāks nekā "Ivanā un Marijā". Aiz letes stāv un smaida Leila, kura, izrādās, ir Armēnijā dzimusi gruzīniete.
Plaukti piepakoti ar brūni kūpinātām desām ar nosaukumu "Baltija", ledusskapī lietuviešu minerālūdens, saldējums, saldie sieriņi. Leila to visu labprāt izrāda.
Vitrīnā guļ siļķes un skumbrijas. Tās uz svētkiem ejot uz urrā. Ukraiņi arī taisot siļķi kažokā. Bet ne jau ukraiņi vien te ienāk, pēc mājām un pazīstamajām garšām noilgojušies, stāsta Leila.
„Preces mums ir gandrīz no visām bijušajām PSRS republikām. Te, rajonā, vairāk dzīvo ukraiņi no Čerņivcu apgabala, bet ienāk arī vietējie - beļģi, kā arī rumāņi, bulgāri, ungāri, čehi, dienvidslāvi, jo viņiem arī līdzīgi produkti,” skaidro Leila.
„Teikšu tā, man ir nostaļģija pēc krievu produktiem – zivs, alus, gruzīnu vīna, desas ar tik pazīstamo garšu,” atzīst veikalā sastaptais Ivans Petrovs, kurš atnācis ar beļģu draudzeni Frederiku.
Pārdevēja Leila saka, ka grib stāvēt nost no politikas, taču bez tās nevar arī te. Ir bijuši pircēji, kas rājas, kā var ukraiņu veikalā pārdot Krievijas preces, un otrādi - cits atnāk un sodās par ukraiņiem Kijevā.
„Ir bijis - ienāk ukraiņu pircēji un uzzina, ka paši neesam ukraiņi, un tad ir gatavi runāt krieviski. Ik pa laikam kaut kas gadās, bet mēs cenšamies apiet šo tēmu, lai gan cilvēki tagad tā ļoti noskaņoti," politiskās nianses klāsta Leila.
Pie plauktiem gan emocijas norimstot, jo šī ir viena no retajām vietām pilsētā, kur īpaši svētku laikā sajust dzimtenei raksturīgās smaržas un garšas.
