2014.gads ir pasaulē ir bijis saspringts, jo līdztekus konfliktam Sīrijā parādījās jauni tā dēvētie karstie punkti, vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktori.
2013.gada nogalē aizsākušies grautiņi Kijevā un citviet Ukrainā nu jau aizejošajā gadā pārauga pavisam cita mēroga - ģeopolitiskās - pārmaiņās. Krievijas īstenotā Krimas aneksija un to atbalstošo kaujinieku iebrukums Donbasā atjaunoja Eiropā karadarbību kopš Bosnijas kara 1990.gadu pirmajā pusē. Savu vārdu Tuvajos Austrumos pieteica "Islāma valsts", kas gada izskaņā pārvalda daļu Sīrijas un Irākas teritorijas un ar savām idejām aizrāvusi daudzus Rietumos dzīvojošus musulmaņus, vairojot turienes iedzīvotāju bažas par terorismu. Visbeidzot, ir mainījusies Eiropas Savienības (ES) vadība, kurai jāturpina meklēt veidi, kā atjaunot stagnējošās Eiropas ekonomikas attīstību, vienlaikus uzturot sankcijas pret Krieviju.
Temati:
| 1. Ukraina un Krievija | 3. Tuvie Austrumi |
| 2. Eiropas Savienība |
Ukraina - no grautiņiem līdz karam
Vēl pirms gada, kad Ukrainā tikko bija sākušās Maidana protesta akcijas, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tikai dažus mēnešus vēlāk Ukraina būs pavisam cita valsts. Tajā būs nomainījies prezidents un valdība, tā būs zaudējusi Krimu un tās austrumos Donbasa reģionā noritēs asiņaina karadarbība, bet pati Ukraina būs nonākusi ģeopolitisku cīņu krustcelēs un ekonomiskā sabrukuma priekšā.
Gada sākums galvaspilsētā Kijevā daudziem paliks prātā ar liesmojošām barikādēm, degošām ēkām un asiņainām sadursmēm starp Eiromaidana aktīvistiem un labi bruņotiem specvienības "Berkut" kareivjiem.
Šo sadursmju kulminācija bija 19.- 21. februāris, kad dzīvību zaudēja vairāk nekā 100 protestētāju un miliču, un par šīm slepkavībām tā arī līdz šim neviens īsti pie atbildības nav saukts.
Prezidents Viktors Janukovičs, faktiski atzīstot nespēju kontrolēt situāciju un, visticamāk, baidoties par savu dzīvību un labklājību, bēga no Ukrainas, atrodot patvērumu Krievijā. Tobrīd acīmredzami Maidana līderi vēl nebija spējīgi pilnvērtīgi pārņemt varas grožus savās rokās gan līdzšinējai varai lojālo politiķu, gan drošības spēku attieksmes dēļ.
Iespējams, ka tieši šīs neskaidrības laikā aizsākās faktiskā Krimas Autonomās republikas aneksija. Februāra beigās un marta sākumā Krimu pārpludināja formās tērpti karavīri bez atpazīšanās zīmēm, kuri ātri vien ieguva iesauku – laipnie cilvēki. Ja neskaita ukraiņu karabāzu ieņemšanu vai bloķēšanu un pašpasludināto Krimas varas iestāžu amatpersonu apsargāšanu, šie pilnībā bruņotie cilvēki tiešām neraidīja nevienu šāvienu, taču viņu klātbūtne radīja graujošu psiholoģisku efektu gan novājinātajā ukraiņu armijā, gan Ukrainas sabiedrībā.
Par spīti starptautiskās sabiedrības paustajam sašutumam par neatļautas karadarbības veikšanu, Krievija tā arī nekad nav oficiāli atzinusi savu spēku nosūtīšanu uz Krimu. Pat pēc tam, kad 16. martā steigā sarīkotajā tā dēvētajā referendumā gandrīz 97% pussalas iedzīvotāju Krimas iedzīvotāji nobalsoja par reģiona integrāciju Krievijas Federācijas sastāvā.
Kā norāda daudzi no politikas analītiķiem, Krimas pievienošana Krievijai ekonomiskajā ziņā ir ārkārtīgi neizdevīga, ņemot vērā, ka sauszemes sakaru ar jauno valstu pussalai nav un pašu Krieviju skārusi negaidīta ekonomiskā krīze. Šī gada laikā Donbasa reģionā izvērstā karadarbība tiek saistīta tieši ar vēlmi nodrošināt šādu sauszemes pieeju Krimai. Taču līdz šim ne šovasar pašpasludināto tā dēvēto Doņeckas un Luhanskas tautas republiku kaujiniekiem, ne viņus atbalstošajiem tā dēvētajiem brīvprātīgajiem no Krievijas, kuri gan atkal izmanto modernāko Krievijas bruņoto tehniku un ieročus, šo mērķi nav izdevies sasniegt. Tas gan ir prasījis jau gandrīz 5000 cilvēku dzīvību, abās konfliktā iesaistītajās pusēs.
Taču jaunievēlētajam prezidentam Petro Porošenko un jaunajai Arsēnija Jaceņuka valdībai priekšā stāv milzums citu izaicinājumu. Ukrainas sabiedrība ir radikāli mainījusies, Ukraina tagad ir noslēgusi asociācijas līgumu ar ES, tā ir atcēlusi savu ārpusbloku statusu, kas ļaus tuvināties NATO, taču primārais un galvenais uzdevums ir pašas Ukrainas sakārtošana. Gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan, nenoliedzami, arī teritoriālajā ziņā.
Līdzšinējie centieni atrisināt bruņotos konfliktus diplomātiskajā ceļā gan nav nesuši tik labus rezultātus, kā varētu cerēt. Arī reformas nenotiek tik ātri un veiksmīgi, kā gribētos. Tieši tāpēc daudzi politikas vērotāji uzsver, ka nākamais gads Ukrainai būs izaicinājumu pilns un ar reformām vien nepietiks – lai Ukraina izdzīvotu un kļūtu par stabilu valsti, to faktiski ir nepieciešams būvēt pilnīgi no nulles.
ES gads - ar mantojumu
Galveno spēlētāju un uzvalku maiņas, politiskās gribas un stājas demonstrējumi, pēckrīzes ugunsgrēka sakopšana - Eiropas Savienība (ES) aizvadījusi visai trauksmainu un pārmaiņu pilnu gadu, no kura daudz ko mantojumā pārņems arī nākamais.
Attiecības ar Krieviju, eiroskeptiķu aktivitātes Lielbritānijā, centieni sildīt ekonomiku un mazināt bezdarbu – būs augstu dienas kārtībā, arī pārkāpjot gadumijas slieksni.
Baltija eirozonā un nostiprināšanās pret ienaidnieku "krīze"
Kaimiņvalsts Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips bija viens no Eiropas valstu vadītājiem, kurš gadu iesāka ar sveicieniem Latvijai. Mūsu valsts iestāšanās eirozonā plaši atbalsojās gan Rīgā, gan Briselē. Šim solim vajadzēja kliedēt vairākās bažas un šaubas, gan par to, vai Latvija pēc tik smagas ekonomiskās un finanšu krīzes patiešām būs atguvusies un vai eirozona joprojām ir interesanta jaunām dalībniecēm, pēc tām jukām un triecieniem, ko tā piedzīvojusi. Latvijas solim tūlīt sekoja arī kaimiņvalsts Lietuvas vēstījums, ka tā būs nākamā iestāšanās ciklā. Un līdz ar to jau pirmajā janvārī visas Baltijas valstis būs ieviesušas eiro.
Kopumā eirozonai un Eiropas Savienības ekonomikai šis ir bijis cietokšņu nostiprināšanas gads pret kopējo ārējo ienaidnieku vārdā "krīze". Saceltas ugunsgrēka aizsargsienas, izveidots ārkārtas glābšanas fonds, kopīga banku uzraudzība, darbojas nosacījumi, kas valstīm liek atskaitīties par nacionālajiem budžetiem, pirms tie apstiprināti parlamentā –
kopumā stingrāks Briseles diktāts un modrā acs vērsta uz nacionālajiem maciņiem.
Grieķija un Kipra joprojām atrodas starptautiskā aizdevuma programmā, taču 2015.gadā vismaz Grieķija cer to pabeigt. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 200 miljardu eiro lielais aizdevums būs saņemts, taču Grieķijai nāksies vēl ilgi turpināt reformas, taupību, un bažās, ka Atēnas varētu paklupt atkal, eirozona gatavo drošības spilvenu – kredīta līniju, kur Grieķija varētu pasmelties kādā pēkšņi pienākušā nestundā.
Citādi Grieķija ir starp tām valstīm, kuras ekonomika aug, taču kopumā ES un eirozonas valstu izaugsmi gan aizvadītajā gadā, gan arī turpmākajā plāno lēnāku, nekā bija domāts iepriekš.
Ekonomika, finanses nepārprotami bija temats, kurš dominēja vienā no Eiropas aizejošā gada lielākajiem notikumiem – Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kurām sekoja arī jaunās Eiropas Komisijas izveidošana un jaunu seju izraudzīšanās Eiropadomes vadītāja un ES Augstā pārstāvja ārlietās amatos.
Pirmo reizi eiroskeptiķu frakcija un jauna EK struktūra
Ar saukli "Šoreiz ir citādāk!" Eiropas Parlamenta vēlēšanas savu kulmināciju sasniedza maija nogalē, kad dažu dienu laikā pie urnām devās visu dalībvalstu balsstiesīgie pilsoņi, daudzās, īpaši, tā teikt, jaunajās ES dalībvalstīs demonstrējot joprojām ļoti zemu aktivitāti.
Pie varas stūres parlamentā arvien saglabājās labēji konservatīvā, joprojām lielākā Eiropas Tautas partijas grupa, kā otros atstājot kreisos – sociālistus, taču kā nekad iepriekš Eiropu pāršalca eiroskepticisma vilnis, ļaujot sasparoties eiroskeptiskiem spēkiem Lielbritānijā, Francijā, Nīderlandē, Ungārijā un citur, kas galu galā ļāvis pirmo reizi parlamenta vēsturē izveidot arī eiroskeptiķu frakciju, ar ko parlamentam nāksies rēķināties arī turpmākos kopumā piecus darba gadus.
Pirmo reizi vēsturē Eiropas Parlamenta vēlēšanas cieši bija saistītas arī ar Eiropas Komisijas prezidenta izraudzīšanos, kas nozīmē, ka šo līderi izraugās partija, kas ieguvusi visvairāk balsu vēlēšanās. Šoreiz laimīgā varas kārts, tiesa gan, ne bez cīniņa un intrigām, tika bijušajam Luksemburgas premjerministram Žanam Klodam Junkeram.
Junkers tagad ir teju kājām gaisā apgriezis Eiropas Komisijas struktūru.
Vecā kārtība, kad katras valsts izvirzītajam komisāram pieder pa portfelim, vairs neeksistē. Ir 7 viceprezidenti, no kuriem viens ir arī Latvijas bijušais ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Atbildot par konkrētu jomu, viceprezidenti sadarbojas ar pārējiem komisāriem.
Komisijas lielā apņemšanās ir atgriezt atpakaļ uz ceļa grāvī ieslīdējušo Eiropas ekonomiku un jo īpaši sociālo jomu, mazināt milzīgo bezdarbu, kas, kā spriež eksperti, arī audzē lielo eiroskepticismu. Tādēļ Eiropas Komisijas karogs ir investīcijas un izaugsme un vairāku simtu miljardu eiro liels investīciju piesaistīšanas plāns, ar ko Brisele aktīvi darbosies arī gaidāmajos gados.
ES ir ieguvusi arī jaunu Eiropadomes vadītāju, par kuru kļuvis bijušais Polijas premjerministrs Donalds Tusks, izpelnoties īpašu atbalstu no jaunākajām valstīm. Tusks, kuram pārmeta svešvalodu trūkumu, jau paguvis mīkstināt kritiķu sirdis ar solījumu to uzspodrināt.
"Eiropai nekas nav pietiekami labs, pat mana angļu valoda, bet es to uzspodrināšu. Decembrī es būšu simtprocentīgi gatavs, neuztraucieties," viņš teica.
Savukārt par ES augsto pārstāvi ārlietās kļuvusi itāliešu sociāliste Federika Mogerīni, kuru ļoti asi kritizēja Baltija un vēl virkne valstu par viņas draudzīgo attieksmi pret Kremli.
ES attiecības ar Krieviju būs arī turpmāko mēnešu lielais jautājums. Gada slieksnis ir pārkāpts bez būtiskām izmaiņām. ES arvien patur spēkā sankcijas pret Krieviju, ieilgušās Ukrainas krīzes dēļ, un līdzīgi rīkojas arī Maskava, joprojām liedzot Eiropas pārtikas produktiem šķērsot robežu. Arī šī ir situācija, ar ko jārēķinās Latvijai, ar 1.janvāri kļūstot par ES prezidējošo valsti. Priekšā spraigs un darba pilns laiks.
Kaislības nerimst arī ārpus Briseles sienām. Par lielāku autonomiju no Lielbritānijas joprojām cīnās skoti. Aizvadījuši referendumu, vairumam balsojot par palikšanu Lielbritānijas sastāvā, skoti tomēr gaida Londonas solītās priekšrocības.
Savukārt no Spānijas joprojām grib atdalīties katalāņi, bet Lielbritānija, kurai pavasarī paredzētas vēlēšanas, arvien ir referenduma noskaņojumā par iespējamu izstāšanos no ES.
Tuvajos Austrumos aizvadīts vēl viens trauksmains gads
"Islāma valsts" likmes pieaug
Pirmais nopietnais brīdinājums par džihādistu kaujinieku ambīcijām Irākā nāca jau pašā 2014.gada sākumā. Grupējums, kas toreiz sevi vēl dēvēja par "Islāma valsts Irākā un Sīrijā", janvārī sagrāba Irākas rietumu pilsētas Fallūdžu un Ramadī.
Pēc dažiem mēnešiem, jūnijā, grupējums vēlreiz šokēja pasauli un radīja milzīgas bēgļu straumes, ieņemot Irākas otro pilsētu Mosulu valsts ziemeļos, radot nopietnu drošības krīzi, un sākot virzību Bagdādes virzienā. Slikti sagatavotajiem Irākas drošības spēkiem viņu ofensīvu izdevās apturēt vien dažus desmitus kilometru pirms galvaspilsētas. Ziemeļos džhiādistus izdevās iegrožot lielā mērā pateicoties Irākas kurdu spēkiem.
Drīz vien grupējums paziņoja, ka ieņemtajās teritorijās Irākā un Sīrijā izveido kalifātu jeb islāma valsti, attiecīgi arī nomainot savu nosaukumu uz vienkārši "Islāma valsts."
Augustā aktīvāk iesaistījās ASV, vispirms sākot piegādāt ieročus kurdiem un humāno palīdzību bēgļiem, to nometot ar izpletņiem no lidmašīnām, un tad sāka gaisa uzlidojumus grupējuma pozīcijām Irākā.
Likmes pieauga, kad augusta vidū džihādisti izplatīja video, kurā redzams, ka, nogriežot galvu, tiek nogalināts sagūstīts amerikāņu žurnālists Džeimss Folijs.
Grupējums paziņoja, ka tā ir atriebība par ASV gaisa uzlidojumiem. Pāris dienas vēlāk ASV aizsardzības ministrs Čaks Heigels brīdināja, ka draudi ir nepieredzēti un nopietni.
"Viņi nav vienkārši teroristu grupa. Viņi apvieno ideoloģiju; attīstītas stratēģiskās un taktiskās militārās spējas, viņi ir ārkārtīgi labi finansēti. Mēs neko tādu iepriekš neesam pieredzējuši, tādēļ mums ir jābūt gataviem visam. Un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir aukstasinīgi un stingri novērtēt situāciju, un sagatavoties," sacīja Heigels.
ASV militāristu aprindās atzina, ka džihādistus nebūs iespējams sakaut, neiznīcinot viņu bāzes Irākas kaimiņvalstī Sīrijā, kur grupējums iepriekšējos mēnešos bija nostiprinājies un uzkrājis spēkus arvien turpinoties pilsoņu karam. Kad septembrī kaujinieki nogalināja vēl vienu sagūstītu amerikāņu žurnālistu, ASV prezidents Baraks Obama paziņoja par gaisa uzlidojumu operācijām pret grupējumu arī Sīrijā. Kopš tā laika notikuši vairāk nekā 1300 uzlidojumu, ne tikai ASV, bet arī sabiedroto. Amerikāņu koalīcijas partneri gan pieturējušies pie stratēģijas - uzbrukt džihādistu pozīcijām tikai Irākā. Bet par kaujinieku pievarēšanu pagaidām nevar runāt.
Sīrijā izeja no strupceļa vēl nav saskatāma
Radikālais grupējums "Islāma valsts" nostiprinājās tieši Sīrijā. Prezidenta Bašara al Asada un viņa opozīcijas spēku kaujām ieilgstot, arvien redzamāku lomu sāka ieņemt radikāli noskaņotie grupējumi. Pateicoties organizētībai, labai sagatavotībai un finanšu avotiem, tostarp ieņemot naftas atradnes, tie kļuva par dominējošu spēku, cīnoties gan pret Asadu, gan mēreni noskaņotiem grupējumiem.
Diemžēl Sīrijā šī gada laikā situācija nav uzlabojusies. Ja pirms gada bojā bija gājuši vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, tad tagad, konfliktam turpinoties jau ceturto gadu, tie ir jau vismaz 200 tūkstoši cilvēku.
Gada sākumā Ženēva gan izdevās sarīkot miera konferenci, kurā piedalījās Asada režīma un opozīcijas delegācijas. Procesam uzmanīgi sekoja visa pasaule, bet rezultāti izpalika. Lahdars Brahimi, tā brīža ANO un Arābu līgas Sīrijas konflikta vidutājs, nebija diez ko pozitīvs.
"Neveiksme mums visu laiku skatās tieši sejā. Bet, kas attiecas uz Apvienotajām Nācijām, mēs noteikti neatstāsim neapgrieztu nevienu akmeni, ja būs iespēja virzīties uz priekšu. Ja šādas iespējas nebūs, mēs par to paziņosim," viņš teica.
Dažus mēnešus vēlāk Brahimi atkāpās no amata, paziņojot, ka "sašķeltības dēļ" nav izdevies panākt nekādu progresu konflikta izbeigšanai.
Vienīgais, ka šogad sākās Asada režīmā rīcībā esošo ķīmisko ieroču iznīcināšana, par ko vienošanās tika panākta pēc pagājušā gadā ķīmisko ieroču uzbrukuma pie Damaskas.
Gandrīz viss jau esot iznīcināts. Tajā pašā laikā izskanējušas bažas, ka režīms nav pilnībā deklarējis savus krājumus.
Irāna un rietumvalstis atkušņa cerībās
Sīrijas un "Islāma valsts" notikumiem pa vidu ir Irāna, kas pēdējā laikā kļuvusi redzamāka uz starptautiskās skatuves. Teherāna joprojām atbalsta Asada režīmu, jo arī viņš ir šiīts. Tajā pašā laikā Irāna iestājas pret džhiādistu grupējumu "Islāma valsts", kas ir sunnīti. Vašingtona uzskata, ka Teherāna pat ir īstenojusi uzlidojumus grupējuma pozīcijām uz savu roku.
Bet pēc tam, kad prezidenta amatā stājās par mēreni noskaņoto uzskatītais Hasans Rouhani, šis gads aizvadīts diskusijās par to, cik nopietns ir atkusnis starp rietumvalstīm un Teherānu.
Ir aizritējuši vairāki sarunu raundi par Irānas pretrunīgi vērtēto kodolprogrammu. Tomēr tālāk par sākotnējo vienošanos nav izdevies tikt. Tā paredz, ka Teherāna savu kodolprogrammu ierobežos apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu. Novembrī Vīnē Irāna un lielvaras kodolsarunās mēģināja panākt vispārīgo vienošanos. Tomēr pie kopsaucēja abas puses tā arī nenonāca, viena otru par labajiem nodomiem nepārliecināja, un sarunas pagarinātas vēl līdz nākamā gada vidum.
Palestīna un Izraēla - vēl vienas sabrukušas miera sarunas un asiņains Gazas karš
2014.gadā ar jaunu sparu uzliesmojis Izraēlas un palestīniešu konflikts. Pavasarī atkal sabruka miera sarunas. Palestīniešu pašpārvalde vainoja Izraēlu par ebreju koloniju paplašināšanas turpināšanu. Izraēla kritizēja Palestīniešu pašpārvaldi par vienošanos ar Gazas joslu kontrolējošo grupējumu "Hamas" veidot nacionālās vienotības valdību.
Jūlijā spriedze pēc ebreju un palestīniešu jauniešu nogalināšanas gadījumiem eksplodēja vēl vienā Izraēlas un Gazas joslas konfliktā. Uzlidojumi ilga septiņas nedēļas. Izraēlas mērķis - apturēt "Hamas" kaujinieku uzbrukumus tās teritorijai. Bojā gāja vairāk nekā 2200 cilvēku - lielais vairums no tiem palestīnieši, civiliedzīvotāji Gazas joslā.
Bet pēc uzlidojumu beigām Apvienotās Nācijas brīdināja, ka ir jāatrisina konflikta pamatiemesli, citādi ar pamiera vienošanos nebūs panākts nekas daudz vairāk, kā radīts pamats vēl vienam vardarbības ciklam. Ar līdzīgu brīdinājumu klajā nāca Palestīniešu pašpārvaldes Rietumkrasā prezidents Mahmuds Abass:
"Un kas būs tālāk? Gazas josla ir pieredzējusi trīs karus - 2008./2009.gadā, 2012.gadā un 2014.gadā. Vai mēs varam gaidīt vēl vienu karu gada vai divu laikā? Cik ilgi tas var palikt bez risinājuma? Mēs stādīsim priekšā skaidru vīziju par šo risinājumu. Mēs turpināsim runāt ar starptautisko sabiedrību. Bet tai ir jābūt skaidrai un detalizētai vīzijai. Mēs vairs nevaram turpināt neskaidras sarunas," viņš teica.
Tagad pēdējos pāris mēnešos interesanta tendence sākusies Eiropā, vairāku valstu parlamentiem, tostarp, Francijas un Lielbritānijas, pieņemot nesaistošas rezolūcijas ar aicinājumu savām valdībām atzīt Palestīnas valsti.
Mērķis - piespiest Izraēlu atkal sēsties pie miera sarunu galda. Zviedrijas valdība Palestīnas valsti atzina oficiāli, izraisot asu Izraēlas nosodījumu.
Decembrī, ANO Drošības padomē iesniegts ar Arābu līgas iesaisti izveidots rezolūcijas projekts par Palestīnas valsts izveidošanas termiņiem. Piedāvājums paredz, ka abām pusēm būtu pienākums gada laikā panākt miera izlīgumu, bet Izraēlas armijai no okupētajām teritorijām būtu jāaiziet līdz 2017.gadam. ASV jau paziņojušas, ka rezolūciju neatbalstīs. Bet notiekošais aktualizējis nepieciešamību pievērsties sarunām ar jaunu sparu.
