Salīdzinot karu Ukrainā ar savulaik Baltijas valstu raušanos prom no Padomju Savienības, kurai sekoja tās sabrukums, pētniece sacīja, ka šie un arī daudzi citi notikumi šajā reģionā ir krievu imperiālās varas ilgs sabrukuma process.

"Un tas, kas notika nu jau vispirms 1918. gadā, tad vēlāk 1989. un 1991. gadā, un tas, kas notiek šobrīd Ukrainā, ir šo tautu, valstu, zemju laušanās ārā no Krievijas ietekmes zonas tās dažādās pastāvēšanas formās – Krievijas Impērija, Padomju Savienība un pēc tam – arī Krievijas Federācija," teica Bergmane. 

"Rietumi redz, ka acīmredzami tā Krievijas imperiālā vara sāk drupināties, brukt un kļūst nestabila," viņa turpināja.

Taču kopumā bailes Rietumos no Krievijas sabrukuma vēl nepastāv, vērtēja Bergmane. Viņasprāt, tas ir tāpēc, ka šāda sabrukuma iespējamība šobrīd vēl ir tāla.

Pētniece arī norādīja, ka, gluži kā deviņdesmitajos gados, tā arī mūsdienās var manīt to, ka daļa Rietumu politiķu aizvien pirmkārt vērtē to, kā uz viņu rīcību reaģēs Krievija un kā tas ietekmēs viņu valstis, kamēr tolaik Baltijas valstu un šobrīd – arī Ukrainas iedzīvotāju liktenis tiek atbīdīts otrajā plānā.

Turklāt deviņdesmito gadu sākumā Rietumi bijās pārlieku iejaukties Padomju Savienības politikā un sabojāt attiecības ar kādreizējo Padomju Savienības prezidentu Mihailu Gorbačovu, bet šobrīd atturība valda bažās eskalēt situāciju.

"Gorbačova laikā no Rietumu pašu interešu viedokļa varētu šķist loģiski, ka viņi baidās šīs attiecības ar Gorbačovu samaitāt, jo no tām varēja ļoti daudz ko gūt. Ar Putinu tas ir mazliet citādāk – nav baiļu sabojāt attiecības, jo tās jau ir principā samaitātas," pauda Bergmane. "Bet ir bailes no tā, kā Putins reaģēs, vai nebūs lielāka eskalācija, vai nesāksies atomkarš." 

Rietumos gan arī pietrūkst vīzijas par to, kāda varētu būt nākotnes Krievija, un šī ir problēma, ar kuru būs jāsadzīvo ilgstoši, vērtēja Bergmane.

Labākajā iespējamā scenārijā Ukraina tās cīņā pret agresorvalsti uzvar, taču pēc tam, iespējams, nāksies ilgstoši dzīvot neskaidrības un nedrošības apstākļos.

"Jo, manuprāt, kamēr Krievija nekļūs demokrātiska – un es to ceļu uz Krievijas demokratizāciju redzu caur tādu Krievijas sabrukumu mazākās valstīs, mazākās vienībās, uz ko ir vēl ļoti tāls ceļš ejams –, mums būs jāsadzīvo ar neskaidrības, nedrošības politiku, vērtējot, ko lēmumu pieņēmēji Maskavā vēlēsies darīt, kādi un cik lieli ir riski," viņa teica.

Rietumos arī pastāv bažas, ka, zaudējot karā Ukrainā, Krievijas prezidents nespēs to pārdzīvot un uzreiz centīsies bruņoties nākamajam iebrukumam. Taču Bergmane sacīja, ka tas, kur var cerēt uz kādu labāku rezultātu, ir Putina lielā spēja iestāstīt Krievijas sabiedrībai jebko – arī manipulēt ar vēstījumu par zaudējumu karā.

"Un mums bieži ir bail, ka, teiksim, ja Ukraina uzvarēs, tad Krievijas sabiedrība nespēs pārdzīvot šo sakāvi un tāpēc kļūs vēl agresīvāka. Bet, manuprāt, ja Putins pats konkrēti nevēlēsies to turpināt, tad viņam ir visas iespējas Krievijas sabiedrībai iestāstīt pilnīgi jebko – atrast kaut kādus propagandas naratīvus par to, ka mēs esam sasnieguši savas speciālās operācijas mērķus, mēs panācām denacifikāciju vai kaut ko citu," viņa teica.

Ja tā notiek, sabiedrības tieksme pēc atriebības var arī nebūt. Un, ja tomēr Krievija nolemj bruņoties, pētniece paredzēja ilgu un Aukstajam karam līdzīgu periodu.