Latvijas Televīzijas raidījuma "Pasaules Panorāma" komanda apmeklēja Hatajas provinci, Turcijas dienvidos.
Kveldē saule, reto mopēdu un auto troksnis jaucas ar ganu saucieniem un zvaniņiem dzīvnieku kaklā. Šie ir Turcijas lauki pavisam niecīgā attālumā no kaimiņvalsts un ilgstošā karā esošās Sīrijas robežas. Te izveidots centrs, lai palīdzētu cilvēkiem Sīrijas karā, bet tagad te vēršas arī tie, kuri cietuši postošajā zemestrīcē.
Palīdzības punkts, ko atbalsta Eiropas Savienība un citas starptautiskas organizācijas, ik dienu ir cilvēku pilns, te pieņem ārsti un speciālisti, jo te izgatavo protēzes cilvēkiem, kuri zaudējuši ķermeņa locekļus ilgstošajā Sīrijas karā un arī pēdējā lielajā zemestrīcē, kas skāra gan Turciju, gan Sīriju.
Vīrietis, ko LTV satika ārsta telpā, kameras priekšā runāt nevēlējās, viņš karojis Sīrijā. Bet savu pieredzi pastāstīja Mohameds Ahmedžins, kurš ir viens no tiem sīriešiem, kurš aizbēdzis no kara, tagad dzīvo Turcijā un te smagi cieta nesenajā zemestrīcē:
"Kad notika zemestrīce, es paguvu izskriet no mājas, bet, kad biju uz ielas, sekoja otrs grūdiena vilnis, un siena man blakus sabruka un uzgāzās man un manai mazmeitiņai. Viņa gāja bojā, bet mana kāja smagi cieta."
Mohameds ir ceļā uz pēdas protēzi un ir pateicīgs par šādu iespēju.
"Te cilvēki ne tikai var saņemt nepieciešamo protēzi, bet arī apmācības, kā to lietot, un pēc tam - fizioterapeita nodarbības. Mums ir ļoti skaidrs rīcības plāns, katrs gadījums tiek izskatīts ļoti individuāli," stāstīja Palīdzības centra projektu menedžeris Kemels Altellavi.
"Sākumā centrs bija paredzēts ievainotajiem cilvēkiem no Sīrijas. Pēc zemestrīces situācija mazliet mainījās. Šurp sāka nākt ne tikai Sīrijas bēgļi, bet arī šeit dzīvojošie turki. Cilvēkiem, kuriem ir šādas smagas traumas, apmeklēt privātus centrus ir ļoti dārgi," piebilda Altellavi.
Arī pašu protēžu un palīglīdzekļu izgatavošana ievainotajiem cilvēkiem notiek tepat uz vietas, īpašā darbnīcā. Caurām dienām rūc virpas un darba instrumenti. Arī centra darbinieki lielākoties ir paši sīrieši. Muna savulaik smagi cieta Sīrijas karā, atbēga uz Turciju un tagad šeit pasniedz fizioterapiju.
"Mans stāsts sākās tajā mirklī, kad es pati šajā centrā saņēmu protēzi un piedzīvoju ļoti laipnu un atbildīgu attieksmi. Es vienā mirklī nolēmu, ka vēlos studēt un kļūt pat fizioterapeiti," stāstīja Palīdzības centra darbiniece Muna Hakima.
"Es pabeidzu augstskolu un ļoti cerēju, ka man būs iespēja šeit strādāt, un tā arī notika. Šis centrs visu laiku sniedz palīdzību cietušiem cilvēkiem un dara to ļoti gādīgi un laipni. Mums nāk dažāda vecuma un dzimuma cilvēki, ar ļoti dažādām traumām, bet palīdzība, ko viņi saņem, ir ļoti kvalitatīva un viņu dzīves patiešām uzlabojas."
Nedz Munai, nedz citiem šeit sastaptajiem sīriešiem nav izredžu atgriezties dzimtenē, kas ir gandrīz ar roku sasniedzama tepat, aiz vārtiem. Viņu mājas ir izpostījis karš, un dzīve te, Turcijā, vismaz šobrīd ir neziņas un gaidu pilna.
Hatajas province, kur darbojas palīdzības centrs, bija viena no tām, kas negaidītajos dabas untumos cieta visvairāk, tāpēc arī te, gluži kā daudzviet Turcijas un Sīrijas pierobežas rajonos, joprojām slejas pagaidu teltis bez mājām palikušajiem. Joprojām nav skaidrības, kā būs ziemā.
