Aukstā pagrabā silta tikšanās. Tā ir žurnāliste Alla Sadovnika, kura kopā ar diviem kolēģiem atbraukusi uz Jahidni satikt Ivanu Polguju un vēl vairākus citus ciema iedzīvotājus.

Jahidne "Suspilne Ukraine" Pētnieciskās nodaļas žurnālistei Allai Sadovnikai ir kļuvusi par īpašu vietu. Šeit pavadīti vairāki mēneši, izmeklējot vienu no Krievijas armijas nežēlīgākajiem kara noziegumiem.

Jahidnes skolas pagrabs, kurā 27 dienas tika turēti gandrīz 400 ciema iedzīvotāju, tagad ir kļuvis par savdabīgu šaušalīgo atmiņu muzeju.

Jahidnes iedzīvotājs Ivans Polgujs ar Sadovniku vēlreiz izstaigājuši baisos koridorus un telpas, kurās bez gaisa, ūdens, maizes un vietas, kur uz brīdi izstiepties guļus, dienām mocījās Jahidnes bērni, pieaugušie, veselas ģimenes, sirmgalvji, slimoja un mira, daudzi tā arī dienas gaismu neieraudzījuši.

Kad Krievijas okupanti no Jahidnes tika padzīti, Sadovnika ar kolēģiem uzņēmās izdarīt to, kas tik smagi cietušā ciema iedzīvotājiem kaut uz brīdi atdotu nelielu daļu taisnīguma, proti, sameklētu to Krievijas armijas virsnieku – galveno mocītāju, kura vadībā tika pildītas pavēles ieslodzīt un spīdzināt cilvēkus.

"Jums jāsaprot, ka tā faktiski bija mūsu atbildība atrast šo virsnieku. Jūs jau redzat, ka mēs Jahidnes cilvēkiem esam tuvi un mēs vēlējāmies viņiem palīdzēt. Mēs nevaram šo vēstures lapu tā vienkārši izplēst. Un viņiem ir jādod cerība, ka tie, kuri šo noziegumu pastrādāja, kādu dienu tiks sodīti," sacīja Sadovnika.

Tas bija darbs, kas prasīja laiku, saņemšanos un arī drosmi. Izmantojot interneta iespējas, pašu noziedznieku sociālajos tīklos ievietotos video un fotogrāfijas, žurnālistiem izdevās uzzināt, kura vienība bija plosījusies Jahidnē.

Viens no pavērsieniem bija Krievijas diktatora Vladimira Putina atbalstītājas Jūlijas Čičerinas koncerta video ieraksts okupētajā Luhanskā, kurā redzami Krievijas karavīri un starp viņiem iespējamais Jekaterinburgas 228. pulka komandieris. Sadovnika uzmeklēja un sāka kontaktēties ar dažiem krievu karavīriem, kuru sociālie konti tapa zināmi, lai uzzinātu vairāk par cilvēku, kurš komandēja procesus Jahidnē.

"Šīs sarunas bija vissmagākās. Jo man bija jāizliekas, ka esmu krieviete, un viņi rakstīja man kā ukrainietei patiešām ļoti aizskarošas lietas. Tas tiešām nebija viegli, bet rezultāta sasniegšanai tiešām bija to vērts," stāstīja žurnāliste.

Galu galā pēc nedēļām un mēnešiem ilga darba, sarunām ar ienadnieka armijas karavīriem Allai izdevās nokļūt uz pēdām cilvēkam ar iesauku Kļons, iegūstot ne tikai viņa īsto vārdu – Semjons Solovjovs, bet arī telefona numuru.

"Es tam nespēju noticēt, ka tā ir patiesība un ka tas notiek ar mani. Mans kolēģis teica – tu izskatījies tā, [ka] tevi tūdaļ ķers sirdstrieka. Jo es visa trīcēju," atcerējās Sadovnika.

Žurnāliste saņēmās un Kļonam piezvanīja. Sākotnēji viņš atzinis savu personību, viņš pēcāk to sāka noliegt un taisnojās, ka noziegumos nav piedalījies. Viņš piedāvājis satikties Luhanskā, okupētajā Ukrainas teritorijā, kur nedz Sadovnikai, nedz viņas kolēģiem nebija iespējams iebraukt. "Vismaz šoruden viņš vēl bija Ukrainā un turpināja nogalināt ukraiņus," piebilda žurnāliste.

Par okupantu virsnieka iespējamo sodīšanu Sadovnika sacīja – visātrākais un vieglākais ceļš būtu, ja viņu kaujas laukā sagūstītu ukraiņu karavīri. Taču jebkurā gadījumā viņš tiks tiesāts Ukrainā, pat klātbūtnē neesot.

Jahidnes iemītnieks Polgujs, kurš pats ar ģimeni piedzīvoja pagraba šausmas, bija viens no pirmajiem, kurš uzzināja, ka viņa spīdzinātājs ir sameklēts. "Man, godīgi sakot, gribējās viņu pārplēst uz pusēm. Lai viņš būtu pie mums un mēs varētu piespriest taisnīgu tiesu. Viņš bija ārkārtīgi nežēlīgs. Cilvēki viņam neko nenozīmēja," stāstīja Polgujs.

Pēc Kļona pavēlēm cilvēki stundām, dienām turēti pazemē un par jebkuru nepaklausību varēja draudēt sods – nošaušana.

"Vienam cilvēkam bija atvēlēta tikai pusmetru liela vieta. Nebija nedz kur kājas likt, nedz pagriezties. Turklāt te vispār nebija gaisa. Visšausmīgākās bija bailes par bērniem un mazbērniem. Mazmeitiņa, kad izgāja laukā, nokrita bez samaņas zemē. Tik ļoti bail bija par viņu veselību un dzīvību," atminējās Polgujs.

Polgujs līdz ar citiem ciema iedzīvotājiem ir no sirds pateicīgs pētniecisko žurnālistu komandai, kuri viņu sāpēs meklējuši taisnīgumu. 

Okupantu nodedzinātās mājas Jahidnē pamazām atjauno, bet saplosītās dzīves, iespējams, nevarēs atjaunot nekad.

"To ne tikai nevar aizmirst, es pat nezinu, kā jums pateikt… Tā ir ārkārtīgi smaga trauma visiem – bērniem, mazbērniem, visiem cilvēkiem, kuri te bija. To neviens neaizmirsīs. Kad cilvēki te pagrabā mira, vistuvākie radinieki pat neraudāja. Nomira, un neraud. Stress bija tik drausmīgs, ka cilvēki pat nespēja paraudāt – nu, nomira un viss… rīt jau būs mana kārta," stāstīja Polgujs.

Taču Sadovnika un pārējie viņas kolēģi turpina meklēt, skaidrot un uzzināt citu kara noziedznieku vārdus. Žurnālistu izpēte veikta par Krievijas pastrādāto arī Kijivas apgabalā, Bučā, Hersonā un citur.

To visu darīt, joprojām esot kara apstākļos, esot divtik smagi, bet Sadovnika un kolēģi nepadodas, jo aiz viņiem ir okupantu šausmas pārdzīvojušie cilvēki ar cerību uz taisnīgu tiesu un līdz ar to kaut daļēju mierinājumu.