Ieroči ir Ukrainas karavīru ikdiena. Bet šoreiz tie guļ stendos, nevis rīb kaujas laukā. Šautuve Odesas pievārtē ir vieta, kur armijas veterāni – karā ievainotie ukraiņu karavīri – atrod brīdi rehabilitācijai.
Ievainojumi, kaut ārēji uzreiz neredzami, ir smagi un liedz atgriezties aktīvajā frontē. Taču veterāni ir gatavi turpināt savu palīdzību dzimtenei arī citos veidos. Un tas nozīmē turpināt uzturēt sevi formā un vienlaikus izlādēt uzkrāto milzu spriedzi.
Sākumā ir nodarbība klasē, kurā pieredzējušais treneris un šāvējs Tarass Čumačenko izstāsta par ieroču veidiem un treniņu kārtību. Viņš pats ir ar ilgstošu frontes pieredzi. Puiši, kuri pieredzējuši īstas kaujas, bijuši artilēristi, ložmetējnieki, sākumā vienmēr esot nedaudz skeptiski.
"Tas ir tāpat, kā autovadītājs visu mūžu ir braucis ar žiguli un te viņam iedod, atvainojos, ar "Ferrari" izbraukt. Viņam, protams tas ir interesanti. Viņam tas ir – vau! Tā mēs arī karavīriem iedodam izmēģināt modernākus ieročus, lai būtu interesanti, lai būtu jauna pieredze un lai viņi neteiktu, kur mūs atkal ir atvilkuši," sacīja Čumačenko.
Bet, nokļūstot šautuvē, atmosfēra ir pavisam cita. Rodas azarts. Treniņš notiek ar pistoli, ko kaujās neizmanto.
Koncentrējoties, veroties mērķī, uz brīdi piemirstas fiziskās sāpes, pārdzīvotais frontē. Te nav jāuzbrūk vai jāaizstāvas pat tad, ja rokās ir ierocis, jo tas ir mieram. Vienlaikus tā ir visas tik ilgi krātās emocionālās spriedzes izlāde.
Pēc šaušanas kopīgi apskata mērķi un izvērtē rezultātu.
Vladam ir tikai 22 gadi, bet viņš jau ir trešās grupas invalīds. Kaujās pie Limanas gūti ievainojumi kājās, krūtīs, galvā, un atgriezties karā vismaz pagaidām nav iespējams.
"Šeit ir iespēja izlādēt adrenalīnu, noņemt mūžīgo spriedzi un vienlaikus uzturēt arī sevi formā. Jo mēs saprotam, ka šis ir konflikts, kas ievilksies. Un tāpēc gribas vienmēr būt gatavam, neaizmirst iemaņas," sacīja Vladislavs.
Bet Vladimiram, kurš kā pats saka, karā sakrājis dažādus šķembu ievainojumus visās ķermeņa vietās, šī ir iespēja sevi pārbaudīt psiholoģiski. "Pēdējā laikā, esot karā, es sāku kaut kā satraukties pie šāvienu trokšņa. Tāpēc vēlējos pārbaudīt, vai to varu izturēt. Un skatos – ir normāli."
Bet tā pa īstam normāli te nebūs nevienam, kamēr vien būs karš un arī pēc tam. To saprot arī Oļegs Makarovs, kurš pats karā ir zaudējis vienīgo dēlu un kura iniciatīva ir šīs veterānu nodarbības.
"Ziniet, mans dēls ir kritis, bet es uz katru no šiem puišiem skatos kā uz savu dēlu.
Un man ir lepnums par manu bojā gājušo dēlu. Kamēr mums ir šādi puiši, uzvara ir mūsu," sacīja Oļegs.
Ticību uzvarai nezaudē arī Tarass, kurš nepaguris strādā ar ievainotajiem karavīriem: "Katrs no mums var kaut ko pamazām darīt, lai tuvinātu uzvaru. Jo tā nebūs tikai Ukrainas, bet arī visu postpadomju valstu uzvara. Mums vajag iznīdēt līdz galam šo komunismu, šo augoni pasaules miesā un aizmirst par to. Un tad viss būs mierīgi."
Projekta autori ievērojuši, ka pēc šīm tikšanās reizēm karavīri ļoti satuvinās. Un arī tas gan fiziski, gan morāli stiprina un vairo ticību Ukrainas spēkam.
