57 gadus vecais Porošenko joprojām aktīvi darbojas politikā un pašlaik ir Ukrainas parlamenta deputāts. Nesen viņš apmeklēja Briseli, kur piedalījās Eiropas Savienības un Ukrainas parlamenta delegāciju sarunās.
Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs sāka sarunu ar bijušo Ukrainas prezidentu ar jautājumu par to, kas, viņaprāt, būtu Ukrainai pieņemams iznākums no NATO valstu līderu sanāksmes Viļņā.
Petro Porošenko: Vienīgais iespējamais scenārijs gan Ukrainai, gan Eiropai, gan NATO ir optimistiskais scenārijs. Lūdzu, nedomājiet, ka Ukraina saņems kaut kādu dāvanu un ka NATO kaut ko zaudēs līdz ar Ukrainas pievienošanos. Tieši pretēji – tā būs abpusēji izdevīga situācija.
Visi vēlas redzēt mieru mūsu kontinentā, visi vēlas redzēt ilgtspējīgu drošību mūsu kontinentā, bet tas gluži vienkārši nav iespējams bez Ukrainas dalības NATO. Bez iestāšanās šis būs nebeidzams stāsts.
Tas būtu ļoti bīstami Eiropai un nāvējoši Ukrainai, jo mēs katru dienu maksājam ļoti augstu cenu, jo tiek nogalināti desmitiem ukraiņu karavīru un daudzi miermīlīgie iedzīvotāji.
Ko nozīmē Ukrainas dalība NATO? Gluži vienkārši – mieru. Esmu pārliecināts, ka 90% eiropiešu vēlas mieru.
Jūs nevarēsiet atrast nevienu citu nāciju pasaulē, kas vēlētos mieru vairāk, nekā mēs to vēlamies.
Mums neder nekādas drošības garantijas, kas būtu līdzīgas Izraēlas variantam. Šādas drošības garantijas var būt efektīvas pret Gazas joslu, bet tās nestrādās pret otro lielāko atomieroču valsti pasaulē, jo nebūs tāda mehānisma, kādu paredz NATO 5. pants.
Tomēr pašlaik Eiropu aizsargā nevis 5. pants, bet gan zili dzeltenais Ukrainas armijas vairogs, ko esmu izveidojis kopš 2014. gada, balstoties uz NATO standartiem.
Tādēļ es aicinu katru NATO dalībvalsti būt optimistiskai un iedot mums vismaz ielūgumu iestāties aliansē, jo cita risinājuma nav.
Artjoms Konohovs: Ir daudzas valstis, piemēram, Beļģija, kas saka, ka par šiem jautājumiem mēs runāsim pēc tam, kad karš būs beidzies. Tagad ir jākoncentrējas uz militāro palīdzību. No otras puses, Baltijas valstis, to vidū arī Latvija saka, ka jau tagad ir jāmēģina panākt pēc iespējas vairāk. Vai jūs saredzat kādu vidusceļu, kas nesagādātu Ukrainai pārāk lielu sarūgtinājumu?
Manuprāt, tas ir Krievijas izplatītā vēstījuma rezultāts. Kad Vācija pievienojās NATO, tā nebija vienota valsts. Kad Dienvidkoreja saņēma drošības garantijas, tā nebija vienota valsts. Ir daudz līdzīgu piemēru, tostarp Kipras gadījums.
Mēs negaidām, ka Viļņā mēs pilnībā iestāsimies aliansē, kā tas, cerams, notiks ar Zviedriju vai jau ir noticis ar Somiju. Mēs runājam par vienkāršu vārdu: ielūgums. Bet, lūdzu… es neciešu pat domu, ka mēs atkal varētu dzirdēt Bukarestes 2008. gada samita vārdus! Lūdzu, nedariet to!
Es neciešu domu, ka mēs atkal varētu dzirdēt, ka "NATO durvis Ukrainai ir atvērtas". Lūdzu, pārstājiet manipulēt! Ja durvis ir vaļā, tad laidiet mūs iekšā!
Ja jūs nelaižat mūs iekšā, tad pasakiet, ka durvis ir slēgtas. Tā ir ļoti tieša, bet saprotama pozīcija Ukrainai, kas smagi cieš.
Mēs ļoti novērtējam visu mūsu partneru sniegto atbalstu: gan ieročus, gan finanšu palīdzību, gan sankcijas, gan daudzu ukraiņu bēgļu uzņemšanu. Tas patiesi ir lielisks atbalsts! Bet ir jāsper nākamais solis – jādod ielūgums iestāties NATO.
Man ir tiesības tā runāt, jo es biju prezidents, kas parakstīja asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, ko starp citu, arī bija plānots parakstīt Viļņā.
Es biju prezidents, kas parakstīja padziļināto un visaptverošo tirdzniecības vienošanos, kas parakstīja bezvīzu režīmu, un galu galā kas parakstīja grozījumus Ukrainas konstitūcijā par pilnīgu Ukrainas integrāciju NATO un Eiropas Savienībā. Tādēļ, lūdzu, nevajag tagad apstāties!
Mums visiem ir jābūt optimistiem. Es gribu pateikties Baltijas valstīm – Latvijai, Igaunijai, Lietuvai – par to, ka esat mūsu nākotnes dalības lokomotīve. Tā tik turpināt!
Vai jūs esat tikpat optimistiski noskaņots arī par dalību Eiropas Savienībā? Tikko diskusijās dzirdējām, ka divi no septiņiem priekšnosacījumiem vairāk vai mazāk ir izpildīti, bet līdz rudenim vēl ir daudz kas jāpaveic.
Es pateikšu jums vienu ļoti svarīgu lietu: nav iespējams būt par karojošās valsts prezidentu un nebūt optimistam. Ja jūs neticat savas valsts uzvarai, tad nevajag palikt šajā amatā. Tā valsts var tikai zaudēt.
Man nav nekādu šaubu par mūsu uzvaru, kā arī par mūsu nākotnes dalību Eiropas Savienībā un NATO.
Esmu reālists un apzinos, ka iespēju logs ir ļoti šaurs. Mums vajadzētu sākt pirmsiestāšanās sarunas jau šogad. Mums ir jāsaņem pozitīvs Eiropas Komisijas novērtējums šā gada oktobrī. Citādi nākamgad būs vēlēšanas, kas mainīs situāciju. Mainīsies arī drošības situācija. Tādēļ tas ir diezgan riskanti.
Tajā pašā laikā es neciešu, kad daži ukraiņi sāk apgalvot, ka mēs jau esam izpildījuši 75% no prasībām. Vai ka mēs jau esam izpildījuši 85% no prasībām un ka tagad tā esot dalībvalstu, Eiropas Komisijas vai Eiropadomes atbildība. Izbeidziet to! Tagad nav īstais laiks, kad ukraiņiem vajadzētu diskutēt vai iet uz kompromisiem. To varēja darīt pirms kandidātvalsts statusa saņemšanas. Tagad ir pienācis laiks pildīt mājasdarbus. Tādēļ es, ne tikai kā piektais Ukrainas prezidents, bet arī kā otrās lielākās frakcijas vadītājs Ukrainas parlamentā saku, ka mums ir jāizpilda visas prasības līdz pat pēdējam vārdiņam. Mums ir jāizpilda pat vairāk nekā tie septiņi kritēriji, ko ir izvirzījusi Eiropas Komisija un tās priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena. Mums ir jādara viss, lai izpildītu Kopenhāgenas kritērijus.
Visas valstis, tostarp Latvija un Lietuva, ir izdarījušas ievērojamu reformu daļu, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā.
Es gribu atkārtot to, ko esmu jau vairakkārt teicis: karš nav iemesls, lai neveiktu reformas. Tieši pretēji – mums ir jābūt izlēmīgākiem, jo neviens nespēs apturēt Ukrainas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO.
Vai jūs zināt kādēļ? Jo Ukraina tagad ir visoptimistiskāk noskaņotā valsts pasaulē jautājumā par eiroatlantisko integrāciju. To atbalsta 90% iedzīvotāju! Es šaubos, ka kāds cits var ko tamlīdzīgu izdarīt.
