Latvijā viņa vārds plaši izskanēja, kad 2021. gada 24. februārī Kalve pēc paša iniciatīvas aizvāca Jēkabpilī uzstādīto padomju armijas lielgabalu un nogremdēja to Daugavā.
Tieši pēc gada, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Kalve bija viens no pirmajiem latviešu brīvprātīgajiem, kas devās palīgā ukraiņiem cīnīties pret okupantiem.
Fronte kļūst arvien karstāka
Kopš tā laika viņš ceļu uz Ukrainu mērojis vēl vairākas reizes. Bet katru reizi ar domu drīzumā atgriezties mājās, kur gaida darbs savā saimniecībā.
LTV raidījums "Aculiecinieks" apciemoja Gundaru netālu no karadarbības zonas Donbasā.
Nu jau sācies trešais pilna mēroga kara gads, un Gundars atzīst, ka situācija frontē nav viegla.
"Fronte paliek arvien karstāka, un jau tuvojas vārīšanās temperatūrai," secina Kalve.
Pēdējos divos gados viņš piedalījies cīņās no Irpiņas pie Kijivas līdz austrumu frontei. Ar Gundaru tikāmies pie frontes Donbasā.
Pirms pāris dienām atgriezies no frontes pozīcijām, Gundars piešauj savu automātu.
"Priekšā ir būts, un tagad pēc trīs uzdevumiem jāpiešauj, lai apskatītos, vai ir precīzi, vai labā koncentrācijā lodes iet. Vienkārši tādai paškontrolei, drošībai, ka viss ir kārtībā," skaidro Gundars. "Es zinu, ka automāts strādā labi. Tas vairāk tādam sirdsmieram."
Latvijas karogs ar īpašu stāstu
Kalve dienē bataljona "Karpatska Sič" starptautiskajā rotā, kur apvienojušies dažādu valstu brīvprātīgie cīnītāji.
"Nāciet manā mājiņā iekšā, manā istabā, te es mitinos," savu mitekli izrāda Gundars.
"Te ir viss nepieciešamais dzīvošanai. Viss apģērbs, siltais un arī ikdienas, ko es izmantoju, braucot uz pilsētu. Ātrai paķeršanai bruņu veste. Tad dažāds aprīkojums. Termiskā ierīce un specializētie šaušanas tēmekļi. Ierocis tepat pie gultas, lai ātri var paķert vajadzības gadījumā."
Pie sienas ir Latvijas karogs, ar ko saistās īpašs stāsts.
"Šo karogu aizpagājušogad atsūtīja mums, latviešu vienībai, 2022. gada maija sākumā ar sūtījumu viens latviešu jauneklis. Un teica, ka viņam vectēvs atstājis šo karogu. Tas ir Ulmaņlaikā, ap 1937. gadu, austs Latvijas karogs, un vectēvs ir novēlējis, lai šis karogs piedalās cīņās par neatkarību, par Latviju.
Un šis jauneklis uzskatīja, ka cīņa Ukrainā ir cīņa arī par Latvijas neatkarību. Viņš atsūtīja mums ar īpašu veltījumu latviešu vienībai.
Karogu ņemam līdzi uz dažādām kauju vietām, kur mēs esam. Karogs mums vienmēr ir goda vietā," uzsver Gundars.
Ierodamies Kalves pagājušās ziemas mītnē, kurā tagad neviens vairs nedzīvo.
"Te bija plītiņa. Reku cukurs. Cukurs vēl iekšā? O, cukura daudz, redziet. Te aiz šitā stikla bija kafija. Liepājas kafija. Un iekšā vēl pusbundža. Tā ka es te atceros visu no galvas. Te mana istaba, varat pabāzt galvu. Te es gulēju. Šeit mana gulta. Un karogs, ko mēs nofilmējām, bija te pie sienas."
Iemācījies atslēgties no kara
Vaicāts par kaujas uzdevumiem, Kalve stāsta: "Uzdevumi bija spraigi un interesanti, komandieri mums uzticējās. Priekšējās pozīcijās es arī kā latvietis gāju vienā uzdevumā kā komandieris. Man bija pakļauts portugālis, kolumbietis, ukrainis un neatceros, bet vēl kādas tautības cilvēks.
Bet latvietis pirmo reizi, vismaz man zināmā atsevišķā konkrētā uzdevumā, gāja kā grupas vecākais, kā grupas komandieris. Tā ka pagājusī ziema man palikusi prātā ar ārkārtīgi siltām un jaukām atmiņām. Tādēļ vēlreiz apciemot šo māju es esmu starā, kā saka. Priecīgs."
Uz jautājumu, kā viņam izdodas atslēgties no kara, Kalve atbild, ka tas nesagādā problēmas.
"Pilnīgi. Absolūti pilnīgi. Tas ir – man pat nav jāatslēdzas. Uzdevumā esmu koncentrējies uz maksimumu. Atgriežoties mājās, es jau pilnīgi civili dzīvoju.
Un arī, braucot no mājām, man ir grūti līdz Varšavai, tad visu laiku acu priekšā tuvinieki un tās emocijas iet pāri maliņām.
Bet, jau izbraucot caur Varšavu uz Ļubļinas pusi, es, gluži otrādi, sajūtos tā, kā jau tuvojoties piefrontes zonai un koncentrējos uzdevumiem.
Un, atgriežoties mājās, ir tieši tāpat. Līdz Varšavai man čaļi ir acu priekšā un komandieri, un mana pēdējā vai mīļākā kaujas vieta, kur pozīcijas turam. Un, izbraucot cauri Varšavai, jau kad redzu zīmi "Kauņa", tad jau ir māju sajūta pilnīgi."
Ģimenei ir grūtāk nekā pašam
Civilajā dzīvē Gundars ir zemnieks Jēkabpils pusē. Kamēr viņš cīnās Ukrainā, saimniecībā visas lietas vada sieva.
"Viss ir salikts tā kā labā Šveices pulkstenī. Viss strādā. Bet nu, protams, tūlīt vērsies vaļā dīķi [saimniecībā viena no nozarēm ir zivju audzēšana], sāksies pavasara darbi, un tad man būs jāatgriežas mājās.
Es savu artavu būšu ielicis šajā ziemā, būs labi nokarots (trīs reizes nospļaujas), tiešām ceru uz to, ka atgriezīšos mājās sveiks un vienā gabalā, un turpināšu strādāt līdz nākošai ziemai."
"Ģimenei ir grūti. Es domāju, ka man varbūt ir nedaudz vieglāk nekā ģimenē, jo es saņemu uzdevumu, plānojumu, atskaitos, ja liek atskaitīties par manu uzdevumu izpildi komandieriem, un atpūšos līdz nākošajam uzdevumam. Savukārt ģimenei sajūta ir tāda, ka apdraudējums ir nepārtraukts."
"Tagad mēs runājam ar jums siltā telpā, bet viņi jau domā, ka es nepārtraukti esmu zem apšaudēm un apdraudējumā."
"Tas ir aprakstīts manā topošajā grāmatā. Ukrainā darbojas Veterānu klubs, kas sniedz palīdzību karavīriem. Un kluba vadītājs Artjoms teica, ka 25% palīdzību sniedz bijušajiem karavīriem, bet 75% – viņu ģimenes locekļiem. Jo ģimenes locekļi cieš un pārdzīvo vairāk, un dažādas psiholoģiskās traumas un emocionālās traumas tieši ir ģimenes tuvākajiem cilvēkiem."
Iet uz maksimālu risku
Gundars apzināti pieteicies palīdzēt ukraiņiem nevis kaut kur aizmugurē, bet gan frontes pirmajās līnijās.
"Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš, ja atbrauc palīgā ukraiņu brāļiem un māsām, tad vēlos, lai šī palīdzība būtu maksimāla. Un maksimāli ir sinonīms vārdam "risks". Tātad – maksimāls risks.
Es nekad nepiekristu tādiem uzdevumiem, kuri ir otrajās, trešajās vai ceturtajās rindās vai kādā sagādes daļās, jo tam vajadzīgi citi cilvēki ar citu filozofiju vai citām spējām. Bet mana saprašana ir tāda – ja es esmu šeit divus vai trīs mēnešus, tad man jābūt tur, kur ir viskarstāk.
Šajā gadījumā tas ir tā – arī pagājušogad un šoziem no pirmajām dienām, kā esmu bataljonā ieradies, tā es esmu "nullēs". Pilnīgākajās "nullēs"."
"Mēs ar karavīriem esam runājuši. Ja sadalītu to bīstamību procentuālās daļās, tad 33% būtu ierasties kaujas zonā, 33% – trīs vai četras, varbūt pat vairāk diennaktis būt šajā uzdevuma veikšanas zonā, un nākošie 33% bīstamība, atgriežoties mājās. Jo ceļi ir piešauti, uz ceļiem mūs ķer gan mīnmetēji, gan artilērija un mēģina, kā saka, izskaitļot mašīnukustības ātrumu. Un trāpīt pa mums, virzoties transportā.
Bet nu, esot pagājušā maiņā, es tā nedaudz šos procentus pamainīju. Es teiktu tā, ka varētu būt 25% bīstamība iebraukt, 25% izbraukt, tomēr 50% – esot priekšā. Jo aktīvāk notiek kaujas darbība priekšējās līnijās, jo lielāks ir risks iet bojā priekšā, nevis dodoties uz mājām vai no mājām uz uzdevumu."
"Rīt vakarā es dodos uzdevumā, dodos uz savu iepriekšējo vietu, kur es biju pagājušajā maiņā. Jau tajā brīdī, kad mēs atgriezāmies, varētu teikt, ka sāni, flangi mums tā kā bišķīt tirkšķēja, tā kā pīkstēja. Jutām, ka tur sāk iet ļoti smagi kaimiņiem.
Nu, turēsim mēs savas pozīcijas, cik mūsu komandieri liks, bet par nākotni es pateikt neko nevaru. Jo sajūta ir tāda, ka tā nāve staigā ļoti tuvu apkārt visiem mums, kas tur atrodamies"
"Palīdu pagājušajā maiņā zem tančika apakšā, kurš pa mani uzšāva, un brīnumainā kārtā es paliku dzīvs. Tā ka gadās visādi."
Nedrīkst pierast pie nāves
Karadarbības zonā Gundaram nācies piedzīvot arī cīņubiedru nāvi.
"Jā, divi krita mums. Tieši manā apstādījumu joslā. Kauja atklātā vidē, ne pilsētā, faktiski notiek pa šīm apstādījumu paralēlajām un perpendikulārajām joslām. Vienas pozīcijas ir mūsu, un uzreiz pāri nākošajās jau ir krievu okupanti. Un tieši manā joslā gāja bojā divi puiši, viens ukrainis un viens kolumbietis."
Vaicāts, vai nāve frontē ir ierasta lieta, Gundars atbild: "Baidos, ka pārāk ierasta. Tā paliek bīstami ierasta. Jo nav lielāka riska krist karavīram, kā tam karavīram, kurš pierod pie tā, kas notiek apkārt. Jābūt pozitīvi uzvilktam, motivācijas mums visiem pietiek, par to nav jautājumu. Bet koncentrācijai ir jābūt, arī ejot pēc ūdens vai papildinot ģeneratorā degvielu. Un reizēm tas kļūst jau par zināmu rutīnu.
Un tajā brīdī, kad tu sevi pieķer "pagaidi, vecīt, tu neizpildīji elementāras drošības prasības" – tev jāsāk piesargāties no nāves."
Kādas domas viņam rosās galvā, braucot mašīnā uz uzdevumu, dodoties uz fronti?
"Par visu ko domāju. Par ģimeni noteikti iedomājos. Iedomājos par čaļiem, vai mēs visi tādā sastāvā brauksim atpakaļ. Novēlu veiksmi visiem. Bet bez lielām kaut kādām filozofiskām pārdomām.
Bet redzu, ka citiem ir tradīcijas. Kāds, braucot uzdevumā, ļoti maz pīpē, atgriežoties ļoti daudz pīpē – tātad koncentrācija pārsniedz to pakāpi, lai domātu par savu šo pīpēšanas vēlmi. Kāds ik pa laikam, pārbraucot, piemēram, tiltus, pārmet krustus. Kāds iekāpj mašīnā bez ķiveres un ķiveri uzvelk, kaut kādu attālumu veicot, pietuvojoties tuvāk frontei. Ir dažādas šīs rīcības.
Katram ir sava, droši vien līdzīgi kā sportisti – uzvelk labo apavu futbolists, lai iesistu golu, un kreiso, lai neizmežģītu kāju. Nu, es tagad smejos, bet kaut kādas jau šīs māņticības katram seko līdzi. Man īpaši māņticību nav, braucu daru un atgriežos."
"Iekāpjot mašīnā pēc uzdevumiem, sajūta ir tāda, ka tev vairs nekas nedraud, lai gan apdraudējums ne ar ko neatšķiras no iebraukšanas.
Tā atkal ir tīra filozofija. Jo braucot mājās, mēs ar katru metru, ar katru sekundi tuvojamies mājai, drošības zonai. Un, jo mašīna tālāk tiek, jo tālāk attālināmies no frontes.
Bet apšaudes iespējamība jau ir, sākot no pirmā puskilometra pie ierakumiem, beidzot ar 12 kilometriem vai 15 kilometriem, kopš tu esi nobraucis jau tālāk no ierakuma līnijām. Tā ka.. Bet domas ir gaišākas. Domas ir – oh, tūlīt būs silts ūdens, nomazgāšanās, forša tējiņa un tava gultiņa mājās, kazarmās."
Jācīnās par katru metru
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā turpinās jau vairāk nekā divus gadus. Gundars atzīst, ka nezina, kad beigsies karš, bet uzsver, ka jācīnās par katru metru.
"Tas nebeigsies ne šogad, ne nākamgad vēl. Vienīgi ceru, ka tās zaudētās teritorijas būs iespējami mazākas. Šobrīd neiet runa par teritoriju atgūšanu līdz okupantu robežām, par Krimas atgūšanu.
Tajā skaitā šajā situācijā, kad iebuksējusi ir amerikāņu palīdzība, kamēr Eiropa ir piekritusi iedot naudu, bet nauda jau mums nav vajadzīga – tīri fiziskās papīra banknotes, kuras mēs nemākam pārvērst artilērijas lādiņos, lidmašīnās vai haubicēs. Mums vajag tieši bruņojumu. Fiziski bruņojumu, nevis naudu, kas slēpjas aiz šī bruņojuma.
Tādēļ svarīgi nezaudēt teritorijas. Tādēļ jākapājas par katru metru, par katru centimetru.
Arī ar asinīm, arī ar zaudētām dzīvībām. Jo pēc tam atgūt šo zemi būs grūtāk. Jo krievi ieraksies, uztaisīs spēcīgas aizsardzības līnijas.
Un pat tad, kad mums pienāks šī prasītā militārā palīdzība, atgūt būs ar katru dienu grūtāk, tādēļ turamies līdz pēdējai asins lāsei."
Kāds ir viņa novēlējums Latvijai un latviešiem?
"Būt gudriem, stipriem, izdarīgiem, labiem saimniekiem savā zemē – pirmām kārtām. Protams, drosmīgiem."
