Ina Strazdiņa: Kā jūs raksturotu, cik ļoti Krievijas iebrukums Ukrainā mainīja Vācijas ārpolitiku?
Nils Šmids: Vācijas ārpolitiku tas mainīja ļoti. Piemēram, mēs nolēmām sūtīt ieročus uz karadarbības zonu, lai palīdzētu Ukrainai aizsargāt tās suverenitāti. Mēs palielinājām izdevumus savai aizsardzībai, 100 miljardus eiro ieguldot īpašā fondā. Daudziem vāciešiem tas bija apliecinājums tam, ka Krievija ne tikai apdraud Ukrainu, bet arī visu Eiropas un Vācijas drošību.
Mums radās priekštats, ka Vācijai tomēr vajadzēja laiku, lai vienotos par ieroču nosūtīšanu Ukrainai. Kāpēc?
Vācijā ir sena tradīcija nesūtīt ieročus uz kara zonām. Un daudziem vāciešiem, īpaši tiem, kuri ir nedaudz vecāki gados, kuri ir piedzīvojuši pēckara gadus, ideju par šādu ieroču sūtīšanu bija ļoti grūti pieņemt.
Vācijā ir vēlēšanās saglabāt mieru un stabilitāti, bet tagad daudzi saprot, ka, lai saglabātu mieru un stabilitāti, Eiropai ir jāpalīdz Ukrainai.
Pēc dažām debatēm Vācija nolēma sūtīt pat smagos ieročus uz Ukrainu. Un tagad mēs esam viena no tām valstīm Eiropā, kas sūta visvairāk ieroču, līdztekus vēl finanšu palīdzībai.
Kā jūs redzat šā kara noslēgumu un iespēju runāt par mieru?
Vispirms mums ir jāatbalsta Ukraina tā, lai izveidotu tādu militāro balansu, kas būtu tās labā, un lai ukraiņi varētu piespiest Putinu sākt nopietnas sarunas. Ir ļoti svarīgi, lai Ukrainas pusē būtu militārais spēks, lai tā varētu izvēlēties, kā veikt sarunas ar Putina režīmu. Un galīgajam mērķim ir jābūt pilna Ukrainas suverenitātes atjaunošana ar militāriem un politiskiem līdzekļiem. Mēs nezinām, kas var izrietēt no šīm sarunām, bet galu galā Ukraina ir tā, kurai jāizvēlas, un mēs vēlamies atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik vien tas būtu nepieciešams. Eiropas valstu teritoriālā integritāte ir ļoti nozīmīgs Eiropas miera pīlārs, kā tas bija noteikts Parīzes hartā, kas ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dibināšanas pamatā. Mēs vēlamies, lai Krievija to pieņem kā pamatprincipu. Tāpēc Ukrainai sevi ir jāaizstāv un jāatvaira Krievijas karaspēks no visām tās teritorijām.
Vācija ir spēcīga valsts, Eiropas līdere, un jūs arī esat NATO, mēs visi esam. Vai jūs tiešām domājat, ka Krievija varētu mums uzbrukt?
Atturēšanas politika pret Krieviju ir darbojusies jau desmitiem gadu un pirms tam arī pret PSRS. Tāpēc mēs visi varam būt pārliecināti, ka NATO ir stipra aizsardzības alianse, ka tā var atturēt ikvienu iespējamu Krievijas uzbrukumu. Taču, lai šo atturēšanas līmeni saglabātu, mums ir nepieciešams vairāk investēt mūsu aizsardzībā un mums ir jāaizsargā NATO austrumu flangs. Tāpēc Vācijas karavīri ir izvietoti Lietuvā, Slovākijā un citās vietās. Un mēs Rietumvācijā zinām, cik ļoti svarīga ir NATO solidaritāte, lai tā būtu mūsu pusē, jo vairākas desmitgades Rietumvācija bija NATO austrumu flangs, un tai bija vajadzīgs atbalsts no citām Rietumu sabiedrotajām, un tagad mums ir jāsniedz šis atbalsts mūsu draugiem Austrumeiropā un Ziemeļeiropā.
Kura pasaules daļa Vācijai ārpolitiski ir vissvarīgākā, un kur šajā svarīguma skalā atrodas Latvija un Baltija?
Mums Eiropas drošība ir visas mūs labklājības un stabilitātes pamatā. Spēcīga NATO un Eiropas Savienība ir mūs ārpolitikas pamatprincips. Tāpēc mēs ļoti lolojam mūsu sadarbību ar Eiropas un NATO partneriem, īpaši Baltijas valstīs,
jo mēs uzskatām, ka jūs ļoti daudz esat uzzinājuši par brīvību un par tās aizstāvēšanu, un mums ir jāizmanto jūsu pieredze gan NATO, gan Eiropas Savienībā.
Pēdējos gados Vācija nav pietiekami novērtējusi Austrumu un Ziemeļeiropas partnerus, tāpēc mums daudz vairāk ir jāņem vērā tādas valstis, kā Latvija, – gan to intereses, gan idejas, gan vēsturiskā pieredze.
