ĪSUMĀ:
- Ziemeļmaķedonija dalībai ES pieteicās 2004. gadā; 2005. gadā saņēma kandidātvalsts statusu.
- Tikai pagājušajā gadā ES piekrita uzsākt iestāšanās sarunas ar Skopji.
- Politologs: Pie iestāšanās sarunu atlikšanas bija vainojama gan Ziemeļmaķedonija, gan ES.
- Ziemeļmaķedonija ilgstoši nevarēja uzsākt iestāšanās sarunas, jo tās bloķēja dažas ES dalībvalstis.
- Tikmēr Ziemeļmaķedonijas sabiedrībā samazinās atbalsts valsts dalībai ES.
Ir marta nogale un Latvijas Radio ieradies Ziemeļmaķedonijas galvaspilsētā Skopjē. Pilsētas centrā norit aktīva dzīve – ielas ir pilnas ar automašīnām un gājējiem, bet daudzajās kafejnīcās un ēstuvēs ir grūti atrast kādu brīvu galdiņu. Skopjes iedzīvotāji izbauda pirmās siltās pavasara dienas, kad gaisa temperatūra sasilst līdz gandrīz +20 grādiem pēc Celsija. Ielu malās laiskojas klaiņojošie suņi.
Ziemeļmaķedonijas apmeklējuma mērķis ir noskaidrot ko vairāk par šīs valsts ilgstošajiem centieniem pievienoties ES.
Ziemeļmaķedonija pieteikumu dalībai ES iesniedza 2004. gadā, bet 2005. gadā Ziemeļmaķedonija saņēma bloka kandidātvalsts statusu. Tikai pagājušajā gadā ES piekrita uzsākt iestāšanās sarunas ar Skopji.
Politologs Nenads Markoviks, kurš ir pasniedzējs Svētā Kirila un Svētā Metodija universitātē Skopjē, sarunā ar Latvijas Radio sacīja, ka pie iestāšanās sarunu atlikšanas bija vainojama gan pati Ziemeļmaķedonija, gan ES.
"Es domāju, ka mūsu vaina ir tikai daļēja. Eiropas Savienība ir bijusi pārlieku lēna, integrējot Rietumbalkānu reģionu. Šajos 17 gados mums ir radies iespaids, ka Eiropas Savienībai nemaz nav nopietnu nodomu to darīt.
Vienmēr, kad Eiropu ir piemeklējušas nopietnas politiskās krīzes, piemēram, 2009. gada eirozonas parādu krīze un tagad arī Krievijas karš Ukrainā, eirointegrācijas jautājums ir palicis novārtā," uzskata eksperts.
Ziemeļmaķedonija ilgstoši nevarēja uzsākt iestāšanās sarunas ar ES, jo tās bloķēja citas bloka dalībvalstis.
Pirmā savas veto tiesības izmantoja Grieķija, kas pieprasīja kaimiņvalstij mainīt nosaukumu, baidoties, ka tā varētu izvirzīt teritoriālas pretenzijas uz vienu no Grieķijas reģioniem. Grieķija savu veto atsauca pēc tam, kad abas valstis 2018. gadā parakstīja tā dēvēto Prespas vienošanos.
Neilgi pēc tam iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ziemeļmaķedoniju bloķēja Francija, kas pieprasīja Briselei izmanīt kārtību, kādā bloks turpmāk uzņems jaunas dalībvalstis.
2020. gadā Ziemeļmaķedonijas ceļā uz ES nostājās Bulgārija, kas izmantoja savas veto tiesības, lai risinātu vēsturiskus strīdus ar kaimiņvalsti. Bulgārija uzskata, ka bulgāri un ziemeļmaķedonieši ir viena tauta, kas vēsturisku notikumu rezultātā ir sadalīta, bet ziemeļmaķedoniešu valoda ir bulgāru valodas dialekts. Skopje to kategoriski noraida un apsūdz Bulgāriju mēģinājumos noliegt ziemeļmaķedoniešu nācijas pastāvēšanu.
Markoviks Bulgārijas attieksmē pret Ziemeļmaķedoniju velk paralēles ar Krievijas retoriku pret Ukrainu.
"Bulgāru argumenti ir diezgan līdzīgi Krievijas argumentiem, runājot par Ukrainu: ukraiņu tauta nepastāv, ukraiņi ir tikai krievu tautas piedēklis, ukraiņu valoda un vēsture nepastāv. Bulgārija izmanto identiskus argumentus.
Viņuprāt, ziemeļmaķedonieši ir atsvešinājusies bulgāru cilts, kas ir zaudējusi savu "bulgārisko apziņu" komunistiskās partijas un Tito režīma ietekmē pēc 1945. gada. Tātad viņi izvirza teoriju par kolektīvo amnēziju. Es universitātē lasu lekcijas par nācijām un nacionālismu, bet līdz šim par šādu teoriju neko neesmu dzirdējis. Bulgārija vēlas, lai mēs atzītu, ka šī kādreiz ir bijusi bulgāru zeme un te ir dzīvojusi bulgāru tauta un tā tālāk," stāstīja Markoviks.
Pagājušajā gadā Ziemeļmaķedonija un Bulgārija piekrita Francijas piedāvājumam domstarpību risināšanai. Tas paredzēja, ka Bulgārija atceļ veto iestāšanās sarunu uzsākšanai ar Ziemeļmaķedoniju apmaiņā pret to, ka Ziemeļmaķedonija savā konstitūcijā iekļauj bulgārus kā vienu no valsti veidojošajām tautībām. Ziemeļmaķedonija arī apsolīja atzīt bulgāru valodu par oficiālo valsts valodu, aizsargāt minoritāšu tiesības, nomainīt mācību grāmatas, kurās Bulgārija ir attēlota negatīvā gaismā, un noteikt kriminālatbildību par naida runu.
Neraugoties uz opozīcijas partiju un lielas daļas sabiedrības iebildumiem, izmaiņas Ziemeļmaķedonijas konstitūcijā tiks pieņemtas, ir pārliecināts Markoviks. Taču tas negarantējot, ka Bulgārija nenāks klajā ar jaunām prasībām.
"Mēs nezinām, kas notiks pēc tam, kādas vēl pretenzijas Bulgārija izvirzīs. Par to ir bažas, nevis par izmaiņām konstitūcijā. Ticiet man, tās pieņems. Visas partijas vēlas, lai tas notiktu, bet sabiedrība ir noskaņota pret tikai tāpēc, ka zina, kas sekos – lielāks spiediens un jaunas piekāpšanās no mūsu puses," tā Markoviks.
Nesaskaņas ar Bulgāriju ir tikai viens no daudziem jautājumiem, kas Ziemeļmaķedonijai ir jārisina, lai tā varētu kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Markoviks nosauca trīs galvenos Ziemeļmaķedonijas uzdevumus – korupcijas apkarošana, tieslietu sistēmas un publiskās pārvaldes reformas.
Savukārt domnīcas "Prespa Institute" izpilddirektors un vecākais pētnieks Andreja Stojkovskis intervijā Latvijas Radio norādīja uz nepieciešamību uzlabot likumu ieviešanu.
"Valdības paspārnē esošais Eiropas lietu sekretariāts veica pētījumu par to, cik labi mums sokas ar likumu pielāgošanu Eiropas Savienības standartiem. Viņi secināja, ka Ziemeļmaķedonija ir harmonizējusi aptuveni 45% likumu. Tas procentuāli ir daudz augstāk nekā Serbijai un Melnkalnei. Melnkalne iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību uzsāka pirms 11 gadiem, bet Serbija pirms deviņiem gadiem. Serbija un Melnkalne ir atvērušas visas sarunu sadaļas, bet to likumi ir mazāk harmonizēti ar Eiropas Savienības likumiem nekā Ziemeļmaķedonijai. Bet mums joprojām ir daudz darāmā," sacīja Stojkovskis.
Ziemeļmaķedonijas sabiedrībā samazinās atbalsts valsts dalībai ES.
Pērn septembrī veiktā aptaujā 73% Ziemeļmaķedonijas iedzīvotāju atbildēja, ka viņi vēlas pievienoties ES. Tas ir augsts rādītājs, taču mazāks nekā 2021. gadā, kad Ziemeļmaķedonijas dalību ES atbalstīja 84% iedzīvotāju.
Par eiroskepticisma pieaugumu bažījas Ziemeļmaķedonijas prezidents Stevo Pendarvoskis, kurš nesen rakstīja, ka tas ir rezultāts sarūgtinājumam par daudzajiem veto un rūgtajām zālēm, kas ir bijušas jānorij, lai divu miljonu iedzīvotāju lielā valsts varētu saglabāt sapni par pievienošanos ES.
Prezidenta viedoklim pievienojās arī Latvijas Radio uzrunātie eksperti. Doktore Vesna Poposka sacīja, ka daudzi ziemeļmaķedonieši jūtas nodoti.
"Daudzi pilsoņi, un jo īpaši tie, kuri ir pietuvināti opozīcijai un nacionālistiskāk noskaņotiem spēkiem, uzskata, ka starptautiskā sabiedrība viņus ir nodevusi. Baidos, ka cilvēkiem ir apnicis pat domāt par to, vai būt vai nebūt Eiropas Savienībā. Tas mani biedē visvairāk. Un neviens nevar garantēt, ka gadījumā, ja tiks atrisinātas domstarpības ar Bulgāriju, nesekos vēl viens veto. Un ir bažas arī par ārējiem spēkiem, kuri vēlas ietekmēt Bulgārijas ārpolitiku, un izmantot to kā līdzekli, lai kaut kādā veidā bloķētu Eiropas Savienības paplašināšanos," domā Poposka.
Arī Markoviks uzskata, ka daļa Ziemeļmaķedonijas iedzīvotāju ir dziļi vīlušies tajā, kā ir noritējis eirointegrācijas process: "Saprotiet, cilvēki to uztver ļoti vienkārši: Eiropas Savienība lika mums mainīt valsts nosaukumu, Eiropas Savienība lika mums mainīt konstitūciju, tā visu laiku iejaucas mūsu identitātes jautājumos. Mums tas ir apnicis, un mēs to vairs nevēlamies darīt. Tāds ir noskaņojums. Labā ziņa ir tā, kas tas var strauji mainīties. Pozitīvs signāls no Eiropas Savienības, kaut kāda cerība varētu krasi mainīt politisko vai sabiedrības viedokli."
Markoviks uz atvadām nosaka, ka pozitīvs signāls varētu būt pilnvērtīgu iestāšanās sarunu uzsākšana, kas varētu atjaunot ziemeļmaķedoniešu ticību Eiropas Savienībai.
