Laikā, kad Delors vadīja EK, dalībvalstis vienojās nojaukt šķēršļus, kas kavēja kapitāla, preču, pakalpojumu un cilvēku brīvu apriti – tātad izveidoja ES iekšējo vienoto tirgu.
Delors arī bija galvenais virzītājspēks, izstrādājot Ekonomikas un monetārās savienības projektu, kā rezultātā tika izveidota Eiropas Centrālā banka un eiro valūta.
Parīzē uz Delora bērēm bija ieradies Francijas prezidents Emanuels Makrons, EK prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola, Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, premjeri no Nīderlandes, Beļģijas, Slovēnijas, Horvātijas un pat eiroskeptiskais Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kura ierašanās uz Delora bērēm daudzus pārsteidza.
"No kalniem Francijas dienvidos līdz Eiropas plenārsēžu zāles kāpnēm Žaks Delors nekad nenogura pētīt – kā pēddzinis meklēja alternatīvas, būvēja tiltus, vienmēr ejot uz šo nemainīgo apvārsni, kas viņam bija svarīgāks par visu – cilvēka cieņa," uzsvēra Makrons.
Mazliet neparasti, ka bērēs skanēja džeza mūzika, jo Delors bija liels džeza cienītājs.
Eiropas Savienība, ko tolaik sauca par Eiropas Kopienu, Delora darbības laikā pieauga no 10 dalībvalstīm līdz 12.
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā Delors ātri sāka sagatavot organizāciju bijušo komunistisko Austrumeiropas valstu uzņemšanai.
No šauri fokusēta "tirdzniecības bloka" Eiropas Savienība arī saturiski kļuva dziļāka – sāka iekļaut arī atsevišķu valdību greizsirdīgi apsargātas kompetences, piemēram, ārpolitiku, muitu un robežkontroli, tieslietas un iekšlietas.
Delors vēlējās Eiropu, kas konkurētu ar ASV un Japānu, taču viņa vīzija par federālu Eiropu dažiem bija solis par tālu.
"Šajos gados Žaks Delors bija visur, apmeklējot katru dalībvalsti, ar ātrumu - 180 braucieni gadā. Viņš uzklausīja, debatēja, pārliecināja, izdomāja kompromisus un nepieciešamās piekāpšanās - viņš runāja ar pasaules varenajiem," sacīja Makrons.
Pēc aiziešanas no Briseles Deloram bija izredzes kļūt par Francijas prezidentu, taču viņš attiecās kandidēt, ko vēlāk gan nožēloja.
