Pagājušā gada vasarā Krievijas uzbrukumos iznīcinātais Svētā Jura klosteris arvien ir drupās. Turpat netālu zemē joprojām rēgojas milzu sprādzienu izrauts krāteris.

"Krievu pasaules" uzbrukumā izpostītais klosteris

Šajā apkaimē pagājušajā vasarā nedēļām atradās frontes līnija, kur Ukrainas karavīriem tolaik izdevās noturēt uzbrucēju spiedienu no ziemeļiem no Izjumas puses un nelaist tālāk uz Slovjansku, bet pērn septembrī arī padzīt okupantus.

Ar šķembām izrauto caurumu noklātās sienas joprojām ir liecība par to, cik intensīvi šeit bija Krievijas uzbrukumi un apšaudes.

Ironiskā kārtā Krievijas apšaudēs sagrautais Svētā Jura klosteris bija un joprojām ir pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta pakļautībā, tāpat kā netālu esošā Svjatohirskas lavra.

Šovasar ukraiņu mediji ziņoja, ka kopš pilna mēroga iebrukuma Krievijas karaspēks apšaudēs Ukrainā sagrāvis gandrīz 90 Maskavas patriarhāta pakļautībā esošas baznīcas un klosterus, bet vēl vairāk nekā 200 nodarīti lielāki vai mazāki bojājumi.

Arī šeit joprojām redzamas karā sadragātas skulptūras, šķembu un atlūzu izvagoti reliģiskās tematikas reljefi.

Tagad uz jumtiem kā pagaidu aizsardzība pret nokrišņiem jau uzlikta plēve, un cik iespējams, gruveši jau savākti vai sastumti kaudzēs.

Arī turpat pašā Dolinas ciemā, kas atrodas ielejā, nav nama, kas nebūtu cietis vai iznīcināts.

Iebraucot ciemā ik pa dažiem desmitiem metru ir izliktas brīdinājuma zīmes abās ceļa malās par to, ka šeit joprojām var būt mīnas.

Bēgšana ar motociklu

68 gadus vecais Jurijs stāsta, ka vēl šovasar blakus ciemā bojā gāja divi traktoristi - nedaudz nobrauca no ceļa un trāpīja mīnai. Jurijs saka, ka viņš līdz ar vēl vienu kaimiņu ir vienīgie no aptuveni sešiem simtiem Dolinas iedzīvotāju, kas šeit atgriezušies dzīvot.

Līdz ar Juriju augstāk pa to pašu ielu vēl dzīvo arī Ivans, taču viņš ir no kaimiņu ciema, kur paša māja tika iznīcināta, un sarunājis ar paziņu, ka var dzīvot viņa mājā Dolinā.

Pērn maija vidū Jurijs ar sievu uz motocikla pameta ciemu, kad tas nokļuva krustugunīs starp uzbrūkošajiem Krievijas un aizstāvošajiem Ukrainas spēkiem.

"Šķembas krita kā krusa. Kāreiz aprikožu koks ziedēja. Sieva saka – paskat, kā pa ziediem sit, kā ziedi birst it kā jau būtu noziedējuši. Bet bija tikai tikko sākuši ziedēt. Ļoti daudz šķembu un atlūzu, ļoti bīstami."

"Iedarbināju motociklu – bēgām ar moci. Mašīna bija salūzusi. Un es darbinu, divas reizes griežu, un hopā – šķembas lido. Es uzreiz te šķūnī iekšā. Tad atkal darbinu. Izlīdām cauri. Apšaude bija spēcīga."

"Izdzinu moci un braucu. Ķiveri galvā, un braucam. Un turpat netālu.. Tur Krievijas armijas puses šauj, un tur otrā ciema galā pretuguns. Tur Ukrainas karavīri ar mīnmetēju – dažus šāviņus izšauj, un uzreiz novelk malā, jo šaus atpakaļ. Viņi man – "Kur tu brauc? Te tūlīt atlidos! Ātri tinies prom!". Un tieši tajā brīdī mocis noslāpst...

Tur tieši karavīrs brauca, saku – lūdzu, varbūt var aizvilkt? Viņam bija tāda kā "Ņiva", bet ārzemju, pilnpiedziņas. Man bija trose, pieāķēja, 20 minūtes un es jau biju Slovjanskas pilsētā."

"Šeit salikām mantas. Maz mantu, tikai nepieciešamākais. Pamatā dokumenti, apģērbs. Sieva aizmugurē sēdēja, un braucām."

"Šī māja man ir dārga"

No Slovjanskas viņus aizveda uz Dnipro, tad devās uz Aizkarpatu apgabalu Ukrainas rietumos. Bet piecus mēnešus vēlāk, drīz pēc atbrīvošanas, Jurijs jau bija atpakaļ. Viņa māja no retajām, kas brīnumainā kārtā palikusi daudzmaz vesela.

Sākumā bija sarežģīti, jo atmīnēšanas darbi bija tikai sākušies, primāri attīrot ceļus. Taču Jurijam izdevās vienoties, lai pārbauda viņa pagalmu un viņš varētu atgriezties savās mājās.

"Es gribēju šeit atbraukt. Šo māju mēs dabūjām, kad vēl bija kolhozs. Mums piešķīra – mums bija trīs bērni. Šī māja man ir dārga."

Jurija sieva Valentīna bija direktora vietniece vietējā skolā – tās ēka apšaudēs arī ir praktiski sagrauta. Bet skola joprojām funkcionē, un sieva Aizkarpatu apgabalā caur internetu organizē attālinātās mācības skolēniem.

"Un šis bērnudārzs. Mums bija gan skola, gan bērnudārzs. Re, te var redzēt gabaliņš bērnudārza vēl palicis. Koridors un tualete iegruvuši, augšā bija datorklase."

Cik skolēnu mācījās šajā skolā?

"Skolā paredzēti 180. Mums lielākais bija 120. Kad gājām prom – bija 86 vai 82."

Jāuzmanās no mīnām un marodieriem

Arī pats Jurijs nostrādājis skolā 30 gadus. Savulaik kā darbmācības skolotājs, pēc tam kā saimnieks, katlu mājas uzturētājs. No tās atlikusi tikai sadragāta metāla kaudze.

Viņš turpina uzraudzīt skolas ēku. Sargā no marodieriem, kas diemžēl arī mēdz būt. Atstāj atzīmes, lai uzreiz redzētu, vai kāds nepiederošs nav mēģinājis tikt iekšā.

"Lūk atzīme, vienkārši zars. Es te atnāku, skatos – ja zars mētājas uz zemes, tātad, kāds bijis. Tad skatos, ko paņēmuši."

Jāpārvar kāpnes, kurām zuduši pakāpieni, lai tiktu sporta zālē, kas ir arī sapostīta, griestos vīd šāviņu izrauti caurumi.

Bet tādas lietas kā vēl veselie soli un krēsli, un arī grāmatas – tās kādu dienu paredzēts nogādāt jaunajā skolas ēkā, kas tiekot veidota Slovjanskas pusē ar bumbu patvertni, un kurā tad mācīsies tuvējo, bet Krievijas karā sagrauto skolu bērni. Arī ar šo pārejas procesu attālināti nodarbojas Jurija sieva.

Skola, starp citu, iepriekš bijusi krievvalodīga, bet pirms kādiem trim gadiem pēc vecāku balsojuma pārgājusi uz mācībām ukraiņu valodā, stāsta Jurijs.

Pie skolas jau aizaudzis stadions. Jurijs tur ik pa pāris dienām dodas skriet. Tikai pa iemītu taciņu. Īpaši palūdzis atmīnētājiem pārbaudīt šo maršrutu.

"Tā lūk. Un tad palūdzos. Lūdzu to, ko man gribās. Mieru. Laipnību. Un kā man te normāli nodzīvot. Bet tā viss normāli. Kādus 13 apļus skrienu. Apļus neskaitu – pēc sajūtām. Līdz izsitas viegli sviedri."

Jurijs nezaudē optimismu

Jurijam kompāniju sagādā pieklīdušie mājdzīvnieki, par kuriem viņš rūpējas. Arī kaķis Vasja, kurš sākumā bijis diezgan mežonīgs, bet tad jau ļoti draudzīgs.

Jurijs regulāri sazinās ar sievu un jau pieaugušajiem bērniem, kas viņu visādi atbalstot. Bet tik un tā skumst.

"Mazliet jā, protams. Pēc mazbērniem. Man tur mazbērni. Bet domāju, ka atbrauks."

Ar mazbērniem viņš nav redzējies jau kādu gadu.

Bet viss būs labi, nosaka Jurijs, un nezaudē optimismu. Tagad jāgatavojas ziemai. Pērn rudenī tikko pēc kaujām atgriežoties malkas nav bijis daudz, bet sazinājies ar aizbraukušo kaimiņu, kas devis atļauju izmantot viņa. Jurijs vada dienas, skaldot malku.

Ar to viņš sildīs māju un ūdeni. Elektrība no saules baterijām.

Arī dārzā kartupeļi jau norakti, tūlīt varēs novākt ķirbjus, arī gurķi bija izauguši labi, un vīnogas tāpat. Raža šogad vispār esot padevusies ļoti laba.