Ar Ukrainas bruņoto spēku karavīru latvieti Alvi Lukšu sazināmies laikā, kad viņš Ukrainas rietumos Ivanofrankivskas apkaimē iziet rehabilitācijas kursu pēc frontē gūtajiem ievainojumiem.

Ar saknēm Latgalē

"Domāju, ka esmu vienīgais Latvijas pilsonis, kas ir iesaukts, mobilizēts," stāsta Alvis.

Alvis runā lēnām, jo daudzu gadu laikā sanācis maz runāt latviski.

Viņš ir dzimis Daugavpilī, uzaudzis un mācījies Krāslavā, pēcāk daudzus gadus ceļojis un studējis ārvalstīs.

Krievijas vispārējam iebrukumam Ukrainā sākoties, Alvis dzīvoja Kijivā un pirmajos mēnešos ar draugiem kā tādi partizāni neoficiāli iesaistījušies pilsētas aizstāvēšanā.

"Kad pret tevi ir vērsti ienaidnieka ieroči un tu apzinies, ka vari būt nogalināts jebkurā diennakts laikā tikai tāpēc, ka tu tur atrodies, tad tu nedomā par pārējām lietām, tādām kā dokumentācija, vai tev ir atļauja glabāt ieročus vai nav."

Pēcāk viņš iesaistījies teritoriālās aizsardzības vienībā un vispārējā kara haosā pamanījās panākt, ka viņu uzņem Ukrainas bruņotajos spēkos – iesauc tādā pašā kārtībā kā jebkuru Ukrainas pilsoni..

"Tas nebija tik viegli, jo esmu Latvijas pilsonis. Tomēr pagājušā gada 5. oktobrī ar draugu palīdzību mani iesauca Ukrainas bruņotajos spēkos – 101. Aizkarpatu kājinieku brigādē."

Lielākais grēks ir vienaldzība

Uz jautājumu, kāpēc viņam ir svarīgi piedalīties Ukrainas aizstāvju cīņā pret Krievijas iebrucējiem, Alvis atbild: "Man tas ir svarīgi, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka lielākais grēks ir cilvēku vienaldzība, ka tu vari palīdzēt kādam citam, bet tu paej garām.

Ukrainā es ieraudzīju tādu tīru ļaunumu, ar kuru vajag cīnīties. Es saku tīru, jo tur nav nekādas pelēkās krāsas, tur ir tikai melns. Tas ir reāls mēris un, ja to neapstādinās, tas izplatīsies."

Alvis atgādina, ka Krievijai ir bijuši iekarošanas plāni arī attiecībā uz Baltijas valstīm.

"Latvija ir mana dzimtene, tāpēc es nevaru citādi."

Ievainots kaujā

Kopš uzņemšanas Ukrainas bruņotajos spēkos Alvis karojis vairākās vietās Ukrainā.

"Severodoneckā, Peskos, Sumos, Kijivā, Svatoves–Kreminnas virzienā, Kupjanskā un Limānā, un tieši Limānā netālu no Kupjanskas dabūju ievainojumu."

Tas notika pirms diviem mēnešiem, 29. maijā, kaujas uzdevumā mežā.

"Uzdevums bija nomainīt mūsu puišus vistālākajā novērošanas postenī. Četros no rīta mūsu grupa – septiņi cilvēki – izgāja pildīt uzdevumus. Ap sešiem no rīta sākās pirmais kontakts, pirmā cīņa. Līdz galamērķim mums palika no 70 līdz 100 metriem, bet diemžēl nokļuvām aplenkumā."

Pēc pāris stundām okupantu snaiperis nošāva vienības komandieri, trīs bērnu tēvu un Alvja labu draugu. Alvis pārņēmis cīņas vadību. Kauja turpinājusies gandrīz bez pārtraukumiem.

"Strādāja arī ienaidnieka smagā artilērija, mīnmetēji, ienaidnieka droni un tad apmēram ap pulksten 13 krievu drons uzmeta man šāviņu ar papildus bojāšanas elementiem. Tie elementi man trāpīja plecā, mugurā, sānos, augštstilbā un ikru muskulī."

Visi grib palīdzēt

Tikt ārā no aplenkuma bijis grūti. Ievainojumus guva arī pārējie viņa vienības karavīri. Pirmos pārdesmit metrus nācies pašam līst ārā, pēcāk viņu paķēruši draugi, vēl pēc kāda kilometra palīdziba nākusi no blakus esošā bataljona un pēcāk ieradās arī evakuācijas grupa.

"Mani aizveda no tās zonas uz Čuhujivu. Tur man uztaisīja operāciju. Izņēma šķembas un tā tālāk. Tad aizveda uz Harkivu, kur pavadīju četras nedēļas slimnīcā."

Pēc slimnīcas viņam nozīmēta rehabilitācija, kurai būs nepieciešams ilgāks laiks. Ukraina nodrošina Alvim visu nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

"Jā, man viss ir. Paldies Ukrainas valdībai un maniem draugiem voluntieriem, palīdz, kā māk. Visu, kas viņiem ir, viņi dod. Īpaši tāpēc, ka es esmu no Latvijas, Latvijas pilsonis. Visi grib palīdzēt. Tāpēc man ir ļoti laba aprūpe."

Jāsaprot, vai Dievs dos vēl vienu iespēju

Alvis gan neizslēdz, ka pēc rehabilitācijas kursa Ukrainā varētu būt nepieciešams atveseļošanos turpināt un tad to varētu darīt arī Latvijā. Uzbrukumā iegūtās traumas ir nopietnas, taču Alvis cer tikt sveikā bez tālejošām sekām.

"No ķirurģijas puses viss ir diezgan labi, bet man ir ievainoti divi nervi – viens 15%, otrs – 37%. Viss ir OK, vienīgais, man ir nepārtrauktas sāpes katru dienu, visu diennakti, un pretsāpju līdzekļi pagaidām nepalīdz. Un tas vēl tā būs mēnesi vai divus."

Šobrīd viņš gaida speciālus medikamentus no ārvalstīm, kas varētu palīdzēt mazināt sāpes. Tāpat ļoti apdomā, vai pēc izveseļošanās atgriezties kaujas laukā.

"Vajag saprast, vai Dievs man iedos vēl vienu šansi izdzīvot vai ne. Pats es gribu iet atpakaļ un karot. Es zinu, kāpēc es to daru, bet mani draugi, ģimene, brālis, māsas – viņi mani tomēr atrunā."

Dzīvo šim brīdim

Alvis stāsta, ka lielāko prieku kaujas laukā sagādā apziņa, ka tu dari kaut ko pareizi, ka palīdzi glābt citu cilvēku dzīvības. Tāpat vilina arī īpašā brīvības sajūta frontē, kas nāk līdz ar nāves tuvumu – apziņu, ka katra diena var būt pēdējā.

"Tu dzīvo šajā momentā. Tu izdzīvo šo dzīvību... Tu ēd, tu ļoti garšīgi ēd." (smejas)

Savukārt smagākie brīži ir saistīti ar draugu un tuvu cilvēku zaudēšanu.

"Kad tu saproti, ka tu nevari neko padarīt, lai palīdzētu cilvēkam. Tu redzi, bet tu nevari palīdzēt. Tas ir nereāli."

Tāpat ir sadzīviski izaicinājumi kā aukstums ziemā un karstums vasarā, kas siltajos mēnešos nāk līdz ar vēl vienu blakni – ļoti spēcīgu līķu smaku.

"Tur ir tā līķu smaka... Ļoti grūti tāpēc, ka ir karsti un viss process sākas ļoti ātri."

Karā uzvar ar sirdi un prātu

Karojot Ukrainā, Alvim arī grūti noskatīties uz atsevišķu valstu vienaldzību jautājumā par atbalstu Ukrainai. Tāpat arī skumji par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas joprojām dzīvo Putina un Lukašenko informatīvajā burbulī un tic tam.

"To, ko raksta un parāda par nošautiem cilvēkiem, par izvarošanas gadījumiem un tā tālāk – tas viss ir reāli, tas viss ir bijis un diemžēl notiek arī tagad."

Par piederību Latvijai gan viņam Ukrainā nav nācies sarkt.

"Gribu pateikt, ka latvieši ir malači. Es ļoti lepojos ar latviešiem. Personīgi pazīstu daudzus latviešus, kas katru mēnesi brauc uz Ukrainu, ved visādus labumus un dara visu, ko var, lai palīdzētu. Par to es ļoti lepojos."

Pēc Alvja domām, šis karš ieilgs, taču uzvarēs ukraiņi, jo atšķirībā no Krievijas karaspēka viņi ir motivēti.

"Ukrainai ir daudz tehnikas un ieroču, bet tik un tā pietrūkst – vajag vēl vairāk. Bet tas, kas ukraiņiem ir ļoti daudz un tas būs arī faktors, kas palīdzēs uzvarēt šajā karā, ir ukraiņu un sabiedroto valstu motivācija, jo karā uzvar ar sirdīm un prātiem, ne ar ieročiem."