ASV Kongresa politiķi sāk pieļaut iespēju, ka finansiālo un militāro atbalstu Ukrainai tomēr varētu nodalīt no iekšpolitiskām diskusijām par migrācijas reformu un Meksikas robežas kontroli. Tā, ar atsauci uz avotiem Kongresā, vēstījusi raidsabiedrība CNN. Viens no svarīgākajiem cilvēkiem šajā procesā ir jaunais Pārstāvju palātas spīkers, republikānis Maiks Džonsons.
Daiga Mieriņa: Ir brīnišķīgi, ka mēs varējām atbraukt – trīs Baltijas valstu spīkeri –, jo tas vēstījums neapšaubāmi būs skaļāks, būs mērķētāks. Un priecē tas, ka arī [Pārstāvju palātas] spīkers atrada laiku, kaut gan mēs zinām, ka dienaskārtība ir ļoti pilna arī viņam. Un galvenais secinājums ir tāds, ka visi atbalsta Ukrainu, visi grib, lai Ukraina ātrāk uzvarētu.
Bet tas ceļš, kā mēs to panākam, protams, ir diskutējams. Un arī atbalsta apjoms ir diskutējams. Tas, ko mēs saprotam, – šobrīd tiek darīts viss, lai likumprojekts ātrāk tiktu pieņemts un pēc iespējas ātrāk arī Ukrainai būtu šis atbalsts.
Artjoms Konohovs: Jūs saņēmāt tādu solījumu?
Nē, solījumu mēs nesaņēmām. Izskanēja, ka šobrīd tiek darīts viss, lai tas likumprojekts, protams, ātrāk būtu. Jo viņiem pašiem vēl ir daudz darāmā, viņiem ir jāsaprot, kādā formātā un kā viņi to izdarīs, kas par to būtu gatavs balsot – par vienu vai otru.
Un, protams, mēs saprotam – kā jebkurai valstij, arī viņiem iekšpolitiskās problēmas bieži vien ņem virsroku. Un, kamēr arī šīm problēmām netiek rasts risinājums, uz priekšu tālāk kustēties viņi nevēlas.
Bet ir tomēr skaidrs, ka Ukrainas atbalsts ir zināmā mērā kļuvis par ķīlnieku iekšpolitiskajai situācijai un, ja spīkers varēs šo kompromisu piedāvāt uz balsojumu, tad viņš varbūt pēc tam zaudēs savu amatu, jo Donalds Tramps ar to varētu būt diezgan neapmierināts. Vai šīs vēsmas ir jaušamas un, ja jā – cik lielā mērā?
Tās ir jaušamas, un kuluāros tieši par to, ko jūs jau minējāt, arī runā, cik viņš būs drosmīgs, vai viņš spēs virzīt reformas uz priekšu un nebaidīties tikai par savu amatu, jo skaidrs, ka tie nav populāri lēmumi, – te būs izšķiršanās. Un tāpēc visi gaida, kādas būs tās sarunas.
Bet es domāju, ka labā lieta ir tas, ka viņiem iestājas tāds vairāk demokrātisks process, jo viņiem ir jāspēj vienoties – gan demokrātiem, gan republikāņiem. Un man liekas, ka tas ir tāds labs pavērsiens politikā, ka nav tikai viena partija un nedominē vai nu republikāņi, vai demokrāti, bet tomēr visi sēžas pie galda un mēģina vienoties par kopējām prioritātēm, par kopēju redzējumu un [ka mēģina] pacelties nedaudz augstāk pāri visam.
Vai jums ir sajūta, ka šeit, Kapitolijā un Vašingtonā, kopumā ir izpratne, cik aktuāla šī Ukrainas drošības situācija ir Baltijā un cik ļoti mēs esam satraukušies? Vai viņi savelk tās paralēles starp to, kā mēs jūtamies par savu drošību, kaut gan esam NATO, un kā jūtas Ukraina? Vai viņi tomēr skatās uz šiem jautājumiem nošķirti?
Mēs katru reizi, tiekoties gan ar kongresmeņiem, gan arī ar spīkeru, gan šobrīd arī vakarpusē, tiekoties ar Ārlietu komisijas vadītāju, uzsvērām, ka mums tā bēdīgā pieredze ir caur vēsturi un mēs zinām, kāda ir Krievija, uz ko tā ir spējīga, ka tai ticēt nevar.
Mēs tāpēc arī esam šeit, lai parādītu, ka tāda vienkārša risinājuma nebūs, uz ko mēs saņēmām, protams, arī pretjautājumu, kā ir ar citām valstīm, kas atrodas tālāk no Krievijas, cik ļoti viņi izprot šo situāciju, ka agresorvalsts ir tepat blakus, un cik ļoti apdraudēti viņi jūtas.
Mēs stāstījām par informatīvo karu, ko arī pati Amerika ir piedzīvojusi. Mēs stāstījām par to, kā šobrīd tiek diskreditētas Baltijas valstis un arī Polija – cik mēs esam nevarīgi, ka sliktie Rietumi mēģina mūs dažādos veidos sašķelt, mēģina piedāvāt savu dienaskārtību, par ko mēs varētu strīdēties un aiziet no paša būtiskākā.
Un to mēs vairākkārt uzsvērām. Skaidrs, ka mums ir jāstāsta par to, jo, šeit dzīvojot, viņiem droši vien tas redzējums ir mazliet citādāks. Tāpat viņi mums teica paldies par to, ka mēs tik atbildīgi izturamies pret savu aizsardzību un visas Baltijas valstis plāno palielināt savu aizsardzības budžetu līdz 3% agrāk vai vairāk. Un tas ir ļoti apsveicami.
Viņi minēja, ka būtu labi, ja tomēr mūsu piemēram sekotu arī citas valstis, uz ko mēs, protams, atbildējām, ka mēs jau esam tie vēstneši, mēs ar savu labo piemēru arī rādām to citiem. Tā pati Vācija, kas kādreiz varbūt savādāk izturējās pret savu aizsardzību, – šobrīd mēs redzam, ka arī tās apņemšanās ir jau 2% no iekšzemes kopprodukta, un tas ir apsveicami. Un arī citas Eiropas valstis tam seko.
Tiešām visi jautājumi par dezinformāciju ir svarīgi. Taču ar dezinformācijas izplatīšanu nodarbojas arī bijušais prezidents Donalds Tramps. Un viņš, lai gan viņš nav aktīvajā politikā tādā izpratnē, ka viņš nav nevienā amatā, tomēr pietiekami ietekmē savus kolēģus un saka, ka Amerika jau tāpat daudzi palīdzējusi un visa Eiropa Ukrainai nemaz nepalīdz, un (Tramps) draud pat izstāties no NATO tādā vai citādā veidā. Cik pēc šīs dienas kopumā jūs satrauc šie Trampa draudi un iespējamā atgriešanās amatā?
Katram ir sava retorika, kā uzrunāt savus vēlētājus. Bet tas, ko arī Trampa kungs šobrīd mēģina pasniegt, – viņš mēģina pasniegt, ka mums arī pašiem jāpaskatās uz aizsardzību. Arī citām valstīm ir jāspēj aizsardzībā ieguldīt lielākus līdzekļus. Viņš jau faktiski saka to pašu, par ko mēs runājam – tikai viņš varbūt to pasaka citādiem vārdiem.
Jums vēl ir tikšanās ar Nensiju Pelosi – kādreizējo ASV Pārstāvju palātas spīkeri. Ko tur gatavojoties runāt?
Mēs gatavojamies pārrunāt mūsu vienoto Baltijas nostāju un, ka, protams, mēs ļoti vēlētos, lai arī Ukraina būtu NATO dalībvalsts un ātrāk iestātos Eiropas Savienībā (ES). Un visi šie jautājumi ir dienaskārtībā – drošība un kā palīdzēt Ukrainai.
Protams, mēs runājam arī par militāro atbalstu, cik ļoti tas ir vajadzīgs. Arī pēc manas vizītes Ukrainā mēs redzam, ka katrs novilcināts lēmums ik dienu nes virkni cilvēku dzīvību aiz sevis.
Protams, izmantojot iespēju, mēs arī pateicām lielu paldies gan Amerikas tautai, gan arī visam parlamentam par to, ka bruņotie spēki šobrīd ir Latvijā pārstāvēti, NATO ir mūsu stratēģiskais partneris – to atzina arī spīkera kungs –, un tas priecē, ka arī turpmāk mēs varam uz viņiem cerēt, paļauties un tāpat visi kopā arī iet uz priekšu līdz Ukrainas uzvarai.
Noslēgumā, ja drīkst vienu jautājumu par iekšpolitiku. Tagad ļoti aktuālas diskusijas ir par skolu slēgšanu un pasta nodaļu slēgšanu. Vērojot šo diskusiju, jūs iepriekš esat izteikusies, ka neesat pārliecināta par Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pilnīgu atbalstu skolu reformas plānam. Un tagad, vērojot to, kas notiek ar pasta nodaļām, sevišķi laukos, tā kopējā sajūta – vai jums šķiet atbalstāms tas valdības izvēlētais kurss uz reformām, ko tā īsteno?
Zināt, reformas varbūt ir atbalstāmas, ja mēs redzam skaidru mērķi, ko mēs no tā iegūsim. Bet, ja mēs redzam, ka priekšā būs cilvēki, kuriem nebūs pieejami elementāri pakalpojumi – kaut vai tie paši pasta pakalpojumi, vai nebūs iespējams bērnu skolot un būs jāved viņi 50 vai 60 kilometrus... Vai tas ir tas, uz ko mēs ejam? To jaurtājumu mēs katrs varam sev uzdot.
Tas varbūt tāds retorisks jautājums. Un es tāpēc arī nesaku kategorisku nē, bet tas, ko arī ZZS dara – aicina diskutēt. Un to mēs arī darām par tām pašām lauku skolām.
Un jāmeklē vēl citi risinājumi, arī attiecībā uz pastu – faktiski Sadarbības padomes sēdē es biju tā, kas pacēla šo jautājumu par Latvijas Pasta nodaļu slēgšanu. Un tad mēs tikai uzzinājām, ka 105 pasta nodaļas faktiski plāno reorganizēt.
Bet ir taču ļoti daudz dažādu citu līdzekļu, kā to darīt. Es zinu, ka ir novadi, kas piedāvāja dotēt pasta nodaļas. Varbūt, ka tas ir risinājums. Respektīvi, tas, ko es gribu pateikt, ka vajag meklēt kopēju rīcību, kā šo problēmu atrisināt.
KONTEKSTS:
Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) vizītē ASV ieradusies kopā ar Igaunijas parlamenta priekšsēdētāju Lauri Husaru un Lietuvas Seima priekšsēdētāju Viktoriju Čmilīti-Nilsenu, lai stiprinātu transatlantisko sadarbību un iezīmētu baltiešu redzējumu par drošības situāciju pasaulē.
Sarunās ar senatoriem un kongresa amatpersonām mēs redzējām stingru atbalstu Ukrainai, pauž D. Mieriņa. Neviens nevēlas redzēt Krievijas dominanci un pieļaut, ka tā sagrautu pastāvošo pasaules kārtību. Taču atšķiras viedokļi par veidu, kā piešķirt Ukrainai nepieciešamo finansējumu.
