Sportista karjeras finišā Miks Zvejnieks no slēpēm nenokāpj, paliek ģimenē uz kalna

ĪSUMĀ:

Miks karjeras noslēdzošajā sezonā pa īstam izbaudīja startēšanu Pasaules kausa līmenī, piedaloties astoņās slaloma sacensībās. Aizsniegties līdz pirmajam trīsdesmitniekam, kas ļautu startēt sacensību otrajā braucienā, neizdevās, taču 2022. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs viņam tas bija pa spēkam – izcīnīta 26. vieta milzu slalomā un atkārtots brāļa Kristapa sniegums Phjončhanas olimpisko spēļu sacensībās Alpu kombinācijā.

Sportista karjeras beigas – sarežģīts lēmums

Kristaps Plaums: Kāda ir tava ikdiena pēc kalnu slēpotāja karjeras noslēgšanas?

Uz slēpēm esmu ļoti daudz, pat tikpat daudz, kā profesionāli sportojot. Vecāki mums neļāva tā vienkārši slēpot, bija jādomā, kā strukturēt savu dzīvi pēc karjeras sportā, tāpēc paralēli sportam studēju un strādāju. Ar ģimeni vadām sporta klubu, un līdz ar to arī šobrīd daudz laika pavadu uz slēpēm. Ceļš uz Siguldas pusi ved joprojām – tajā ziņā nekas nav mainījies.

Kāpēc pieņēmi lēmumu beigt karjeru 28 gadu vecumā?

Iespējams, kāds varētu domāt, ka tas bija pārāk ātri. Pēdējās pāris sezonās bija iekšēja sajūta – vairāk apzinājos mērķtiecīgumu sevī, kļuvu ambiciozāks pret sevi. Negribētu teikt, ka nepiepildīju savus mērķus. Nebūs godīgi, ja teikšu vienu iemeslu, kāpēc beidzu karjeru – lēmums sastāv no daudzām mazām daļiņām, un par to jūtos ļoti labi. Ir daudz sportistu, kuriem piespiedu kārtā jānoslēdz karjera, tas nenāk viegli, un nav vienkārši to pārdzīvot. Protams, tas nebija viegls lēmums. Grūti saprast, ka tas mainīsies, un pieņemt, ka cilvēki mani redzēs citādākā statusā, nevis kā sportistu. Taču esmu tas pats cilvēks, tikai citādāk izmantoju savu pieredzei.

Jutos sasniedzis izvirzītos mērķus. Par pasaules čempionu nekļuvu. Vai varēju to izdarīt? Iespējams.

Vai varēju sasniegt daudz vairāk savā izvēlētajā sporta veidā? Noteikti. Taču vienā brīdī šķita, ka ir jāpieliek punkts.

Kas pietrūka, lai tu kļūtu par stabilu pirmā trīsdesmitnieka slēpotāju?

Joprojām ticu, ka es tur varētu būt, taču šovasar vairāk par to padomājot, nonācu pie secinājuma, ka pēdējos daudzus gadus ritms bijis ļoti intensīvs. Bieži vien sportists dara savas lietas un aizmirst, kāpēc to dara. Noteikti būtu agrākā vecumā nospraudis mērķus. Nosacīti vēlu atskārtu savas spējas, jo man bija visas iespējas un daudzas no tām izmantoju.

Nākot no mazas valsts, ir grūtāk izvirzīt ambiciozus mērķus.

Man bija piemēri, tajā skaitā arī brālis Kristaps, kurš parādīja, ka tas ir iespējams, taču tajā pašā laikā ir grūti, jo esmu viens, kurš iet to ceļu, neskatoties uz to, ka apkārt ir komanda. Vēlētos motivēt cilvēkus nebaidīties no tā, jo iespējas ir. Iepriekšējā sezonā ar savu komandu parādījām, ka tas ir iespējams. Neteiktu, ka man bija ambīciju trūkums, taču nebiju līdz galam aptvēris savu potenciālu.

Cik bija liels tavs pēdējās sezonas budžets, ar kādiem līdzekļiem kalnu slēpotājam ir jārēķinās?

Esmu ļoti ekonomisks sportists, var teikt, produktīvi sportoju, par vienu eiro izdarot vairāk nekā dažu labu lielvalstu slēpotājs. Tas ir plānošanas un prioritāšu jautājums. Viena sezona var izmaksāt vairākus simtus tūkstošu eiro pat tiem, kuri ir pirmā trīsdesmitnieka beigu galā. Grūti nosaukt skaitļus, bet tie bija apmēram 50 000 eiro, taču ar piebildi, ka ir daudz jāekonomē. Kalnu slēpošanas pasaulē jādzīvo pieticīgi, un to var izdarīt. Daudz nosaka arī tas, kāda komanda ir apkārt. Būtu priecīgs, ja būtu vairāk, taču es labi izmantoju to, kas man bija.

Kas bija iespaidīgākās sacensības, ņemot vērā atmosfēru un iegūtās emocijas?

Olimpiskās spēles bija ļoti grandiozas, ņemot vērā laikapstākļus. Milzu slalomā, kur izcīnīju 26. vietu, apstākļi bija ļoti dramatiski. Tas bija kosmoss – izaicinājums pašam sev. Pat nebija vērts domāt par konkurentiem, tikai cīņa pašam ar sevi. Iepriekšējā sezonā Šlādmingā startēju 50–60 tūkstošu skatītāju priekšā – tas arī bija grandiozi. Iepriekšējos gados iekrātā spēja būt tikai ar sevi pazūd, jo tur bija neiespējami nedzirdēt to, kas notiek apkārt. Tāpat bijušas vairākas uzvaras FIS [Starptautiskās Slēpošanas federācijas] līmenī, kas varbūt kādam šķistu sētas mači, taču arī tajos var ierasties Pasaules kausa līmeņa sportisti.

Atmiņā ir iepriekšējās sezonas pirmās divas sacensības, kur nodrošināju kvalifikāciju Pasaules kausam – tas izdevās tik iespaidīgi ātri, ka emocionāli šķita neticami.

Savukārt pasaules čempionāti man pašam ne līdz galam izdevās. Kalnu slēpošana ir drastisks sporta veids, kur ir liela neizdošanās iespēja, un diena beidzas pat tā īsti nesākoties.

Kalnu slēpošana iemāca uzvarēt un zaudēt

Ņemot vērā ģimenes tradīcijas, paša, brāļu un audzēkņu pieredzi, arī savu bērnu virzīsi kalnu slēpošanā vai ļausi izvēlēties?

Noteikti, ka meitiņai ierādīšu šo sporta veidu, jo tā ir super vide, kurā atrasties. Vecāki arī mani sūtīja vairākos sporta veidos.

Agrīnā specializācija ir bieds bērniem, un tā ir problēma Latvijā. Vecāki agri ieved bērnus sportā, un viņi ļoti ātri izlemj aiziet.

Ļaušu pamēģināt daudzus sporta veidus. Pašam vienmēr interesējis teniss, un līdz 12 gadu vecumam arī pats spēlēju. Vai es kļūtu par Ernestu Gulbi? Nezinu, bet man ļoti patika, un šķiet, ka arī labi sanāca. Izvēlējos kalnu slēpošanu un to nenožēloju. Slēpos [meita] noteikti, protams, ne viena vai divu gadu vecumā. Tā ir superīga lieta. Slēpošana Latvijā ir tautas sports – uz kalna vai distancē ar slēpēm vai dēli, bet slēpo visi. Latviešiem patīk slēpes, un tā ir lieliska nodarbe, ko var darīt kopā ar ģimeni.

Kādas rakstura īpašības, prasmes, fiziskās dotības iemāca kalnu slēpošana?

Kalnu slēpošana iemāca patstāvību, jo tas ir individuāls sporta veids. Iemāca "tvert laukumu", jo kalnu slēpošanā ļoti ātri jāpieņem lēmumi un jābūt labai reakcijai. Šis ir ļoti vispusīgs sporta veids ar interesantu treniņu procesu. Kalnu slēpotājam ir jābūt prasmīgam daudzos sporta veidos un jābūt daudzpusīgam, sākot ar riteņbraukšanu un beidzot ar peldēšanu. Gribētu arī izcelt psiholoģiskas lietas, jo tas ir viens no superīgākajiem veidiem, kā iemācīties zaudēt un uzvarēt, piedzīvot sporta skaistumu. Protams, ne vienmēr tas ir tik brīnišķīgi, kā izskatās, jo nākas piedzīvot sāpīgus punktus gan fiziski, gan emocionāli.

Kas ir lielāki mīti Latvijā par kalnu slēpošanu Pasaules kausa līmenī, ko cilvēki Latvijā nezina?

Man šķiet, ka Latvijā sasniegumu uztvere ir nedaudz sašķobīta. Kalnu slēpošanas lielvalstīs, sportistam sasniedzot Pasaules kausa līmeni, viņu augstu vērtē, skatītāji un arī sabiedrība novērtē. Protams, austriešiem, ja nav pjedestāla, Pasaules kausa posms nav izdevies, jo viņiem ir citas prasības pret saviem slēpotājiem. Latvijā ir priekšstats, ka mēs tur pa aizmuguri vien muļļājamies.

Pasaules kausam kvalificējas elites sportisti, un tur atrodoties, citu valstu pārstāvji tevi ciena.

Piemēram, Pasaules kausa posmā Itālijā dzīvojām kopā ar Šveices izlasi, viņi ļoti cilvēcīgi pret mums izturējās un nebija nekādas augstprātības. Protams, austrieši jūtas kā kalnu slēpošanas čempioni, taču mēs sajutām vienlīdzību un cieņu arī no viņiem. Tas nav pašmērķis, taču mēs to novērtējam. Latvijā ir sabojāta izpratne, jo esam pieradināti pie domas, ka vienīgais, kas interesē, ir medaļa kaklā. Pirmais trīsdesmitnieks no 70 topa sportistiem, iespējams, ir pat grandiozāks nekā citā sporta veidā medaļa. Taču to novērtēt jāizvēlas skatītājam, ne man.

Cik viegli bija apvienot studēšanu augstskolā un kalnu slēpošanu, ņemot vērā, ka ziemā pārsvarā atradies Eiropā? Kas motivēja nokārtot trenera sertifikātu?

Vidusskolas laiks šķita grūtāks nekā augstskolā. No Siguldas braucām mājās deviņos vakarā, un pēc tam mājās līdz diviem naktī mācījos. Augstskolā jau zināju, ko studēju, kas man patīk un šķiet interesanti. Tas pagāja diezgan plūstoši, četros gados pabeidzu bakalauru jurisprudencē. Tā ir liela patstāvība un uzņēmība, jo īpaši augstskolā, kur nevienam nevajag, lai tu ej un studē, tikai pašam.

C kategorijas sertifikātu kārtoju ar mērķi apvienot zināšanas ar praksi. Pats augstu novērtēju sportistus, kas pēc tam kļūst par treneriem. Ne vienmēr trenerim ir jābūt bijušajam augsta līmeņa sportistam, bet tas dod lielu plusu, jo zini, par ko tu runā.

Kalnu slēpošanu Latvijā balsta ģimenes

Jūs visus kalnu slēpošanā ievadīja mamma Jana Zvejniece. Vai karjeras turpmākajā posmā mamma turpināja iesaistīties ar padomiem?

Mamma iesaistījās visas karjeras laikā – no treneres viņa vēlāk vairāk kļuva par menedžeri, pārredzot laukumu un pieņemot lēmumus. Latvijā kalnu slēpošanā zināšanas nav šauras, taču viņa saprata, ka ir, kur augt, un meklēja iespējas ārzemēs, jau jauniešu gados aizsūtot mūs uz Austriju. Manas sporta karjeras laikā ir bijuši daudzi cilvēki, ar kuriem esmu strādājis gan uz kalna, gan citur. Mamma palīdzēja virzīties sportā.

Tagad ar mammu jau esat kolēģi, strādājot vienā klubā...

Tāds mums ir ģimenes formāts, nekur viens no otra neaizmūkam. Ja netiekamies pie vakariņu galda, tad uz kalna.

Visi labi saprotamies, un tas man ir ļoti vērtīgi, jo tās zināšanas varam pārnest tālāk. Kalnu slēpošana balstās uz ģimenēm, Latvijā nav tikai Zvejnieku ģimene, ir arī citas.

Neesi pirmais sportists, kam to jautā, un droši vien neesmu pirmais, kas tev to jautā – vai ar brāļiem kādreiz bijusi sāncensība?

Apzināta sāncensība nekad nav bijusi. Man daudz jautāts, kad apdzīšu brāli. Mana kļūda bija tā, ka, braucot uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, teicu, ka vēlos atkārtot brāļa Kristapa rezultātu, un to arī izdarīju, kad finišēju 26. vietā. Būtu izvirzījis augstāku mērķi, būtu piepildījis. Nav bijusi nepieciešamība pēc sāncensības, jo ar brāļiem esam atšķirīga vecuma un katrs startējām savā grupā. Esmu kādās sacensībās arī apsteidzis Kristapu, taču tas nebija pašmērķis, jo kalnu slēpošanā ir jākoncentrējas uz sevi, ne citiem sportistiem.

Vai Kristapam esi lūdzis padomu jautājumos par psiholoģisko sagatavotību?

Viņš man daudz deva padomus laikā, kad bija sportists. Pārrunājot kādus tematus, bieži vien mūsu domas sakrita. Man palaimējās, ka bija veiksmīga sadarbība ar mentori Anitu Djačenko, ar kuru bija strādājis arī Kristaps. Šobrīd viņš palīdz daudziem sportistiem, un tas ir nenovērtēts resurss.

Latvijā sportistiem vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, ko sniedz mentālā sagatavotība.

Tas ir apbrīnojams instruments, ja to spēj pareizi izmantot. Ar jauniem sasniegumiem rodas jauni izaicinājumi, tāpēc nepieciešama psiholoģiskā sagatavotība. Piemēram, atbraucot uz Latviju, pastrādājām ar mentori, un pēc tam atgriežoties kalnos, nākamajā dienā uzvarēju sacensībās.

Reiz jūsu mamma stāstīja par savu pieredzi laikā, kad viņa trenējās kalnu slēpošanā. Pastāsti par neierastākajiem apstākļiem, kādi tev ir bijuši treniņos?

Tādus skarbus apstākļus kā viņai man nav nācies piedzīvot. Esmu trenējies visādos apstākļos, pats vedis [trases] mietus augšā, pats licis trasi un līdzinājis to. Bija gadījums, kad Itālijā vienā ciematā tikām ieputināti uz piecām dienām. Arī Alpos visu kaut ko var piedzīvot. Esmu dzīvojis diezgan modernā laikā.

Kristaps vienā no Latvijas Televīzijas sižetiem pirms Phjončhanas olimpiskajām spēlēm teica, ka nācies dzīvot pat kūtīs...

Jā, tā ir bijis. Lai nebūtu lielajos mačos ar zemiem numuriem jābrauc pa izdangātām trasēm, kā starpposmu no sacensībām Latvijā izmantojām mačus Čehijā un Slovākijā. Tā ir mērenība – kad esi spējīgs skatīties uz galveno, kas ir kalns, nevis pieczvaigžņu hotelis. Protams, ērtības ir vajadzīgas, taču galvenais darīt savu darbu un trenēties uz kalna. Uzsvars nekad nav bijis uz glamūru vai dzīvošanas apstākļiem. Pateicoties tam, ir bijušas labas iespējas. Arī Pasaules kausā ir daudz smieklīgu stāstu, kas paliks uz mūžu, jo bijušas dažādas pieredzes, kad kā jauniņais nonāku pie lieliem vīriem.

Kādu pieredzi ieguvis Dāvis slēpju sagatavošanā Pasaules kausa līmenī?

Kristaps, startējot Pasaules kausā, slēpes asināja pats. Protams, tā bija laba pieredze, un nav šaubu, ka slēpes bija labā stāvoklī, taču viņam vajadzēja pēc tam skriet, paspēt izdarīt daudz ko citu. Man paveicās ar Dāvi, kurš bija mana labā roka. Viņš slēpju telpā izkopa manieres, zināšanas un papildināja tās ar pasaules zināšanām. Tā ir interesanta pasaule.

Kā pieticīgi jaunieši atbraucām ar trīs somām un saviem pieciem slēpju pāriem, kamēr Šveices izlase katram izkrāmēja pa 20 pāriem.

Slēpju telpas bija jādala, un Dāvis ietrāpījās kopā ar lielvalstu servisa čaļiem, kuriem zināšanas bija ļoti augstā līmenī. Mani pašu slēpju taisīšana īpaši neaizrāva, tāpēc ļoti priecājos, ka bija cilvēks, kurš to paņem savā pārziņā un izdara profesionāli pēc vislabākās sirdsapziņas. Pats slēpes asināju labi, taču vairāk koncentrējos uz braukšanu. Kalnu slēpošanā uz sportistu ir lielāks uzsvars, nevis uz slēpēm, kā distanču slēpošanā un biatlonā.

Jau gatavojoties karjeras noslēgumam, domāju, ka Dāvim būtu vērtīgi attīstīt šīs prasmes un zināšanas. Nekur nemāca kļūt par servisa cilvēku Pasaules kausa sportistam. Viņš ir īstais cilvēks, kurš to varēja darīt, es tiešām to nevarēju. Es varēju būt labāks sportists nekā slēpju asinātājs. Tas ir inteliģents darbs, tas nav vienkārši pārbraukt ar vīli. Slalomā un milzu slalomā nepieciešams daudz zināšanu.

Kur tagad viņš šīs zināšanas pielieto?

Šobrīd viņš trenē vīriešu izlases puišus tehniskajās disciplīnās. Ļoti svarīgi kalnu slēpošanā ir kontakti, Pasaules kausā viņš ir atrādījies un, iespējams, nākotnē varēs pieslēgties kādai komandai. Šādus cilvēkus meklē pēc atsauksmēm, un tajā laikā, kad tur strādāja, viņš ieguva labas atsauksmes.

Ziemas sports Latvijā ir kas vairāk par ledusrenē iespēto 

Kādai, tavuprāt, vajadzētu būt sporta finansēšanas sistēmai Latvijā?

Laiki mainās, un līdzi tiem mainās arī politiskie uzstādījumi un sporta politika. Uzskatu, ka Latvijā ir sporta veidi, kas ir nostādīti prioritārā kārtībā, un to esmu izjutis arī savā sporta veidā, lai gan pēdējos pāris gados kā kalnu slēpotājs jutos novērtēts. Biju Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) un to novērtēju, jo LOV dod labu iespēju attīstīt prasmes. Problēma ir tajā, ka dažos sporta veidos atlēti Olimpiskās vienības sastāvā no pirmās dienas ir tikai tāpēc, ka ir izlasē, nevis uzrādījuši kādus rezultātus.

Piešķirot finanses, jāvērtē pēc iesaistīto sportistu skaita un aktivitātēm, ko sporta veids veicina.

Kalnu slēpošana Latvijā ir pietiekami attīstīta. Neesmu pretinieks renes sporta veidiem, taču uzskatu, ka šiem sporta veidiem bijusi pievērsta pārāk liela uzmanība. Tas vienkārši nav godīgs process. Man ir nācies dzīvot komercializētā sporta pasaulē, kur jāmeklē iespējas piesaistīt privātus sponsorus, jo uz valsts prēmijām nevaru pretendēt. Kalnu slēpošanā, sasniedzot Pasaules kausa virsotnes, prēmijas tik daudz vairs nenozīmēs, tas būs par vēlu.

Piekrītu, ka ir jādod iespējas sporta veidu labākajiem pārstāvjiem attīstīties. Domāju, ka ir jāiet prom no esošās sistēmas. Nezinu, vai jaunais modelis ir pareizs, bet saprotu, ka vecais modelis ir pilnīgi nepareizs. Tas vairs nav aktuāli – ziemas sporta veidos tik daudz finansēt renes sporta veidus. Tas pienesums sevi neattaisno, jo nav nekādas pēctecības. Mums Latvijā ir daudz foršu, spēcīgu un talantīgu sportistu un sporta veidu, kuri attīstās, neskatoties uz visiem šķēršļiem. Masveidība, aktivitāte, tāpat arī jāņem vērā starptautiskā auditorija un iesaiste. Ja sporta veidā ir daudz jauniešu, tad viss ir kārtībā.

Tāpat mani ļoti uzkurināja jautājums par olimpisko spēļu sacensībām Latvijā. Ļoti labi saprotu, ko tas nozīmētu Latvijas sporta prioritātēs. Tas notikums būtu skaists un patīkams, taču mēs neietu tālāk un iesaldētu augstu sasniegumu sporta attīstību, jo nauda tiktu ieguldīta, kur nevajadzētu. Iespējams, kāds spēs argumentēt pretī un teikt, ka es kļūdos.

Savā ierakstā sociālajos medijos pieminēji, ka  par šo naudu – 58 miljoniem ledus trasei – Latvijā varētu uzbūvēt līdzīgu iekštelpu slēpošanas halli kā "Snow Arena" Lietuvā. Kāds pienesums būtu šādam infrastruktūras objektam?

Valstī nebūtu jāiegulda tādā infrastruktūrā, tāpat kā valstij nevajadzētu ieguldīt trasē, kuras sporta veidi eksistē tikai uz valsts dotācijām. Šādai arēnai pienesums būtu lielāks, jo tas būtu pieejams objekts, kur var trenēties daudz plašākas masas. Lietuvas halle ir pierādījusi, ka tā ir vieta, kur trenēties sportistiem, un tā ir arī konkurētspējīga Eiropas mērogā. Nesaku, ka valstij būtu jāiegulda 40 vai vairāk miljoni eiro "Snow Arena" trasē 2.0, mums pietiek ar Pilsētas trasi un citiem kalniem. Esmu skeptisks, jo

karjeras laikā ar to esmu saskāries un redzējis, cik šaurām interesēm procesi tika virzīti. Ticu, ka notiek pārmaiņas. Daudziem tas nepatiks, bet Latvija ir daudz lielāka par pāris sporta veidiem.