“Dažas lietas bija jaunatklājums,” pēc filmas pirmizrādes teica brāļu tēvs un treneris Dainis Dukurs. Tad viņš uzzinājis, ko teikuši viņa dēli un ģimenes locekļi. Tāpat Daini pārsteidzis tas, ka par spīti darba dienai uz filmas pirmizrādi bija pulcējusies pilna zāle ar siguldiešiem.
Paši brāļi Dukuri atzina, ka filma tapusi ļoti ilgu laiku – sākts filmēt jau pirms Phjončhanas ziemas olimpiskajām spēlēm, un pa šo laiku jau daudzas filmētās epizodes bija piemirsušās. Tomēr iznākums ir labs. Tiesa gan, Martins norādīja, ka filmā būtu prasījies vairāk parādīt Tomasa ieguldījumu, jo tas ir gana liels Martina sasniegumos.
Nožēlu, ka neizdevās pietiekami daudz parādīt Tomasa līniju, izteica arī filmas režisore Linda Olte, taču pauda cerību, ka viena frāze atsvers daudz: “Nebūtu Martina, ja nebūtu Tomasa – tas atsver visu safilmēto, kas palika aiz borta.”
Filmas autors Dāvids Ernštreits atklāja, ka pirmizrādes laikā drebulis bijis, kā skatītāji uzņems filmu, kā reaģēs. Pats viņš katru reizi skatoties uztver savādāk. Taču galvenais vēstījums ir palicis – par apsēstību un izcilību, ko tas prasa no apkārtējiem, cik daudz prasa uzvara mūsdienās.
Pirmizrādes skatītāji Dace un Ansis norāda, ka šī filma ir par ģimeni, kas ir izdarījusi tik daudz, ka kalpo kā piemērs citiem. Un pats galvenais ir iemācīties zaudēt, lai saprastu uzvaras prieku.
