"Allsvenskan" jeb otro spēcīgāko Zviedrijas līgu raksturo ātrums un visu spēlētāju ļoti smags darbs, Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" pastāstīja Golovkovs.
"Es ar [hokejistu Miku] Indraši parunāju un viņš man teica: "Vecīt, es par vecu šai līgai." Visi baigi joņo," sacīja Golovkovs. "Varbūt nav tā, ka visi superkvalitatīvi spēlētāji, bet zviedriem tāpat visiem ir [attīstīta] slidošana, nūjas tehnika. Viņi visi cīnās un labi slido."
Tajā pašā laikā zviedri ir emocionāli ļoti ieturēti, un Golovkovs atzīst, ka Latvijas izlasē bija pavisam cits fons. Zviedrijas līgai nav raksturīgi uzkurinoši saukļi un kliegšana.
"Šeit ir tā – mēs iedodam pieci, un – džeki, aiziet! Bet nav tā, ka viņi tur kliedz kaut ko," paskaidroja Golovkovs. "Atceros, ka mēs spēlējām pret [Rihardu] Mareni. Iesildīšanās laikā bija diezgan kluss, [un] tad es dzirdu, kā Marenis tur kliedz. Man jau pašam uzreiz tādas emocijas... Viņš ir pretējā komandā, viņš tur [kliedz] ūūū, kliedz riktīgi."
Golovkovs ir pārliecinājies, ka zviedriem īpaši nav pieņemts komandā izteikt visu, ko domā.
"Mums bija pāris sapulces, un es izteicu, ko domāju. Tad es sapratu, ka ne ģenerālmenedžerim patīk, ne treneriem patīk, ka pilnībā visu uzreiz izteicu, kā es jūtos," teica Golovkovs. "Es domāju, ka tā arī citi džeki jūtas, jo it īpaši mēs tagad vairākas spēles esam zaudējuši. Domāju, man jau vairs nav ko zaudēt – vajag kaut ko darīt."
Estešundas klubs pagājušajā sezonā debitēja "Allsvenskan" līgā. Ja pērn izdevās izvairīties no pārspēlēm par izkrišanu, tad šosezon klubam tik veiksmīgi nesokas. Komanda ir pārliecinoši pēdējā vietā, un spiedienu hokejisti jūt no visām pusēm, īpaši jau viesspēlētāji.
"Leģionāriem ir, es teikšu, visgrūtāk, jo mums tagad komandā amerikāni izmeta – centru. Vārtsargam pateica, ka viņš būs [komandas] trešais vārtsargs un lai meklē sev jaunu komandu," pastāstīja Golovkovs. "Cik sapratu no vadības, ar mani ir apmierināti, bet nezinu, kā tālāk būs, jo leģionāriem vienmēr maksā vairāk nekā zviedriem, [bet] vajadzīgs tas rezultāts – goli."
"Östersunds" spēlē netrūkst vārtu gūšanas momentu, bet vārtos nekas nekrīt visai komandai. Golovkovs to pārdzīvo un atzīst, ka nav viegli.
Zviedrus Georgs raksturo kā ļoti fanātiskus hokeja cienītājus.
"Ja mēs pēdējā laikā vinnētu spēles, būtu visu laiku pārpildīts – būtu pilnas tribīnes, bet, tā kā mēs neuzvaram tik bieži… [Tomēr] tāpat cilvēki nāk," sacīja Golovkovs. "Cilvēki [šeit] tiešām mīl hokeju – nāk un atbalsta. Ir patīkami. Man tā atmosfēra ļoti patīk."
Uz visu mūžu Georgs atcerēsies vēsturisko hokeja pavasari, kad viņš valstsvienības sastāvā pasaules čempionātā nopelnīja bronzas godalgu.
"Teikšu godīgi – medaļa deva daudz, jo pirmkārt es 28 gados debitēju [pasaules čempionātā]," atzina Golovkovs. "Man tas ir kā gandarījums, kaut gan visas spēles nespēlēju. Es nospēlēju tikai divas spēles – nav tā, ka es tur baigi kaut ko izdarīju. Tas tāds veiksmes faktors man visu neveiksmju dēļ, kas dzīvē ir bijušas tieši hokejā. Tāpēc, ja mēs ticam Dievam vai liktenim, kam es ticu, tad, es domāju, tā bija tāda dāvana, lai justos gandarīts par ieguldīto darbu un to, ka tu nekad neesi padevies. Tāpēc man tā medaļa tiešām ir ļoti vērtīga."
