ĪSUMĀ:
- Pēc šķiršanās no Daiņa Kazakeviča valstsvienībai jāmeklē jauns treneris
- Federācijas vadība kandidātu vētīšanā drīzāk raudzīsies pāri valsts robežām
- Valsts čempionu FK RFS trenerim Viktoram Morozam riskants darbs izlasē varētu nebūt gana vilinošs
- Futbolistu spēlēšana lielākoties pieticīgu līgu klubos izlases trenera izvēlē liek būt īpaši rūpīgiem
- Latvijas kausa ieguvēji "Riga" FC turpina biežas treneru nomainīšanas tradīciju
- Iepriekš Latvijā strādājušais ukrainis Viktors Skripņiks varētu būt vērtīgs izlases trenera amata pretendents
LFF piepildīja daudzu latviešu futbola līdzjutēju vēlmes, laužot līgumu ar izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš ar valsts galveno komandu nostrādāja četrus gadus. Par Latvijas valstsvienības neveiksmēm jau tik daudz runāts, ka pietiek pieminēt galveno faktu – 2023. gadā izlase desmit mačos svinēja vienu uzvaru pār Armēniju, bet piedzīvoja deviņus zaudējumus.
Nu jau bijušais valstsvienības treneris var gausties par veiksmes trūkumu, jo pāris mačos zaudējumi tika piedzīvoti pēdējās sekundēs, tāpat traumu dēļ ilgāku laikposmu izlasei nevarēja palīdzēt pāris vadošo spēlētāju, bet tāds ir sports. Četri nostrādātie gadi izlasē ir visai liels darba periods, jo
ilgāk valstsvienību atjaunotās neatkarības laikā vadīja tikai pirmais valstsvienības galvenais treneris Jānis Gilis (1992.–1997.) un leģendārais "Euro 2004" brīnuma autors Aleksandrs Starkovs otrajā no saviem trim piegājieniem pie izlases vadības pults (2007.–2013.).
Tāpēc vēl jo vairāk līdzjutējiem bija iemesls no Kazakeviča vadītās komandas prasīt patīkamākus rezultātus.
LFF vadība sola atrast jaunu valstsvienības galveno treneri līdz janvāra beigām, bet skaidrs, ka tas nebūs viegls uzdevums. Jo īpaši, ja patiešām ir doma jaunajam trenerim piedāvāt līgumu uz 1+1 gadu. Grūti iedomāties, ka nopietni speciālisti piekristu tādam piedāvājumam, jo parasti tomēr treneri darbu plāno vairākus gadus uz priekšu. Latvijas gadījumā runa, visticamāk, varētu būt par ārzemju treneri, jo vietējā futbola druvā grūti ieraudzīt piemērotu kandidatūru.
Šogad LFF rīkotajā aptaujā par Latvijas labāko gada treneri jau otro reizi trijos gados tika atzīts valsts jaunās čempionvienības "RFS" galvenais treneris Viktors Morozs, taču neticas, ka viņš vēlētos pamest iesildītu vietiņu, lai uz pārbaudes laiku iesaistītos tik riskantā pasākumā, kāda ir Latvijas izlases vadīšana. Pērn par labāko Latvijas treneri atzina "Valmiera" FC galveno treneri Jurģi Kalnu, taču šogad valmierieši demonstrēja ļoti nestabilu sniegumu. Citi nopietni kandidāti Latvijā nav redzami, un baumas par bijušo izlases galveno treneru atgriešanos amatā vairāk izklausās pēc neveiksmīga joka.
Lai piesaistītu labu ārzemju treneri, LFF vadībai noteikti vajadzēs atvērt maciņu, bet valstsvienības galvenais treneris noteikti ir tā sadaļa, kur nedrīkst skopoties.
Jo īpaši tādēļ, ka šobrīd nevaram lepoties ar to spožāko futbolistu paaudzi, un trenera darbam ir vēl jo lielāka nozīme. Šobrīd neviens Latvijas futbolists nespēlē ne tikai tā saucamajās "Top 5" Eiropas futbola līgās, bet mūsu pārstāvju nav pat UEFA ranga pirmā desmitnieka līgās. Pašlaik vistālāk karjerā ir ticis Latvijas izlases kapteinis Kristers Tobers, kurš ar atzīstamiem panākumiem spēlē Šveices superlīgā (12. vieta UEFA rangā), vēl pussargi Andrejs Cigaņiks un Alvis Jaunzems spēlē Polijas ekstraklasē, bet uzbrucējs Vladislavs Gutkovskis pārcēlies uz mums eksotisko Dienvidkoreju. Tā arī ir visa mūsu pārstāvniecība cienījamu futbola valstu augstākajās līgās.
Ar treneriem, kas nespēj sasniegt maksimālos mērķus, jau tradicionāli neceremonējas bagātākā Latvijas virslīgas vienība "Riga" FC, kas šogad izcīnīja Latvijas kausu, taču virslīgas pēdējā kārtā izlaida no rokām valsts čempionu titulu, palaižot sev priekšā galvenos konkurentus "RFS". Kā jau varēja paredzēt, "Riga" FC vadība nepiedeva šādu neveiksmi komandas galvenajam trenerim Tomislavam Stipičam, šķiroties no horvātu speciālista pēc viena gada kopdarba. Ironiski, ka
vēl vasarā Stipičs intervijās ar presi nekautrējās publiski filozofēt par iespēju nākotnē vadīt Latvijas nacionālo izlasi, bet tagad, šķiet, par šīm cerībām būs jāaizmirst.
Pēc "Riga" FC parametriem gan nevar teikt, ka Stipičam nedeva laiku pierādīt sevi, jo viņš kļuva par pirmo galveno treneri kluba astoņu gadu virslīgas vēsturē, kurš nostrādāja pilnu sezonu no sākuma līdz galam. Rīgas klubu ir vadījuši jau 17 galvenie treneri, un šajā ziņā "Riga" FC ļoti atšķiras no otra galvaspilsētas lielā futbola kluba "RFS", kas arī virslīgā aizvadījis tikpat ilgu laiku, taču izmantojis tikai sešu galveno treneru pakalpojumus. Turklāt Viktors Morozs pie "RFS" vadības pults nostrādājis jau četras sezonas, šajā laikā sacenšoties ar astoņiem "Riga" FC galvenajiem treneriem.
"Riga" FC jau ir izmēģinājusi pusotru desmitu ārzemju galveno treneru, no kuriem tikai viens ir attaisnojis cerības – 2018. gadā kluba pirmo Latvijas čempionu titulu nodrošināja ukrainis Viktors Skripņiks. Viņa vadībā "rīdzinieki" togad uzvarēja visus pēc kārtas, gandrīz neielaižot vārtus.
Skripņiks pašlaik turpina trenēt kara pārņemtajā Ukrainā, tāpēc rodas kautrīgs minējums, vai viņš nevarētu būt piemērots kandidāts Latvijas izlases galvenā trenera amatam.
Ar Stipiča aizstājēja sameklēšanu Rīgas klubs nekavējās, par komandas galveno treneri apstiprinot somu Simo Valakari, kurš šogad līdz Latvijas čempionāta bronzas medaļām aizveda FK "Auda". Tādējādi var teikt, ka "Riga" FC otro gadu devās jau pa iemīto taciņu, jo pirms gada šādu pašu ceļu mēroja arī Stipičs. Ne velti "Audu" dēvē par "Riga" FC neoficiālo fārmklubu, jo abas komandas arī regulāri apmainās spēlētājiem, bet divās sezonās virslīgā "Auda" ne tikai vēl nav atņēmusi punktus "Riga" FC, bet astoņos savstarpējos mačos vēl pat nav guvusi nevienus vārtus.
