ĪSUMĀ:
- Milzīgā informācijas plūsmā auditorijas piesaisti nodrošina emocijas
- Latvijā ir izdevies radīt savus stāstus ziemas sporta veidos
- Ārzemju superzvaigznes globālajā pasaulē aizēno pašmāju labākos sportistus
- Elki piesaista bērnus un jauniešus noteiktiem sporta veidiem
- Sabiedrība nav formulējusi, ko tā vēlas saņemt par sportā ieguldīto naudu
Sacensību rīkotāju nodrošinātā informācijas gūzma ir pareizu faktu uzskaitīšana bez stāsta un emocionālas piesaistes, tādēļ tie neuzrunā, atzina Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Māris Rīmenis. Viņš atzina, ka tādai sausai informācijai labākajā gadījumā uz mirkli tikai uzmet aci un nākamajā brīdī aizmirst.
Savukārt boksera Maira Brieža menedžeris un sporta mārketinga lietpratējs Raimonds Zeps uzsvēra, ka pasaule globalizējas, bet Latvijas sporta industrija neveido stāstus par vietējiem sportistiem. Tieši stāsts nevis uzņēmuma nosaukums uz formas tērpa piesaista sponsorus, bet Latvijā daudzi to nesaprotot. Kā stāsta efektivitātes apliecinājumu Zeps atgādināja filmu par motokrosistu Kasparu Stupeli - rezultāts bija redzams Latvijas gada balvas sportā pasākumā, kur Stupeli atzina par populārāko sportistu. Zeps saskata, ka
Latvijā ir izdevies radīt savus stāstus par ledusrenes sporta veidiem, un tieši tādēļ cilvēki tiem seko neatkarīgi no globālās konkurences līmeņa sporta veidā vai kādiem citiem aspektiem.
Stāsts sportā mūsdienās ir galvenais, un to veicina ne tikai konvencionālie mediji, bet arī sociālie mediji, kur saskarsmi ar saviem elkiem gūst jaunatne. Lai kāds skatītos sacensību tiešraidi, pirms tam ir nepieciešams stāsts, kas piesaista auditoriju, paskaidroja Zeps. Sporta inventāra industrija savukārt pelna ar precēm, kam pamatā ir elku stāsti.
Sporta kluba "Ašais" izveidotājs un treneris Austris Āboliņš saskata, ka Latvijā ir problemātiski radīt jaunas zvaigznes un savus mazos elkus. Daudzi fano par ārzemju superzvaigznēm, bet ir pazudis līdzsvars ar pašmāju sportu, atzina Āboliņš. Pēc viņa novērojumiem, situācijā Igaunijā būtiski atšķiras.
Neklātienē diskusijā iesaistījās izcilais hokeja vārtsargs Artūrs Irbe, kurš atzina, ka sportisti nav ārsti mūziķi, pedagogi vai amatnieki, bet savā darbā viņi ir izcili. Viņš aicināja novērtēt sportistu panākumus un nenostādīt augsta līmeņa atlētus situācijā, ka viņiem nepieciešamā finansējuma saņemšanai visbiežāk jāsadarbojas ar nebanku kreditētājiem vai azartspēļu uzņēmumiem, raisot sabiedrībā attiecīgas asociācijas.
Sakot, ka Latvijā nav tirgus sportam, nebūs arī olimpisko medaļu un dzīvosim pelēcībā, jo paliekošus sasniegumus nevar nodrošināt vienā dienā,
piebilda Irbe. Sapņu hokejistu paaudzē Irbem bija Edmunds un Haralds Vasiļjevi, Helmuts Balderis un Mihails Vasiļonoks, arī pirmais treneris Andris Siliņš, kurš palīdzēja saprast, ko nozīmē būt profesionālim sportā. Būtisku iespaidu uz Irbes personības veidošanos atstāja arī nelaiķis hokejists Ulvis Katlaps, šķēpmetēji Jānis Lūsis un Dainis Kūla, arī Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, kurš, būdams no trūcīgas ģimenes, pirmo olimpisko zelta medaļu izcīnīja basām kājām.
Elku nozīmi sporta attīstībā uzsvēra Āboliņš, kurš uzskata, ka cilvēks ar atbilstošu intelektu nepazudīs ne pirms sportista karjeras, ne pēc tās. Viņš aicināja meklēt jaunas harizmātiskas personības, kas veicinātu arī finanšu piesaistīšanu. Tikt pie elkiem mūsdienās ir vieglāk sociālo mediju dēļ, bet bērnu sportā paliek mazāk, piebilda Āboliņš.
Bērniem mūsdienās gan ir daudz vairāk iespēju, kas sportam vairs negarantē līderpozīcijas.
Zeps ir pārliecināts, ka valstij ir jāatbalsta sporta veidi, kas piesaista daudz bērnu. Tiesa, bērniem izvēli ar savu maciņu visbiežāk nosaka vecāki, taču interese par attiecīgo sporta veidu un jaunatnes dalība līdzās reģionālai ilgtspējai, pēc Zepa teiktā, būtu svarīgs arguments valsts finansējuma piešķiršanai. Amatieri sportā par sevi parūpēsies paši, bet profesionālā sporta finansējumu Brieža menedžeris uzskata par ir vissarežģītāko jautājumu. Būt profesionālam sportistam ir katra paša izvēle tāpat kā nodarbošanās pēc karjeras beigām, tādēļ nepieciešama pārdomāts risinājums.
Bet jautājumi paliek, jo nav skaidri definēts, ko sabiedrība grib par sportā ieguldīto naudu saņemt, piebilda Zeps. Savukārt Rīmenis pauda pārliecību, ka profesionālais sports uzlabo sabiedrības pašapziņu, bet jautājums par veselību gan ir diskutabls.
