Līdzjutēji šogad vienlīdz lepojās ar hokeja izlases izcīnītajām bronzas medaļām un basketbolistu iekļūšanu pasaulē piecu spēcīgāko komandu vidū. Priekpilnas emocijas valdīja gan hokejā Rīgā un Tamperē, gan basketbola arēnās Āzijā, stiprinot nācijas kopības sajūtu arī tiem, kas gada galvenajiem sporta notikumiem sekoja televīzijā mājās vai kādās kopus skatīšanās vietās.
Reinis Ošenieks: Nezinu, kurš pirmais sāks, bet gribētu, lai katrs no jums atbild uz ļoti vienkāršu, bet tajā pašā laikā ļoti sarežģītu jautājumu. 2023. gada labākā komanda Latvijā ir...
Dairis Bertāns: Latvijas hokeja izlase - dabūja medaļu [pasaules čempionātā].
Kaspars Daugaviņš: Latvijas fani. Te varam argumentēt par sportu, bet es domāju, ka galvenais bija tas, kas mājās tevi sagaidīja un fanoja. Tas atbalsts ārpusē bija fantastisks. Mēs jau smējāmies ar viņiem, ka otrreiz dzīvē es nez vai kaut ko tādu piedzīvošu.
D.B.: Mēs vispār negaidījām, ka būs tik daudz cilvēku, spēlējot tur ellē ratā Indonēzijā - tālu un dārgi. Teica, ka bija pāris tūkstoši [Latvijas fanu grupas spēlēs Indonēzijā], bet realitātē man likās, ka bija kādi pieci [tūkstoši]. Reāli tās spēles mums bija kā mājas spēles. Tādā turnīrā, tādā kausā tas ir nenormāli svarīgi.
K.D.: Teikšu tā, pēdējā gadā mums ir tik daudz negatīvisma apkārt. Kari, cilvēki sūdzas par valdību... mēs varam vismaz iedot kaut kādu prieka dvesmu cilvēkiem.
Hokejā laikam esam pieraduši, ka fani brauc līdzi pa pasauli, bet šoreiz bija tāda kopības sajūta.
Tā "Arēna Rīga" tomēr, apkārt kas notika... Mēs jau iekšā arēnā sākumā nejutām to, bet, kad skaties, ka ir tādi kā Reinis Ošenieks, kas [Latvijas Televīzijā] rāda video, kas notiek tur ārā... Ka cilvēki mīl to sportu un stāv, krīt, neiet gulēt, tusē līdz vieniem naktī, cik nu bija atļauts. Tad viņus policija dzen mājās, lai tik aizbrauc gulēt. Tas bija tas, kas laikam deva atbalstu tam, ka kaut ko jau mēs mākam.
K.D.: Es tiešām biju [basketbola izlasei] sestais spēlētājs, biju superfans. Nebija neviena slikta doma, tikai pozitīvas. Atceros, kad Dairis guva traumu, man likās, ka mani satraumē tajā brīdī. Bet jā, Dāvis Bertāns [ceturtdaļfināla spēles izskaņā] meta to trīnīti, man likās, ka es metu. Atceros, ka es pie televizora šādi ar rokām [rāda metiena kustību].
D.B.: Kaut kādas [hokeja izlases] spēles, es atceros, lidmašīnā kāpjot iekšā skatījos, vai atlidojot. Spēlē pret zviedriem bija līdzīgi, kā tu teici, ka pie televizora meti grozā. To trešo golu, ko iestūma... Es lecu kājās, saku - ir iekšā! [Sieva] Inna man saka - nomierinies, nelēkā... Tās emocijas, tiešām bija tā sajūta, ka es pats būtu vinnējis to spēli, kas pats būtu spēlējis un vinnējis.
K.D.: Atceros, tie autobusi [izlases sagaidīšanā Rīgā], kad mēs braucām, bundzinieki spēlē ielas vidū, izskrēja autobusam priekšā. Policija dzen malā, [treneris] Haris [Vītoliņš] teica: "Nē, nu viņi atnāca speciāli tam, kāpēc mēs esam tādi..." Jā, kaut kāds grafiks, kurā jāiekļaujas, bet
nu nevari iekļauties grafikā, kad tevi visa valsts gaida mājās.
Tos video kaut kad vasarā vēl skatījos, tagad cenšos neskatīties, jo tomēr ir jādzīvo tālāk realitātē. Tas ir kosmoss, kas bija. Logos sēž un gaida. Viņi [līdzjutēji] iedvesmoja mūs, un ceru, ka mēs iedvesmojām viņus [basketbolistus] uz to rezultātu. Ļoti cerēju, es biju viens no tiem, kas teica: "Ja viņi vinnēs Vāciju [Pasaules kausa ceturtdaļfinālā], tad es lidošu uz medaļu spēlēm."
D.B. (sagaidīšanas pasākumā Rīgā): Es tiešām nezinu, kā lai tagad parunā. Es redzu, ka
visi kopā mēs esam lieli, mēs esam stipri, mēs esam vareni.
Domāju, ka tā pēdējā ziņa, kas bija arēnā pēc pēdējās [pārbaudes] spēles, ko es apsolīju [ka komanda Pasaules kausa finālturnīrā darīs visu, lai Latvija ar basketbolistiem varētu lepoties]... Es domāju, ka džeki izpildīja par simt un vairāk procentiem. Katrs no viņiem, kas gāja laukumā, atstāja sviedrus, atstāja savu sirdi un dvēseli par Latviju. Paldies!
K.D. (sagaidīšanas pasākumā Rīgā): Grūti pateikt kādus konkrētus vārdus šajā mirklī, jo sajūtas vēl joprojām ir tādā mazā sapnī. Domāju, ka katrs no spēlētājiem komandā un vadībā, un visi, kas bija mums apkārt, šo [medaļas] metālu atdot par tādu atbalstu šīs valsts labā, ko mēs izbaudām šajā brīdī. Tā ka par lielu Latviju!
D.B.: Nereāli jau tas, kā jūs sagaidīja. Tas vispār bija kosmoss, tik daudzi cilvēku... Mēs jau beigās tikai 5. vietu dabūjām, neko nevinnējām. Kā sportistiem jau gribas cīnīties par uzvarām, par medaļām. Mēs vispār neko tādu negaidījām. Tā vienotības sajūta, tas laikam ir tas pareizais vārds. Arī piemērs - "Spice Home" ir tāda vieta, kur puķītes tirgo. Sieviete vienkārši sāka runāt ar mani un pateikties. Viņa sāka raudāt, un es domāju, kā tā? Tāds piemērs, ka tas, ko mēs darām, acīmredzot, tik ļoti aizkustina cilvēkus. Kā pirms tam runājām - kaut ko mēs tomēr esam izdarījuši.
K.D.: Es biju pēc čempionāta Valmierā pie Zemessardzes, un pirmoreiz dzīvē bija tā, ka raudāju. Tur ģenerālis saka, ka tu esi mūsu varonis. Saku,
es vispār neesmu nekāds varonis, tikai dzenāju kaučuku. Jūs esiet tie cilvēki, kas valsts labā savu dzīvību esat gatavi atdot.
Tur ar ģimenēm un bērniem mani sagaidīja, ar tanku veda. Es domāju, ko es tādu esmu izdarījis... Viņi stāv, viņiem asaras.. Es saku, nē, jūs... Cilvēki nesaprot, cik viņi ir vērtīgi tajā brīdī. Mūs televizorā rāda, varbūt tā ir atšķirība. Man bija tāds pieplūdums sirdī no tās mīlestības, kas nāca pretim. Tajos brīžos, kad šķiet, ka viss, pietiek, tev vēl dod enerģiju.
D.B.: Šobrīd tiešām cilvēki dod enerģiju, motivāciju turpināt un mēģināt vēl sasniegt kaut ko.
K.D.: Mēs tagad runājam par basketbolu un hokeju, bet, ja tā paņem, mums sports Latvijā ir mega augstos līmeņos. Neviens par to nerunā, visi kaut kā kautrējās par to runāt. Mums ir atlēti daudz kur. Ir jābūt lepniem, jānes tas, varbūt tad arī sāks ticēt.
Ko jūs saviem kolēģiem, dažādu sporta veidu pārstāvjiem, arī tautai novēlētu 2024. gadā?
K.D.: Uzvaras. Bet tautai - ticēt. Mēs jau esam labāki, nekā domājam vislaik. Nevis sūdzēties par visu, bet iet un darīt un priecāties.
D.B.: Tikpat lielas uzvaras. Būt pozitīviem un domāt un redzēt to labo, nevis ne tik labo.
