Pirms trim gadiem Jansonu atzina par gada labāko brīvā stila skrituļslidotāju pasaulē, ko vecināja ne vien sportiskie panākumi, bet arī ietekme uz sporta veida attīstību. Arī pārkāpis 30 gadu slieksnim, Nils seko savai kaislībai – frīstaila skrituļslidošanai.
Dāvids Ernštreits: Tava karjera ir fenomenāli gara. Vai tas ir raksturīgi šim sporta veidam?
Nils Jansons: Agrāk tas nebija tipiski, bet mūsdienās, ja visu dara ar prātu un tiek izmantoti īstie instrumenti, tiek darīts viss ar saprātu, tad to var darīt ilgi un saudzēt sevi. Tas nav nekas traks.
Tikko atgriezies no Nīderlandes, var teikt, viena no lielākajiem notikumiem jūsu sporta veidā, ziemas sezonā droši vien noteikti...
Jā, pavisam noteikti. Lielākais pasākums grandiozuma ziņā pavisam noteikti. Vēl ir Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts, un šis ir tāds nerakstītais lielākais notikums, jo visa joma sanāk kopā, sabrauc no visiem kontinentiem braucēji, visi zīmoli prezentē jaunos produktus. Visa uzmanība nedēļas nogalē ir uz to, kas notiek Eindhovenā.
Atgriežamies pie tavām nozīmīgākajām uzvarām. Ja tā var teikt – Nils 2013 un Nils 2024. Iedod man ātro salīdzinājumu...
Noteikti tāds apzinātāks un skaidrāks sniegums bija šogad. Toreiz es vienkārši devu virsū uz visiem 200%. Šogad viss bija rāmāk, ar mierīgāku prātu un pārdomāti. Baigi skaisti, jo tagad es vairāk gatavojos gan mentāli, gan fiziski. Tajā laikā es vienkārši šāvu vaļā. Man bija 20 gadi, tāds neapzinātais maksimālisms.
Tāpēc tagad mazliet citādi skatos gan uz savu veselību, gan uz dzīvi, gan savu sporta veidu. Es teiktu, ka tie ir divi atšķirīgi Nili, kam ir tās trofejas mājās.
Dzīve arī ir mainījusies - precēts vīrs, tētis, un joprojām brauc...
Prioritātes ir mainījušās, svarīgās lietas ir noliktas svarīgajos plauktiņos. Ģimene ir lielākā motivācija visam. Mērķis bija tāds nedaudz cēlāks. Varbūt ne mērķis, bet motivācija man ir mazliet cēlāka. Nevis kādam kaut ko pierādīt, bet es tagad rādu piemēru saviem mazajiem. Ir daudzas citas nesvarīgas lietas jānoliek malā, kā tusiņi, kas bija mačos pirms 11 gadiem. Viss bija tādā tusiņu miglā, arī tie paši mači. Tagad ir mazliet skaidrāks skats uz dzīvi.
Vai tu īpaši šīm sacensībām gatavojies? Vai tā bija kā mērķis? Ir aizspriedumi par jūsu sportu – olimpieši gatavojas, viņiem ir gada plāns, bet šie jau droši vien aizbrauc, un kā būs, tā būs...
Vispār ir sanācis gatavoties, bet ne tā, ka tas būtu kaut kas pārāk nopietns. Ar fiziskās sagatavotības treneri mēs trenējamies visu gadu laukumiņā ārā, svaigā gaisā, gan lietū, gan sniegā.
Tas ir apzināti?
Jā, tas ir apzināti, lai saglabātu tādu procesa jautrību, ka tas viss nav olimpiskais centrs, stadions, arēna. Galvenais man ir uzsvars uz to, ka varu kaifot par procesu – gan sagatavošanos, gan sacensībām, kad startēju. Ja jau esmu tur ieradies, tad es zinu, ka esmu sagatavojies, lai izdarītu visu labāko. Man nav ne no kā jābaidās un ne par ko nav jāsatraucas. Esmu atnācis tur vienkārši kaifot, darīt savu lietu. Man tā ir liela dāvana, ka sacensībās apkārt cilvēki bļauj un grib redzēt, lai es kaut ko parādu. Man tas ir tāda ļoti pazemīga sajūta, ka es tur esmu savā vietā, varu priecēt sanākušos.
Kas ir tā odziņa, ko tu pasniedz skatītājiem? Ar ko tu vinnēji? Kas bija panākumu atslēga? Ko izpildīji tādu, par ko pašam gribas uzsist sev uz pleca?
Sacensībās vērtē triku sarežģītību, amplitūdu, ātrumu, ļoti vērtē stilu. Lai triki netiek izpildīti stīvi, bet graciozi, skaisti, plūstoši. Tāpēc, ka tas nav arī nekāds "Ātrāk, tālāk, stiprāk!", bet process ir ļoti māksliniecisks. Daudzi šo sportu pat negribēs likt sporta veidu kategorijā. Citiem tas ir dzīvesveids, citiem tā ir mākslas forma, kā izpaust savu ķermeni caur kustību, izpaust savu būtību.
Tas pats ir ar trikiem, ka divi braucēji var vienu triku izpildīt pavisam atšķirīgi. Svarīgākais nav tas, ko tieši tu dari, bet kā tu to dari.
To redz gan skatītāji, gan tiesneši, kā tu izpaud sevi, cik radoši izmanto skeitparku, tās dienas arēnu. Man aiziet uz sacensībām nozīmē izvilkt savas stiprās kārtis un pielāgot tā brīža arēnai. Sacensībās nekas jauns netiek izdomāts, tur vairāk savas stiprās īpašības tiek pielāgotas tai nedēļas nogalei, konkrētajam parkam.
Pērn tu startēji un uzvarēji arī Eiropas čempionātā. Ir bilde ar karogu uz pleciem, kas arī laikam nav tas tipiskākais jūsu sporta veidam. Vai kaut kā atšķiras gaisotne, vai tas ir tas pats, tikai cits nosaukums? Ja reiz ir Eiropas čempionāts, varbūt tur parādās kaut kas no klasiskā sporta sāncensības?
Jo tuvāk olimpiskajām spēlēm, jo vairāk viss tiek ielikts līnijās un robežās. Eiropas čempionātā, paldies Dievam, tika saglabāts mūsu autentiskums, tiesneši vērtēja stilu, visu, ko es jau minēju. Protams, sacensībās viss ir birokrātiskāk, ir dopinga kontrole. Nīderlandē nav dopinga kontroles, tāpēc tur…
Jautrāka atmosfēra?
Tur kāds varbūt ir arī jautrākā prātā sacensību dienā. To nevar zināt. Eiropas čempionāts bija mazliet nopietnāks, arī spriedze nedaudz lielāka, jo tā vide jau tiek būvēta tāda, ka es pārstāvu Latvijas godu, ne tikai savu.
Atskatoties sporta veida vēsturē, jūsu attiecības ar strukturētajiem un klasificētajiem olimpiskajiem sporta veidiem? Liekas, ka tas bijis apzināti – "X Games", kas ir alternatīvie un ekstrēmie sporta veidi, tur in-line slidošana bija programmā un auga kopā. Desmit gadu vēlāk pat no turienes in-line aiziet. Tā ir nevēlēšanās tikt ierāmētiem?
Grūti spriest. Salīdzinoši ļoti jauns sporta veids, dzimis 1980. gados Kalifornijā,
es teiktu, vairāk kā tāds boikots sistēmai un kārtībai: "Es darīšu pa savam." Tāpēc sports ir nācis no ielām, tā ir tīrā ielu kultūra.
Es dodos pa dažādām pasaules pilsētām, kur mēs filmējam video rullīšus, kā mēs pilsētas vidē izpaužam sevi, ar skrituļslidām kājās taisot trikus. Fonā liekam foršu mūziku. Tie video paliek vēl gadu desmitiem, un citi braucēji no tiem iedvesmojas. Kultūra sastāv no brendiem, kas ražo slidas, apģērbu, dažādus produktus. Viņiem ir komandas, atbalsta jaunos braucējus - uz to dzīvo tā kultūra. Sacensības ir tikai viens no segmentiem.
Ko tu redzi, skatoties uz BMX frīstailu, skeitbordu, kas tā kā ir iekšā olimpiskajā sistēmā? Arī latvieši - izskatās, ka Ernests Zēbolds šogad diezgan reāli BMX frīstailā varētu tikt uz olimpiskajām spēlēm. Kā tas maina sporta veidu?
Visu cieņu. Man liekas, tas ir forši, jo tas neatņem no tā kodola, kas ir ielas. Tikai gaisma tiek uzspīdināta tā, ka to ierauga visa pasaule – mediji, bērni. Tas varbūt nedaudz atņem kaut ko, jo sākas dresūra, sākas trenēšana, pazūd tas brīvības prieks. Kāpēc es sāku ar slidām braukt? Jo
es izmēģināju tradicionālos sporta veidus – hokeju, golfu, tenisu. Beidzot es tiku pie slidām, un vairs nebija svilpes, nebija laukuma līnijas, es biju brīvs.
Kad mēs tiekam līdz olimpiskajām spēlēm, viss atkal tiek pārāk ielikts rāmjos. Ja skatāmies uz to kā uz dzīves stilu un mākslas formu, kādus tur vispār var likt rāmjus. Daudziem no vecās skolas liekas, ka izlases krekliņi ir galīgi garām – tagad visi izskatīsies vienādi, taisīsim visu pēc kaut kādas grāmatas, kad visa tā burvība ir tajā, ka nav likumu, var izpausties pa savam.
Tavas līnijas slidas ir liela ražotāja slidas. Ar tavu vārdu ir vairāki modeļi. Cik tādas pasaulē ir pārdotas?
Nezinu. Katru modeli varbūt saražot tūkstoš vai divtūkstoš pārus. Bizness vadās pēc savas analītikas un pieprasījuma veikalos. Kad bija kovida gads, visi riktīgi pirka skrituļslidas. Bija aktīvā atpūta, mazāk ceļoja.
Vai tādas pašas slidas ir arī ar citu sportistu vārdiem, vai tās ir unikālas tev?
Mans sponsors "Roces", kas ir itāļu ražotājs, mēs esam četri profesionāļi izlasē, katrs tiek šad un tad pie sava paraksta slidām. Mans "Deep Purple" modelis, kas iznāca pagājušā gada decembrī, tagad ir pieejams arī pasaulē veikalos.
"Magic Boots" vēl visam pa vidu. Es saprotu, ka tās ir tevis paša veidotas?
Jā, "Magic Boots" ir arī mans zīmols un dzinējspēks, ar kuru es arī piedalos industrijā, lai palīdzētu ģenerēt iespējas un platformu, kur es varu ņemt līdzi jaunos talantus. Tā kā man jau ir 30+, es saprotu, ka
šis sports man ir tik liela, nozīmīga dzīves sastāvdaļa, kas palīdzējis aizvest mani pie sievas un ir atvēris durvis uz pasauli. Man ir draugi visā pasaulē.
Es gribu, lai to piedzīvo jaunā paaudze, tāpēc es nāku iekšā ar savu zīmolu, kas ir "Magic Boots", lai veidotu platformu, kurā es varu ļaut spīdēt jaunajām zvaigznēm un censoņiem.
Vai to jauno ir tikpat, cik pirms 15–20 gadiem, kad tu sāki?
Latvijā varbūt nedaudz mazāk, ja godīgi, bet, globāli skatoties, viņi ir. Tas viss ir atkarīgs no katras kultūras, no valstīm – cik liela tur ir rosība, lai veidotu skoliņas, trenētu audzēkņus. Rīgā mums ir in-line skola "Straume". Tur arī ir iespēja jauniešiem atnākt, saņemt kādu padomu. Mēs to jomu audzējam, kaut arī skaitāmies underground uz tradicionālo sporta veidu fona. Man liekas, tur ir tā burvība, ka mēs neesam normāli, parasti. Es tāds nemaz negribu būt.
Paldies, šis noteikti ir viens no tiem svarīgajiem veidiem, kā neļaut ekrāniem bērnus apēst pavisam. Viņi tur, protams, dzīvo, bet tas ir veids, kā izkāpt no tā ārā.
Tas ir, kā mēs socializējamies, sanākam kopā, motivējam cits citu. Mēs visi esam draugi. Tā ir lielākā būtība – mēs nevis pazūdam šeit un nevienu vairs nesatiekam, bet ejam ārā, izaicinām sevi, pārvaram bailes, riskējam, uzdrīkstamies un caur to kļūstam labāki, un iedrošinām cits citu.
Tu jau esi pie saviem mērķiem teicis, ka skrituļosi līdz 40-50 gadiem. Tā kā mums vēl būs iespēja tikties.
Vismaz [līdz 40-50 gadiem]. Paldies!
