Sākotnēji Lācis ledustrasēs bildēja parabobsleja sacensības, taču apstākļu sakritība ļāva viņam ar laiku kļūt par bobsleja un skeletona galveno fotogrāfu.
Lācis atklāja, ka parabobslejā viņš nonāca ar paziņu palīdzību, toreiz saņemot piedāvājumu ar iespēju apceļot ārzemes. "Sākumā tas bija bez atalgojuma," teica fotogrāfs, kuram šī iespēja pavēra durvis uz Eiropas un pasaules apceļošanu. Tomēr tagad Lācis apzinās, ka šādu sacensību laikā ir grūti iejusties tūrista ādā. "Redzu lidostu, viesnīcu un trasi," teica Lācis.
Pāris gadus vēlāk mūžībā devās iepriekšējais IBSF fotogrāfs, kurš neuzvarēja cīņā ar vēzi. Pēc šī traģiskā notikuma latvietis bija viens no trim pretendentiem, kas varētu aizstāt iepriekšējo speciālistu. Pārbaudes laikā Lācis atstāja labu iespaidu un izcēlās ar darba ētiku, kas ļāva tieši viņam kļūt par starptautiskās federācijas fotogrāfu. "Viņiem patika mans darbs," teica Lācis, piebilstot, ka latviešu darbaspēks bija lētāks nekā konkurentiem.
Bobsleja un skeletona sacensībās Lācis mirkļus iemūžina jau trīs gadus un vēlas turpināt, lai nokļūtu 2022. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs. "Augu līdzi sportam," sacīja Lācis, kurš turpina pilnveidot savas prasmes. Pašreiz apstākļi liecina, ka Lācis arī tuvākos gadus varētu bobsleja sacensības vērot caur fotokameras lēcu, tomēr viņš pats atzīst, ka nekādas garantijas nav.
Fotogrāfa ikdiena nebūt nav viegla, jo jau pirms deviņiem rītā ir jābūt trasē, bet treniņi un sacensības lielākoties beidzas tikai pēc sešiem vakarā. Lācis gan paskaidroja, ka pa vidu ir pusdienas pārtraukums, kura laikā pēc skeletona sacensībām trase tiek sagatavota bobslejam. Atgriežoties viesnīcā, pirmais uzdevums ir pārkopēt bildes no kameras datorā.
"Uzliec bildes kopēties, pēc tam novelc slapjos zābakus un ej uz tualeti," teica Lācis.
Arī fotomateriālu apstrāde un publicēšana prasa ilgu laiku garās dienas noslēgumā. "Pie datora esmu aizmidzis, bet reti," smējās Lācis. Brīvais laiks fotogrāfam parasti iestājas ap pusnakti, taču drīz vien jau jādodas pie miera. "Nav spēka, neko negribas, krītu gultā," skaidroja fotogrāfs.
Lācis piebilda, ka vienu nedēļu šādi nostrādāt nav grūti, taču problēmas sākas, kad tās ir piecas nedēļas pēc kārtas. Ik dienu tiek nostaigāti aptuveni 14 000 soļu, turklāt līdzi jāņem aprīkojums, kas sver 15 kilogramus.
Tāpat Lācis bieži vien izvēlas kadrus uzņem no neierastākām vietām, pakāpjoties augstāk vai esot tuvāk trasei. "Darbs uz naža asmens," teica Lācis, kurš jau pieradis, ka bobleja kamanas ar spēcīgu vēju traucas garām lielā tuvumā. Tomēr šāda pieeja dod rezultātu, jo vairumam sportistu patīk latvieša veikums.
Latvijas bobsleja braucēji bildēm pievērš mazāku uzmanību, teica Lācis. Viņš pārliecinājies, ka vienīgi jaunajiem pašmāju sportistiem interesē bildes, jo pārēji ir "veči", kuriem smukas bildītes ir vienaldzīgas.
Fotogrāfs 2018. gadā pirmo reizi uz savas ādas izbaudīja olimpisko atmosfēru, taču tas nebūt nav pasaku piedzīvojums.
"Fotogrāfiem olimpiskās spēlēs ir vājprāts, elles pasākums,"
viņš norādīja. Trasē vienlaikus labākos kadrus mēģina iegūt apmēram 50 fotogrāfu, kuriem vairumam ir līdzīga pieeja. Turklāt Lācis nespēj ātrumā sacensties ar foto aģentūrām, kam paralēli strādā vairāki cilvēki, kas fotografē, apstrādā bildes un uzreiz tās publicē.
Rūgtuma piegaršu pirmajai olimpiskajai pieredzei piedeva arī fakts, ka to laikā Lācis nokrita un savainoja muguru. Tas liedza viņam brīvajā laikā izbaudīt citas olimpiskās disciplīnas. Tomēr tas nebūt nemazina fotogrāfa vēlmi 2022. gadā nokļūt Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs.
Lai gan Lācis ir pabijis gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā, viņš norādīja, ka ļoti labprāt aizbrauktu arī uz Soču trasi, kurā vēl nav bildējis.
Latviešu fotogrāfs atklāja, ka viena no skaistākajām trasēm ir Laplaņas ledusrene Francijā. "Smuki kalni bildēm fonā," paskaidroja Lācis, pieminot, ka trasē mēdz iespīdēt saules gaisma, tādējādi skatam kļūstot vēl ievērojamākam.
Bez bobsleja un skletona Lācis vasarā fotogrāfē arī ātrumlaivu sacīkstes. "Mainās tikai ūdens agregātstāvoklis," piebilda Lācis. Turklāt šajās sacīkstēs fotografēšana ir tikai daļa no viņa aktivitātēm, jo Lācis pats piedalās čempionātos un plāno pat startēt pasaules meistarsacīkstēs. "Latvijas čempionāts man ir kā treniņi," teic Lācis, kuram ir lielas ambīcijas. Viņš arī paskaidroja, ka Latvijas čempionātu laikā tuvumā vienmēr ir glābēji, kas, izmēģinot jauno laivu, ir ļoti būtiski. Tāpat viņš atklāja, ka pašlaik tiek būvēta jauna laiva, kurai vēl nepieciešams motors.
"Mērķis ir 160 kilometrus stundā sasniegt piecās sekundēs," norādīja Lācis, kurš šādā laivā traucas guļus ar galvu pa priekšu - līdzīgi kā skeletonā. Šīs sajūtas viņš salīdzināja ar mirkli, kad lidmašīna paceļas vai nolaižas uz skrejceļa, tikai tas notiek vairāku minūšu garumā.
Lācis bija plānojis jau augustā Ukrainā startēt vienā no pasaules čempionāta posmiem, tomēr sacīkstes tika atceltas.
