“Tas pārdzīvotais ir iekalts kā akmenī – sajūtās un atmiņās,” 25 gadu senos notikumus atcerējās “Sporta studijas” viesis Jānis Ķipurs, piebilstot, ka sajūtas bijušas sirdi kutinošas.
Olimpiskā komiteja nākusi klajā ar iniciatīvu arī sportistiem doties uz barikādēm. Kā vieni no pirmajiem atsaucās bobslejisti, kuri bija norīkoti sargāt Ministru Padomi. Bez ieročiem, ja vien par tiem neuzskata komandas mehāniķu “VEF” rūpnīcā no kabeļiem ātrumā izgatavotos stekus.
Atceroties senos notikumus un projicējot tos uz mūsdienu bobslejistiem, Ķipurs pauda pārliecību, ka mūsu bobslejisti arī tagad šādos apstākļos atteiktos no komfortablas dzīves un algas un dotos uz barikādēm.
Atteikšanās no dalības PSRS izlasē nebija tikai vienkārši žests. Latvijas sportisti šajā izlasē nozīmēja ļoti daudz, jo 1988. gadā Kalgari olimpiskajās spēlēs izcīnītas zelta un bronzas medaļas, 1989. gadā trešā vieta pasaules čempionātā divnieku ekipāžām, 1990. gadā pirmā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā, pirmā vieta Eiropas čempionātā.
Taču bobslejisti no tā visa atteicās un devās uz barikādēm. Mēnesi pēc tā sakāpa autobusā un paši ar savu putras katlu, saprotot, ka neviens neko nenodrošinās, devās uz Vāciju, uz starptautiskām sacensībām. Protams, tajās piedalīties neļāva, taču žurnālisti viņiem sekoja pa pēdām krietni vairāk, nekā sacensību labākajiem braucējiem. Tad arī aizsākās sarunas, ka tad, kad visi politiskie jautājumi tiks atrisināti, Latvijas bobslejisti jau zem Latvijas karoga varēs piedalīties starptautiskās sacensībās un arī olimpiskajās spēlēs.
Tā arī notika. 1992. gada ziemas olimpiskās spēles Albervilā, Francijā bija pirmās, kurās startēja Latvijas sportisti zem Latvijas karoga. Un tieši Jānis Ķipurs bija pirmais, kas stadionā ienesa Latvijas karogu. Sasniegumi bobslejā gan nebija augsti, jo sportistiem nebija pietiekami ilga laika sagatavoties olimpiādei.
