ĪSUMĀ:

• Gatis Saliņš tiesāja 10 spēles Pasaules kausa finālturnīrā, tostarp arī finālmaču cīņā par zeltu.
• Tiesneša arodā Saliņš saskatīja sev basketbolā lielākas perspektīvas nekā spēlētāja gaitās.
• Spēļu tiesāšana Saliņu norūdījusi, palīdzējusi arī uzlabot komunikācijas prasmes ārpus laukuma.
• Basketbola spēļu tiesāšanai vienmēr jāuztur laba fiziskā forma.
• Saliņš rēķinās ar vienmēr iespējamu viņa veikuma kritikas vilni un spēj ar to sadzīvot.
• Pasaules kausa izcīņā Saliņš vairākās spēlēs klātienē juta līdzi Latvijas izlasei.

Pasaules kausa finālturnīrā vīriešiem Saliņš tiesāja 10 spēlēs, tostarp kopā ar kolēģiem no Meksikas un Puertoriko uzraudzīja finālmaču – visa turnīra kulmināciju, kur Vācija uzvarēja Serbiju. Visvairāk Latvijas arbitru pamanīja ceturtdaļfināla spēlē starp Kanādu un Slovēniju, kur Saliņš piesprieda tehnisko piezīmi Lukam Dončičam un slovēņu basketbola zvaigzni praktiski aizraidīja uz ģērbtuvēm.

Zane Eniņa: Lūdzu, pastāstiet par sevi – no kurienes esat? Ar ko ikdienā nodarbojaties, un kāda jums ir izglītība?

Gatis Saliņš: Esmu no Rīgas, dzimis Rīgā. Pirmos 15–16 dzīves gadus nodzīvoju Olainē, kur arī sāku savas basketbola gaitas un kur sanāca pirmo reizi tiesāt basketbola spēli. Vidusskolas laikā pārvācāmies uz Mārupi, mācījos Mārupes vidusskolā un turpināju basketbola gaitas "Rīdzenes" sporta skolā.

Basketbola spēļu tiesāšana ir jūsu ikdienas darbs? Maizes darbs?

Tas noteikti nav maizes darbs. Kā mēs vienmēr jokojam ar kolēģiem, tas ir apmaksāts hobijs. Ja runājam par šo brīdi, es strādāju apdrošināšanā ar korporatīvajiem klientiem. Brīvajā laikā apkalpoju basketbola spēles.

Kā vispār kļūst par basketbola tiesnesi? Vai ir kāda basketbola tiesnešu skola vai kas tamlīdzīgs?

Šobrīd ir dažādas basketbola tiesnešu skolas gan Liepājā, gan dažādi pulciņi, tādas miniskolas arī Rīgā, bet, ja skatāmies pagātnē, kad es uzsāku basketbola tiesneša gaitas, tad vienmēr mums ir bijušas jaunas basketbola līgas, kur es pats arī spēlēju. Attiecīgi ļoti bieži mums pašiem bija jātiesā spēles – kādam no spēlētājiem. Kādam vairāk, kādam mazāk. Varbūt treneris redz, ka kādam sanāk labāk – tad tiek dots vairāk iespēju tiesāt. Izejot no tā, nākotnē var izdarīt izvēles: vai es turpinu kā basketbola tiesnesis vai kā spēlētājs.

Atgriežoties pagātnē… Kad 16 gadu vecumā pārvācāmies uz Mārupi un sāku spēlēt "Rīdzenes" sporta skolā, turpināju spēlēt, bet paralēli arī tiesāju, jo

aptuveni 20–22 gadu vecumā sapratu, ka no manis profesionāls spēlētājs nesanāks un varbūt ir iespējas izsisties augstāk basketbola tiesāšanā.

Jo šīs iespējas – apkalpot dažāda līmeņa spēles – Rīgā noteikti bija vairāk nekā ārpus Rīgas.

Kāpēc no jums nesanāktu profesionāls basketbolists?

Ja ņem vērā manus sasniegumus un pieredzi kā spēlētājam, es sapratu, ka man nebūs varbūt iespējas augstā līmenī spēlēt. Attiecīgi saredzēju, ka varbūt jāpamēģina laime un veiksme basketbola tiesāšanā, kas pat ir ļoti laba iespēja apgūt gan pašu basketbola spēli, gan iemācīties dažādas prasmes, kuras var noderēt arī ikdienas dzīvē.

Kādas ir šīs prasmes?

Kā piemēru varu minēt komunikāciju ar cilvēkiem, kas noteikti palīdz gan ikdienā ar draugiem, ar ģimeni komunicēt, gan arī varbūt darbā, ar klientiem komunicējot. Spēt vairāk ieklausīties un cilvēkus saprast. Nākamais noteikti varētu būt kādu konfliktu vai saspīlētu situāciju risināšana, kas basketbola laukumā mums noteikti ir ļoti daudz un kas noteikti palīdz arī uztvert mierīgāk un vēsāk dažādas asākas situācijas ikdienā.

Ne vien basketbola, bet jebkurš sporta tiesnesis visu laiku ir kā krustugunīs – viņš nekad nav visiem labs, te skatītāji neapmierināti, te spēlētāji. Vai pret to var kaut kā norūdīties?

Pret to var norūdīties, un uzskatu, ka man gadu gaitā, uzkrājot pieredzi, ir biezāka āda uzaugusi. Tāpēc arī daudzas situācijas gan laukumā, gan dzīvē mēģinu uztvert mierīgāk, pragmatiskāk, mēģināt uzreiz rast kādu risinājumu. Manuprāt, katrai problēmai ir risinājums, kuru mēģinu uzreiz savā galvā kaut kādā veidā analizēt un saprast, lai atrisinātu.

Vai pēc tiesāšanas labi guļat?

Ja skatāmies varbūt pēdējos trīs, četrus gadus, tad guļu labāk, bet 2017. gadā, kad dabūju starptautisko basketbola tiesneša kategoriju, tad varētu teikt, ka pirmos divus gadus gulēju sliktāk, jo bija visu laiku stress un adrenalīns pēc spēlēm. Pārdomāju situācijas – ko varēju darīt labāk, kas varbūt nesanāca… Attiecīgi nebija tik viegli aizmigt, bet uzskatu, ka pēdējos gados – jā, uzkrājot pieredzi, guļu labāk.

Vai nav kādi paņēmieni, kādi hobiji, varbūt meditācija, kas palīdz pārvarēt stresu?

Noteikti nepalīdz spēles skatīšanās uzreiz pēc spēles, jo parasti spēles beidzas vēlu vakarā. Tad ir vakariņas un tad – spēļu analīze kopā ar mūsu instruktoru. Ja tad vēl veltām laiku visas spēles skatīšanai, tad ir jau nakts – viens, divi, trīs, un tad gulēšana nav īsti kvalitatīva. Tāpēc

mēģinu spēli analizēt nākamajā dienā, kad emocijas ir norimušas.

Palasu kādu grāmatu vai paskatos kādu seriālu. Tas varbūt palīdz nedomāt par basketbolu konkrētajā brīdī, un tas noteikti palīdz kvalitatīvāk iemigt un izgulēties. Tas pēc tam palīdz ar svaigāku prātu pamosties un turpināt tālāk.

Vai analizējat katru spēli?

Jā, es analizēju katru spēli, jo ir daudzas lietas un nianses, pie kurām jāstrādā. Mēs, protams, katrā spēlē kļūdāmies. Un tad katrā spēlē varam saprast, vai esam uzlabojuši kādas savas kustības vai lēmumus vai neesam uzlabojuši.

Principā tāpat kā sportisti...

Jā, principā tā kā sportisti, jo, kas man arī patīk basketbola tiesāšanā – nekad nav divu vienādu spēļu. Katra spēle ir savādāka. Var būt dažāda spēlētāju kultūra, dažāda uzvedība, līdz ar to situācijas ir daudz un dažādas. Izejot no tā, mēs varam savu pieredzes bagāžu uzkrāt ar katru nākamo spēli un tad arī varbūt mēģināt labāk to menedžēt turpmākajās spēlēs.

Jābūt arī labā fiziskā formā?

Jā, starptautiskajā līmenī mums ir fiziskās sagatavotības treneri, uz katru spēli ir jāliek arī tā saucamās pulsa jostas, kur mums skatās pulsu – seko līdzi katrā spēlē. Katrā situācijā skatās, kā ķermenis reaģē, kāda mums konkrētajā situācijā ir sirdsdarbība, lai saprastu, vai esam labā vai sliktā fiziskajā formā un kā to varam uzlabot nākamajās situācijās.

Un kā jūs uzlabojat?

Pirmais noteikums ir noteikti būt ļoti labā fiziskā formā, lai sirdsdarbība jau standarta līmenī nav ļoti augsta, kas uzreiz arī palīdz domāt plūstošāk un vieglāk. Jo mums ir ļoti svarīgi, ja mēs salīdzinām ar spēlētājiem, tad viņiem ir iespēja spēles laikā nomainīties, atpūsties.

Mūsu gadījumā slodze, protams, nav tik liela kā spēlētājiem, bet ir jāskrien visu spēli no sākuma līdz pat beigām.

Īpaši beigās mums prātam jābūt visasākajam, mēs nevaram sasniegt tādu noguruma slieksni, lai nevarētu kvalitatīvi novadīt spēli līdz beigām. Jo ļoti bieži, kad ir līdzīgas spēles, pēdējās minūtes ir tās svarīgākās. Tāpēc svarīgi, lai esam labā formā, lai jūtamies labi, lai pulss nav augsts un lai spējam pieņemt pareizus lēmumus.

Kā jūs trenējaties, kā savu labo pulsu varat sasniegt?

Mums tiek sastādītas treniņu programmas vai arī paši izmantojam dažādu personīgo treneru pakalpojumus. Ja runājam par pašiem treniņiem, tie ir gan fiziskie treniņi, gan ātruma un izturības treniņi, gan vienkārši skriešanas treniņi. Arī lokanības treniņi. Jo var gadīties, ka ir tādi īsi sprinti, vairāki pēc kārtas, vairākas virziena maiņas. Īpaši tādos pulss vienmēr lēkā augšā lejā, tāpēc svarīgi, lai ilgākā laika posmā visas spēles laikā varam slodzi izturēt.

Gatavību mums parasti izvērtē vai nu pirms sezonas sākuma, vai sezonas vidū.

Vai arī, ja runājam par tādiem lieliem čempionātiem, tad pirms tiem mums ir jāskrien testi aptuveni četras, piecas reizes. Mums pašiem tie jānofilmē, un tad treneris paskatās, kādā kondīcijā esam tajā brīdī. Varbūt kaut kur vēl jāpieliek treniņos vai arī viss ir kārtībā.

Mēs nonācām līdz lielajiem čempionātiem – nupat tiesājāt Pasaules kausā arī finālturnīru, bet cik spēles kopumā sanāca nostrādāt un kā pats vērtējat savu sniegumu?

Tas bija mans pirmais Pasaules kauss vīriešu basketbolā, un uzskatu, ka tas izdevās lielisks, jo izdevās apkalpot arī finālspēli, kur noteikti bija daudz pozitīvu un patīkamu emociju. Kopumā turnīrā es aizvadīju… Jā, desmit spēles sanāca. Septiņas bija grupu turnīrā, ieskaitot pirmo izslēgšanas spēļu kārtu, un pēc tam bija gan ceturtdaļfināls, gan pusfināls, gan fināls. Tā ka beigās bija desmit spēles, jā.

Pēc tam sociālajos medijos un citur skanēja, ka tiesneši nav tiesājuši tā, kā vajag, un ka daži no viņiem nekādas īstas basketbola zvaigznes dzīvē nav redzējuši. Kā jūs to komentētu?

Tiesājot jau vairākus gadus, esmu sapratis, ka ir ļoti daudz cilvēku, ir ļoti daudz viedokļu, un es noteikti nevaru un negribu ietekmēt katra cilvēka viedokli. Mans moto ir drīzāk tāds, ka es eju uz katru nākamo spēli un mans mērķis ir katru nākamo spēli aizvadīt pēc iespējas labākā kvalitātē. Lai uzvar stiprākā komanda un lai pēc iespējas mazāk ir pārmetumu no komandām. Bet skaidrs, ka vienmēr būs,

jo īpaši lielajos turnīros, kur ažiotāža ir liela, pozitīvu un negatīvu komentāru būs ļoti, ļoti daudz. Ar to es samierinos un spēju sadzīvot.

Pēc šāda darba Pasaules kausā – vai tas jūs paaugstina kādā tiesnešu reitingā vai ko tas jums nozīmē citu tiesnešu vidū?

Domāju, ka citu tiesnešu vidū jau nozīmē daudz, ka es biju Pasaules kausā. Ļoti liels prieks, ka mēs bijām trīs latvieši. Kopumā mēs bijām 44 tiesneši no visas pasaules, un Latviju pārstāvēja trīs. Ja mēs runājam par pārējiem kolēģiem, tad bija pa trim vēl no ASV un  Puertoriko, tā ka es uzskatu, ka Latvija savā ziņā ir tiesnešu lielvalsts, un bija ļoti liels prieks, ka mēs bijām trijatā.

Ne tikai basketbola lielvalsts tagad, bet arī tiesnešu lielvalsts?

Jā, cerams. Mums varbūt nav tāds kopējs reitings, kurš ir pirmais, kurš otrais, kurš – trešais, bet, ja mēs runājam par tādiem lieliem turnīriem, tad mūs tur vērtē pēc katras spēles atsevišķi. Pēc tā tiek veikti nozīmējumi katrai nākamajai spēlei. Mūsu gadījumā svarīgākais, ka mēs vispār tiekam nozīmēti uz tik augstas raudzes turnīru. Esot šādā turnīrā, varbūt kādam sanāk labāk, varbūt kādam nesanāk tik labi, tāpēc, izejot no tā, tiek veikti nozīmējumi.

Vai jūs jau zināt, kas būs jums nākamais nozīmējums?

Ja mēs runājam tieši par tādiem lielajiem čempionātiem, tad nē, bet tūlīt jau sāksies basketbola sezona – gan Latvijā, gan starptautiski, tāpēc es jau 24. septembrī došos uz Turciju, kur būs basketbola Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrs. Līdz 1. oktobrim. Tas arī ir mans nākamais starptautiskais nozīmējums. Līdz tam, iespējams, būs arī kāda spēle tepat Latvijā mūsu Latvijas–Igaunijas basketbola līgā, bet to redzēsim.

Strādājāt Pasaules kausā, tiesājāt 10 spēles, bet vai jums bija laiks un iespēja pamanīt un novērtēt Latvijas panākumus un arī izjust prieku?

Jā, es noteikti ļoti priecājos un lepojos ar Latvijas izlasi, jo vienmēr esmu bijis un būšu savas valsts patriots un par to ļoti priecājos.

Bija dubultprieks, ka Latvijas izlase pārvarēja grupu turnīru un viņiem bija iespēja braukt uz Manilu uz izslēgšanas spēlēm, jo es jau tur biju un arī paliku līdz beigām.

Priecājos arī, ka man būs iespēja redzēt viņus spēlējam Manilā. Man personīgi izdevās uz vietas redzēt spēli pret Itāliju un pret Lietuvu. Pret Vāciju man neizdevās, jo bija pašam jātiesā nākamā spēle, tāpēc nepavadīju zālē šīs 7–8 stundas, bija jāgatavojas savai spēlei.

Vai arī satikāt mūsu izlases spēlētājus? Varbūt pazīstat kādu no viņiem?

Jā, satiku, lielākā daļa ir zināmi un pazīstami, kāds varbūt labāk, kāds ne tik labi… Izdevās arī parunāties, jo ar dažiem no spēlētājiem, kuri nespēlēja konkrētajā čempionātā, sēdējām vienā tribīnē aiz groza un kopīgi atbalstījām un priecājāmies par panākumiem.

Sportista karjera ir īsa, tas ir skaidrs, bet vai tiesneša darbs ir visam mūžam?

Šis ir labs jautājums. Uzskatu, ka ir liela atšķirība, ja salīdzina spēlētāja un tiesneša karjeru. Man šobrīd ir 36 gadi. Ja es būtu profesionāls basketbolists, tas nozīmētu, ka mana karjera ietu uz beigām, bet tiesneša aroda kontekstā karjera tikai tā pa īstam sākas. Mums ir iespēja tiesāt līdz 50 gadu vecumam; izpildot attiecīgos kritērijus, to ir iespējams darīt līdz pat 52–54 gadu vecumam. Tāpēc… skatīsimies. Domāju, ka tuvākos 10–15 gadus es noteikti gribētu tiesāt, bet tad jau redzēsim, kur tas ceļš vedīs.