Fomins atceras, ka nākamie izlases spēlētāji jau basketbolistu gaitu pirmsākumos izcēlās ar gribasspēku un neatlaidību. Neviens no viņiem nekad negribēja zaudēt, un Žagara ķērienu treneris saskatījis uzreiz.
Matīss Timofejevs: Kas bija Artūra Žagara īpašības, ko uzreiz pamanīji?
Mārtiņš Fomins: Ātrums, koordinācija – viņš [Žagars] ātri visu uzķēra. Ja mums bija komandā Strautiņš, tad uzmanību Žagaram neviens nepievērsa. Nu, ko tas maziņais tur var? Kad bumba tika līdz tam maziņajam, tad maziņais kā tāds slepkava tos pretiniekus tur slepkavoja. Tādā mazā vecumā viņš visas lietas darīja aukstasinīgi.
Strautiņš sāka basketbola gaitas pie trenera, tagad jau nelaiķa, Anatolija Konstantinova. Treneris nepiedzīvoja viņa debiju pasaules čempionātā – burtiski nesen nomira, mēs viņu apglabājām.
Viņš [Strautiņš] bija lielāks, stiprāks tajā momentā. Citi treneri neticēja viņam: "Ai, tas tur virsaudzis, tas neko nevarēs, nekas nebūs." Nu, ja viņš ir ticis līdz pasaules čempionātam, tad varēja. Ja paskatās, kaut kur sameklē kādas vecākas bildes, tad var redzēt, ka viņš jau iesācēja vecumā bija liels un stiprs. Viņš bija ļoti motivēts īstenībā. Arī gribasspēks – nekad negrib būt otrais, nekad nepiekāpsies. Viņi visi tādi nepiekāpīgi ir.
Kristers Zoriks ir Jaunpils audzēknis, vai ne? Kāda bija viņa ienākšana?
Ienāca salīdzinoši ļoti ātri. Viņš bija cilvēks, kas nesmaidīja, smaidu no viņa bija neiespējami dabūt. Arī tagad ir tā, ka viņš iemet savus metienus kādus svarīgos...
Tepat VEFā iemet – smaidu no viņa neizdabūt ārā. Varbūt tas pat ir labi. Pie maziem mīnusiem pret serbu "Crvena Zvezda" viņš iemeta izšķirošo metienu – ļoti aukstasinīgi. Bumba tika mētāta uz visām pusēm, nu, kur likt? Jāmet! Paņem un iemet, komanda tiek finālā! Tas tāds viņam, man liekas, viens no trakākajiem metieniem. Man kā trenerim arī tas metiens liekas ļoti svarīgs, ko viņš ir iemetis.
Pusaudža vecumā divus gadus "Daugavas" sporta namā trenējās arī Artūrs Kurucs...
Viņš bija fiziski spēcīgs, stiprs aizsargs. Tobrīd, kad nāca pie manis, viņš nāca pie divus gadus vecākiem, pat trīs gadus vecākiem [spēlētājiem]. Viņš trenējās pie 97. gada, un ārā vispār nekrita. To jau arī tagad izlasē var redzēt, viņš ir aizsardzībā krampētājs, nebaidās no kontakta, nebaidās provocēt kādu, kādam aizlīst aiz ādas.
Mārtiņa Fomina sieva Kristīne arī ir trenere. Pirmsākumos tieši Kristīne sāka trenēt Artūru Žagaru.
Kristīne Zuntnere-Fomina: Vienas no pirmajām sacensībām – mēs atbraucam vakarā atpakaļ pie "Daugavas" sporta nama, un visiem bērniem atbrauc vecāki pretī. Skatos, nāk Artūra [Žagara] mamma Ilze pretī un saka: "Nāc, es tev kaut ko pačukstēšu". Viņa saka: "Tu zini, ko man Artūrs teica? Kad viņš spēlēšot NBA, viņš man nopirkšot pilnīgi visas mīkstās mantiņas, ko es gribēšu." Man likās tas tā sirsnīgi, jo viņam basketbols uzreiz tā kā padevās, patika, tajā pašā laikā viņš bija mazs bērniņš. Viņam tas likās baigi jauki, mīļi, ka viņš grib mammai tādu pārsteigumu uztaisīt.
Mārtiņš Fomins: Komanda kā tāda [ir Latvijas izlases spēks], jo mēs nebūtu tik augstu tikuši un tik daudz sasnieguši, ja censtos katrs par sevi kaut ko darīt un spēlēt.
Savs ego ir jāmet pie malas un ir jāspēlē tīri uz komandu, un kā komanda mēs esam stipri īstenībā.
Mēs viens otru papildinām – galvenais ir tas kolektīvs, mums ir viens tāds kārtīgs kulaks. Viņi iet par savu sarkanbaltsarkano karogu, cīnās tagad par savu valsti, kas nav mazsvarīgi. Tur savas ambīcijas nav svarīgas, tur ir viens mērķis – uzvara Latvijas vārdā.
