Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Režisore Krista Burāne un mākslinieks Andris Eglītis lūko atpazīt autorus mākslā

Sievietes un sabiedrības uzliktie uzvedības modeļi

Vai sievietes liek šķēršļus cita citai? Stāsta aktrises Daneviča, Aizupe un Tropa-Fišere

Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča, neatkarīgā aktrise Anta Aizupe un Jaunā Rīgas teātra aktrise Inga Tropa-Fišere kopā spēlē izrādē “Heda. Human”, kas veidota kā viedokļu kolāža par dzimumu lomām un to stereotipiem mūsdienu sabiedrībā. Kāda ir viņu personiskā pieredze ar izrādē šķetināto tematiku, aktrises stāsta LTV raidījumā “Kultūrdeva”. Kā atzīmē Dārta Daneviča: “Patiesībā, tās šķēršļu licējas sievietēm bieži vien ir pašas sievietes.”

Izrāde “Heda. Human” pirmizrādi piedzīvoja augusta nogalē jaunajā kultūrvietā “Točka”. Par tās atspēriena punktu un iedvesmas avotu izrādes režisore Beatrise Zaķe un dramaturģe Linda Rudene ņēmušas Henrika Ibsena pirms 130 gadiem rakstīto lugu “Heda Gablere”. Izrādes pieteikumā autores vaicā: “130 gadu laikā sabiedrības pastāvēšanas modelis ir pilnībā mainījies. Cilvēce kļuvusi izteikti demokrātiska un liberāla. Indivīda vērtību sistēmas priekšplānā ierindojusies iecietība. Patriarhālais sabiedrības modelis ir zudis, un tā vietā valda absolūta dzimumu līdztiesība. Vai tomēr ne?”

Henrieta Verhoustinska: Kā jums šķiet, vai patriarhālās sabiedrības modelis ir pilnībā izgaisis un vai mums ir absolūta dzimuma vienlīdzība?

Inga Tropa-Fišere: Es domāju, ka ne, tas viss vēl ir procesā, jo, protams, ka ļoti daudz kas ir mainījies un turpina mainīties. Bet tās pārmaiņas notiek diezgan lēnām. Pakāpeniski un fundamentāli jāmainās domāšanai un tiem stereotipiem, kuros mēs dzīvojam, un to ir vēl ļoti daudz. Man nākas saskarties ar ļoti dīvainām situācijām. Es tās saucu pa dīvainām, bet…

Atceros, kādreiz stāstīji, ka tevi uzrunāja par meitenīti un prasīja, kur tad ir režisors.

Inga Tropa-Fišere: Jā, un ir daudz tādu situāciju, un par tām var gan dusmoties, gan pasmieties, gan domāt, ko no tā varbūt mācīties un kā to mainīt. Bet es domāju, ka, neskatoties uz to, kā iet, tās izmaiņas jau notiek. Un tās izmaiņas tik tiešām sākas ar pašu – jo adekvātāk, veselīgāk, apziņu piesaistot klāt, kā tu pats to uztver un mēģini kaut kādā ziņā balansēt starp to, ka tu apzinies, ka ir vietas un situācijas, kur tev ir jādod pretī un jāsaka “stop”, jānovelk kaut kādas robežas un jāsaka, ka šis jau pārkāpj kaut kādas robežas. Ir situācijas, kur tu saproti, ka tā ir pagaidām diezgan bezcerīga enerģijas tērēšana un ka varbūt cilvēki nav vēl tik gatavi, un tas varbūt būtu jāizdara kādā citādākā veidā. Bet jā, man šķiet, ka process notiek, viss mainās.

Arī režisore, brīnišķīgā Beatrise Zaķe teica, ka galvenais stāsts patiesībā ir par cilvēku un tas ir visa pamatā.

Sievietēm bieži vien nākas pārvarēt vairāk dažādu pretrunu un šķēršļu nekā vīriešiem. Vai jūs ar to saskaraties arī teātrī?

Dārta Daneviča: Es gribētu paturpināt, tas arī daļēji atbildēs uz nākamo jautājumu. Es piekrītu Ingas citātam par Beatrises teikto, ka tas, ko es šīs izrādes sakarā vairāk asociēju ar sevi, bija nevis tas dalījums sievietēs un vīriešos un sadursmes sievietēm pret vīriešiem vai vīrieši pret sievietēm, bet ir ainas, kas ļoti labi ar humoru un ironiju parāda, ka patiesībā tās šķēršļu licējas bieži vien ir pašas sievietes sievietēm. Un man nešķiet vairs tik aktuāli, teiksim, kaut kādi stereotipi no vīriešu puses. Patiesībā ārkārtīgi daudz, it sevišķi inteliģenti vīrieši (un tā ir vide, kurā man ir tas gods strādāt) ļoti ciena un respektē sievietes. Nav kaut kādas subordinācijas problēmas. Nē, tas vairs nav aktuāli, manuprāt, vai arī nav vairs tik aktuāli. Šis aizvainojums, kaut kādas cilvēcīgas problēmas, kaut kāds aizvainojums pret panākumiem, pret radošām darbībām, skaudība. Tas jau ir kaut kas –

cilvēki mēdz būt sīki neatkarīgi no dzimuma.

Un tas, man šķiet, ir šobrīd aktuāli, aktuālāk. Tas ir jau pat vēl bīstamāk, jo to vairs nevar nosaukt vienā vārdā. Tas vairs nav feminisms.

Respektīvi, tu domā, ka cilvēki skaustu arī tad, ja tu būtu vīrietis, aktieris ar šādiem panākumiem.

Dārta Daneviča: Es nejūtu, ka man būtu kaut kādi panākumi, godīgi sakot. Jā, bet es pat nezinu, vai tā ir tikai skaudība, tā ir kaut kāda tāda sīkmanība.

Otra kritizēšana, paša izaugsmes neveicināšana, kaut kāda tāda vēršanās uz āru, visu laiku nestrādāšana ar sevi.

Man ļoti nepatīk tas, ko es šobrīd redzu arī kādā sociālo tīklu telpā un uz ielām. Ārkārtīgi daudz negāciju a priori. Tādas kritiskās domāšanas trūkums, tā es to varētu definēt. Jā, tas ir tas, kas ir nākamais bīstamais, kaut kāds klātesošais mūsu telpās, kur mēs atrodamies.

Anta, tu kā divu bērnu mamma, vai tu izjūti tomēr to atšķirīgo savu vietu, savu lomu, kādu no tevis sagaida sabiedrība, sagaida apkārtējie?

Anta Aizupe: Tāpēc, ka es esmu māte?

Jā, tāpēc, ka tu esi māte, tu esi sieviete.

Anta Aizupe: Jā, es to izjūtu. Kaut kādā ziņā tā ir manis pašas cīņa ar to, ka tas, ka es esmu māte, nenozīmē, ka man būtu kaut kā jāizskatās vai ka es nedrīkstētu vai drīkstētu piedalīties atsevišķos raidījumos vai izrādēs.

Ir bijis kaut kas tāds?

Anta Aizupe: Jā, es biju pie Jāņa Krīvēna, viņa “Youtube” raidījumā, kur tiek lietots alkohols – “Pāļa bazars”. Es saņēmu ļoti daudz dažādus viedokļus, jo “mātes nedzer”. Tas īstenībā ir bijis tāds spilgtākais notikums. Bija arī reize, kurā es esmu saņēmusi ļoti daudz pozitīvu un daudz arī negatīvu komentāru par to, ka es kā kultūras cilvēks nedrīkstu rādīt to, ka es lietoju alkoholu vispār. Tas bija tik negaidīti, tas bija absolūti negaidīti, jo es vispār nevienā brīdī par to neiedomājos. Es Jāni pazīstu, un tad, kad viņš man piedāvāja, uzreiz teicu “jā”. Vispār neiedomājos, ka kaut kas tāds būs.

Jūs esat arī daudz no sevis ielikušas izrādē, jo skatītājiem, kuri vēl nav izrādi redzējuši, teikšu, ka tur no Ibsena nav pārāk daudz. Cik daudz tajā ir no jums pašām?

Anta Aizupe: Tur ir diezgan daudz no mums pašām. Jau tad, ka mēs sākām šo mēģinājumu procesu, dramaturģe Linda Rudene lūdza mums atsūtīt savas atbildes uz viņas uzdotajiem jautājumiem. Īstenībā tagad liekas – ļoti daudz jautājumu. Tad viņa ļoti veiksmīgi ir sakombinējusi un ielikusi lugā. Man tiešām ļoti, ļoti patīk Lindas darbs.

Dārta Daneviča: Jā, es gribētu atzīmēt, ka tas tomēr ir Lindas darbs, gan arī režisores Beatrises un Lindas koncepts. Godīgi sakot, viss “kredīts” viņām, kā saka. Man patika, ka viņas tiešām izmantoja kaut kādas mums sāpīgas, aktuālas lietas, atbildes un tādas detaļas, bet ievijot to visu tādā savā redzējumā un konceptā. Un man ļoti patika.

Es nezinu, vai to drīkst stāstīt, bet beidzamā aina pie mums nonāca ļoti, ļoti vēlu, ļoti tuvu pirmizrādei, un man šķiet, ka tas bija tik labi. Beidzamā aina ir tā, kur mēs sakām katrs pāris teikumus par it kā matiem, bet tās bija mūsu atbildes, kuras mēs bijām sniegušas kaut kad martā, kad bija pašizolācija, kad mēs sēdējām mājās. Bet tā ir arī atsauce uz Ibsenu. Es atceros, ka es paņēmu to izdalīto tekstu, man tas bija jārunā caurlaides beigās.

Es to lasīju, un man tik ļoti uznāca raudiens, ka es tā jutos, un īstenībā es tā jūtos vēl aizvien.

Man tas bija piemirsies, un tas bija tik dzīvi, ka tas teksts pie manis nonāca tikai beidzamajā brīdī. Man ir ļoti, ļoti tiešām milzīgs gods, ka tādas jaunas, uzņēmīgas dāmas kā Beatrise un Linda, ka viņas tādu darbu ir radījušas un ka mēs tādā darbā drīkstam spēlēt.

Atgriežoties pie dzimuma tēmas. Ko jūs domājat par to, ka Berlīnes kinofestivāls ir izlēmis, ka vairs nepiešķirs labākā aktiera un labākās aktrises balvu, bet būs vienkārši balva par labāko tēlojumu. Kā jūs uztvērāt šo ziņu?

Anta Aizupe: Es to uzzināju tikai šodien, kad mēs runājām pirms raidījuma. Mana pirmā reakcija bija tāda, ka mēs vienkārši dažreiz mēs paši sevi iedzenam kaut kādos strupceļos, jo tagad sanāk, ka sievietēm ir jākonkurē ar vīriešiem.

Dārta Daneviča: “Spēlmaņu naktī” [..] es esmu bijusi nominēta vienā nominācijā ar vīriešiem kā “labākais skatuves mākslinieks”. Un kaut kā, godīgi sakot, man šķiet, ka lietas iegūst kaut kādu nozīmi vai emocionālu nokrāsu tad, kad mēs lietām to piešķiram. Es to vienmēr esmu uztvērusi “Okei, labi, tagad tā būs, tagad es konkurēšu ar vīriešiem”. Es nezinu, es kaut kā ļoti vienkārši to uztveru, cenšos nemeklēt tur kādus zemtekstus. Man varbūt diemžēl vai par laimi nav aktuāla šī dzimumu neitralitātes tēma manā ģimenē, manā dzīvē, un es ļoti cienu un respektēju tos, kam tā ir.

Inga Tropa-Fišere: Mana doma bija tāda, ka žēl, ka mazāk balvu būs. Un emocionalitāti mēs paši piešķiram. Vai tiešām šādā disciplīnā tas ir tik ļoti svarīgi mēģināt tagad to visu salikt vienā katliņā. Es domāju, ka nē, jo dzīvē mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam līdztiesīgi, bet tajā pašā laikā skaidrs, ka sievietes ir sievietes un vīrieši ir vīrieši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti