Sadaļas Sadaļas

Šņorbēniņi

Aktrise un režisore Inga Tropa-Fišere: Es sekoju intuīcijai

Tāda mūzika

EKSKLUZĪVI! Gordoa, Dērnera, Vārda, Malfona un Almeidas darbu pirmatskaņojumi

Režisore Laura Groza: Teātrī balva par darbu ir skatītājs

Teātrī balva par darbu ir skatītājs. Saruna ar režisori Lauru Grozu

Režisore Laura Groza atzīst, ka varētu uzrakstīt disertāciju par enerģijas apmaiņu starp aktieri un skatītāju, kas pandēmijas laikā bijusi neiespējama. "Brīdī, kad aktieris, trīs stundas nenoejot no skatuves, intensīvi strādā, no savas puses dodot vairāk nekā simtprocentīgu enerģiju, bet atpakaļ saņem varbūt sešus procentus, jo zālē proporcionāli ir tieši tik daudz cilvēku, tas, manuprāt, jau sāk palikt kaitnieciski viņa fiziskajai un garīgajai veselībai," teic režisore.

Laura Groza pagājušogad septembrī Klaipēdas Drāmas teātrī iestudējusi Maksima Gorkija lugu "Saules bērni", bet šogad janvārī Dailes teātrī – Nīnas Reinas traģikomēdiju "Piekrišana". LR3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" režisore pastāstīja gan par darbu pie šīm izrādēm un pašai tuvo dramaturģiju, gan par aktieriem trūkstošo enerģijas apmaiņu un skatītāju gaidīšanu, gan arī par Smiļģa uguni un simtgadnieku Dailes teātri.

Ieva Struka: Ir karsta jūnija diena, ir sezonas izskaņa. Un man prieks, ka tu, Laura, varonīgi esi "uzkāpusi" "Šņorbēniņos", lai parunātu par teātri un šo ļoti, ļoti savādo sezonu. Kāda tā bija tev? Kas tieši tev to padarīja grūtu vai vieglu, jo tas, ka tā ir dīvaina, tas, protams, ir neapstrīdams fakts...

Laura Groza: Jā, šī ir manas dzīves dīvainākā sezona, bet, ņemot vērā, ka mana dzīve nav arī tik gara un es [līdz šim] neesmu dzīvojusi izteikti dīvainos laikos, tad šis varbūt ir tas dīvainākais, kas manā dzīvē vispār noticis. Jau pagājušā sezona pārlūza vidū ļoti spēji – tas varbūt bija pat vēl dīvaināk. Šosezon mēs tā kā bijām trenēti šīm dīvainībām un bijām gatavi tām. Šajā sezonā man notikušas divas izrādes: pirmā no tām – Klaipēdas Drāmas teātrī, ar skatītājiem.

Atceros, septembrī pēc Klaipēdas braucu uz Rīgu, un domāju – jā, ir ierobežojumi, jo Lietuvā tie sākās ātrāk, tā ka jau biju pieradusi, un spriedu – labi, tas būs tā vienkārši un uz īsu brīdi, bet tas izrādījās beigu sākums...

Nospēlējām trīs izrādes, un viss beidzās arī Lietuvā. Nākamā pirmizrāde, kas bija Dailes teātrī, jau bija slēgtā pirmizrāde – tikai kolektīvam un dažiem draugiem tika dota iespēja noskatīties šo izrādi, un tas bija superdīvaini, jo tas notika Lielajā zālē, kurā kopumā bija divdesmit cilvēku. Savukārt no aktieriem, protams, bija lūgums spēlēt, lai izrāde pēc kaut kā izskatītos. Strādājām "pilnā kājā", neatkarīgi no tā, vai zālē ir desmit cilvēki vai tūkstotis. Kad nospēlējām trešo izrādi, ko aktieri izdarīja ļoti labi, ar pēdējām spēku rezervēm... Es varētu tagad rakstīt arī disertāciju par enerģijas apmaiņu, jo brīdī, kad aktieris, trīs stundas nenoejot no skatuves, intensīvi strādā, no savas puses dodot vairāk nekā simtprocentīgu enerģiju, bet atpakaļ saņem varbūt sešus procentus, jo zālē proporcionāli ir tieši tik daudz cilvēku, tas, manuprāt, jau sāk palikt kaitnieciski viņa fiziskajai un garīgajai veselībai. Līdz ar to trīs izrādes mums bija nepieciešamas, lai vispār izrādi kaut kā piedzemdētu un tā notiktu, bet vairāk par trim man likās jau neprāts.

Jo šī sistēma vienkārši nestrādā, tu nevari spēlēt tukšā zālē! Jo tas nozīmē, ka tu kaut ko no sevis grāb un grāb ārā, bet neko neber pretī.

Tā bija tā atklāsme, kad sapratu, viss – beidzam. Bet Klaipēdā bija ļoti jauki, jo satikāmies ar skatītājiem, redzējām viens otru. Tā man arī bija pirmā pieredze strādāt citā valstī, citā valodā, citā mentalitātē, un tās bija ļoti skaistas, interesantas atklāsmes. Klaipēdas teātris jau vispār kļuvis par tādu kā latviešu režisoru filiāli, jo tur strādā mani foršie kolēģi – Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, un nu es arī pievienojos viņu bariņam. Superteātris un superpilsēta, bija ļoti jauki.

Ko tu Klaipēdā iestudēji?

Maksima Gorkija lugu "Saules bērni", ko daudzi Latvijas skatītāji zinās pēc Džilindžera izrādes Dailes teātrī.

Šī man bija pirmā īstā pieredze ar krievu klasiķi, jo nekad vēl nebiju ķērusies tam klāt. Man vienmēr bijis bail un tāds respekts – licies, ka neesmu tam gatava, ka nesaprotu līdz galam to kultūru.

Bet pamēģināju. Un ar lietuviešiem, jāatzīstas, tas bija foršs izaicinājums, jo lietuvieši ir daudz temperamentīgāki. Viņos vislabākajā nozīmē ir tas slāvu temperaments, kas pazīstams krievu daiļliteratūrā un dramaturģijā. Smieklīga situācija iznāca jau otrajā mēģinājumā... Bija atbraucis komponists Kārlis Auzāns, dzīvojām teātrī, un blakus bija mēģinājumu zāle. Kārlis bija aizgājis pagulēt diendusu, bet man paralēli bija mēģinājums.

Lasām lugu, un aktieri to dara tik kaismīgi, ka vienā brīdī visi jau ir kājās, viens uz otru kaut ko kliedz un ņemas, un Kārlis ieskrien pie mums vienās čībās, jo viņam liekas, ka mēs tur kaujamies...

Kas vispār notiek?! Viņš iebrāžas un prasa, vai nevajag mani aizstāvēt... Es saku – nē, mēs labi un intensīvi strādājam (smejas). Latvijā tas tā nenotiek, mūsu aktieri ir daudz rezervētāki, bet lietuvieši smējās un teica, ka

Elmārs [Seņkovs] viņiem visu laiku sakot, ka viņi visu pārspīlē, un liek ņemt to visu nost, bet es tikai saku – vairāk, vairāk, jo man tas temperaments ir līdzīgs, man patīk tāda kaismīga izņemšanās.

Tā ka Lietuvā bija izcila pieredze un skaists laiks – vēl bija vasara, saule. Ietrāpīju tajā spraudziņā, kad teātris pāris mēnešus vēl darbojās. Arī “Piekrišana” bija īpaša – protams, ar Maijas klātbūtni.

Skats no izrādes "Piekrišana" Dailes teātrī

Tieši to gribēju tev jautāt – Dailē tu iestudēji Nīnas Reinas lugu “Piekrišana” – tā ir salīdzinoši jauna britu dramaturģe, un par to mēs vēl parunāsim, bet tā būtiskā intriga bija Maija Doveika. Man kā cilvēkam, kurš strādā Nacionālajā teātrī, protams, ir interesanti doties uz Dailes teātri, lai tur redzētu Maiju Doveiku, tāpat kā Jaunā Rīgas teātra publikai bija interesanti Nacionālajā skatīties "Uguni un nakti", tāpat arī Artūru Skrastiņu Indras Rogas savulaik iestudētajā "Norā". Kādēļ šāda izvēle? Vai Maija Dailes teātrī ir vai nav viešņa? Jo viņa galu galā beigusi Dailes teātra studiju. Vai radniecība, asinsrite ar to ir saglabājusies, jeb tomēr tā ir satikšanās ar viešņu no Nacionālā teātra?

Atbildot uz tavu jautājumu, kāpēc tieši Maija – ir reizes, kad rodas problēmas, kas jārisina. Šajā gadījumā problēma bija māmiņu bums – tas ir skaisti un neviens neapšauba šī notikuma nozīmīgumu, taču pārējiem, kas turpina nodarboties ar teātri, šis jautājums ir jārisina.

Un man tika dota pilna vaļa izvēlēties no visa, ko gribu – kaut vai no Polijas, ja vien kāda dāma runā latviešu valodā.

Un tad nu es vienu vakaru sēdēju, skatījos visu teātru štatu sarakstus, kas ir piedāvājumā (smejas). Ar Maiju jau pirms desmit gadiem mums bija iespēja tikties, bet tas neīstenojās. Es Maiju ārkārtīgi cienu un neizsakāmi apbrīnoju viņas profesionalitāti – viss, ko esmu ar viņu redzējusi, viss, ko viņa dara, īpaši pēdējos gados un sevišķi Nacionālajā teātrī uz skatuves – man viņa ir topa trijniekā no savas paaudzes latviešu aktrisēm!

Un es vienkārši sapratu, ka jāsāk ar labāko, kas ir piedāvājumā. Es nekad nekautrējos, pa telefonu varu aizlauzties līdz jebkuram cilvēkam. (smejas)

Piezvanīju Maijai, viņa lūdza, lai atsūtu materiālu, un sākumā bija diezgan skeptiska pret to, bet tas, kas viņu saistīja, bija radošs izaicinājums, jo nenoliedzami – pamainīt māju ir izaicinoši. Tā ir jebkuram no mums, pat režisoriem. Protams, kamēr sabīdījām visus klucīšus.... Bet šoreiz "kovids" tam bija tieši pateicīgs laiks.

Tā ka tas, kas vienā gadījumā ir trūkums, otrā ir privilēģija, jo neticu, ka citā gadījumā varētu Maiju sarunāt uz sadarbību, ja būtu pilnasinīga sezona – viņai būtu pārāk daudz darba.

Mums visiem tas bija interesants izaicinājums, mēs superīgi sastrādājāmies.

Kas attiecas uz dailēniešu statusu vai nestatusu – jā, Maija kaut kādā ziņā ir Dailes aktrise, ja skatāmies viņas kursa ietvaros. Jo viņai ir ļoti spilgts, specifisks kurss: Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš un tā tālāk. Un šī kursa ietvaros viņa ir absolūti savējā, to es jūtu – satiekoties teātrī, viņi runā vienā valodā, elpo vienu gaisu, viņiem ir vieni joki un kaut kāds savs cinisms; tas viss ir viņu pasaule. Bet šajā gadījumā bija interesanti, jo viņi bija pilnīgi citā kontekstā – Maijas partneri bija Dainis Grūbe, Mārtiņš Upenieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, jaunās meitenes – Anete Krasovska, Alise Danovska – un arī Kaspars Dumburs. Līdz ar to konteksts bija tāda kombinācija, ka es nevaru teikt, ka mēs skatījāmies Dailes vai ne-Dailes kontekstā, tas pat vairāk izskatījās pēc kāda projekta. Dailes teātris jau arī šobrīd ir lielās pārmaiņās, tur mainās štata vienības, un, kā redzam, šeit ir arī daudzi aktieri, kas strādājuši Nacionālajā teātrī. Manā izrādē bija septiņi aktieri, no kuriem trīs bijuši Nacionālā teātra aktieri, un tikai četri dailēnieši. Tā ka man jau šķiet, ka tas ir labi un pareizi, jo

Latvijā mums ir zināms skaits teātru un zināms skaits štata aktieru katrā teātrī, un kombinācijas, kas starp viņiem var notikt, ir ierobežotas.

Dailes teātrī, piemēram, zinām, kā izskatās Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Artūru Skrastiņu, bet tas atkārtojas.

Un visforšākais, interesantākais notikums un ieguvums visiem – gan aktieriem, gan režisoriem, gan vispirmām kārtām jau skatītājiem – ir tas, ka veidojas jaunas kombinācijas. Pieņemsim, Maija Doveika un Dainis Grūbe – nekā tāda nav bijis, tas ir kas jauns un unikāls, un manuprāt, tāpēc vien interesants. Zinu un ticu, ka viņi abi arī dabūja radošu svaiga gaisa malku, jo ieraudzīja pretī citu partneri, un tas ir tikai papildinoši.

Ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru esam par to runājuši, ka tas ir veselīgi – tā "pamaisīt". Tas to ģimenes bildi tā kā sagriež un izveido jaunu kolāžu.

Vēl viena maza atkāpe par pandēmiju. Kopā ar Edmundu Freibergu un Rihardu Jakovelu piedalījos diskusijā par "Ilgu tramvaju". Rihards stāstīja, ka aktierim ir ārkārtīgi grūti trešo, ceturto un piekto reizi spēlēt tukšā zālē – tas ir enerģētikas jautājums, kas ir diezgan skaidrs. Mans jautājums ir par to, ka aktieriem nespēlēt nozīmē ierūsēt – ierūsē viņa izteiksmes līdzekļi un instrumenti, ar ko viņš strādā. Bet ko nozīmē režisoram strādāt mazāk – ierobežotos apstākļos un nesatikt publiku? Kas un vai ierūsē no prasmēm, un kā viņš sajūt auditoriju?

Burtiskā nozīmē nemainās it kā nekas, jo mans darbs beidzas brīdī, kad nāk skatītājs. Mans tiešais darbs tieši izslēdz jebkādu skatītāju klātbūtni, un paldies Dievam, ka man viņi nav jāsatiek (smejas). Jo esmu savā pasaulē. Kas iztrūkst...

Pirms pirmizrādes man bija sajūta, ka mānu nepilngadīgus bērnus, stāstot par Ziemassvētku vecīti, par to, ka sliktajiem bērniem būs žagariņi un labajiem – dāvaniņas...

Tādā nozīmē, ka režisors pirms pirmizrādēm vienmēr mēģina aktierus jebkādā veidā vai nu iedvesmot, pacelt, pabužināt, vai arī radīt maziņu diskomfortu, lai viņš bišķiņ vairāk ieslēdzas. Un vienmēr balva ir skatītājs. Respektīvi, es viņam saku – mēs tagad saņemamies, mēs varam saņemties, jo esam pastrādājuši, un mūsu balva būs skatītājs – ticiet man, viņš redzēs, un viņš tad arī izlems, ko tad galu galā esam izdarījuši, varbūt vispār esam muļķības darījuši divus mēnešus... Un tas vienmēr bija tāds kā arguments! Tagad šīs argumentācijas man nav, esmu bezspēcīga. Tas arī ir vienīgais, kur jūtu, ka manā tiešajā darbā nekas nemainās, bet

mainās fakts, ka nevaru labdabīgi manipulēt ar aktieriem – man ir grūti viņus motivēt.

Kaut arī to darīju tik un tā, teicu – jā, draugi, mēs tagad esam superīgi pastrādājuši, un saprotu, ka [no publikas] atdeve jums būs nulle, neviens nekādu enerģijas piešprici neiedos, nekāda dopinga jums šovakar nebūs, vienkārši viens otru vismaz tā kā aplejiet ar enerģiju un paņemiet no otra atpakaļ, lai notiek vismaz savstarpēja enerģijas apmaiņa... Apzinoties, ka – ja mēs nestrādāsim un netrenēsimies, arī būs slikti, mēs nedrīkstam to atļauties, mēs nedrīkstam palikt atrofēti, tizli un netrenēti. Mums tas ir jādara.

Bet, lai tu līdz tam finišam nokļūtu, dažreiz der arī malā saucēji, kas palīdz kaut vai aizrāpot līdz finišam. Nu tāda tā atšķirība.

Pārskatot tavu darbu sarakstu, uzkrītoši daudz tajā ir britu izcelsmes vai tās kultūras autoru. Es, protams, varētu jautāt, vai tas tādēļ, ka esi beigusi angļu ģimnāziju un no bērna kājas interesējusies par šo kultūrvidi, vai arī iemesli ir citi, bet provocējošais jautājums varētu būt tāds: man patīk, kā Alvis Hermanis izmantojis metaforu par nolasītām un nenolasītām sēnēm un tām vietām, kur tās vēl aug un neaug. Kas ir tas, kas tev liek domāt, ka šeit tās sēnes vēl nav nolasītas?

Jau sākumā teicu par krievu dramaturģiju – ka man bija bail tai ķerties klāt, jo brīvi nepārzinu [krievu] valodu. Esmu tā paaudze, kura varēja izvēlēties – bija diezgan spēcīga tā propaganda par to, ka tagad tas mums vispār nav vajadzīgs un neinteresē, mēs no tā atsakāmies, un

es kā bērns, protams, skatījos uz rietumiem, domājot, ka es taču arī esmu civilizēts pilsonis un negribu vairs nekādas emocionālas, fiziskas un lingvistiskas saiknes ar austrumu kaimiņu!

Es tā kā nogriezu to pasauli, un tā vietā pildīju sevi ar rietumu ideoloģiju, literatūru, ļoti daudz – ar rietumu dramaturģiju. Angliski lasot, tekstu izjūtu daudz labāk nekā krievu valodā rakstīto vai arī arhaiskus latviešu tulkojumus zināmām krievu dramaturģijas pērlēm. Mana paaudze – runāšu gan par sevi – ir pirmā, kas apzinātā vecumā atvēra rietumu pasauli, jo no vecākiem un vecvecākiem zinājām, ka austrumu kaimiņš ir tāds vardarbīgs, tur ir kaut kas apšaubāms. Kaut gan tur ir tik milzīgs spektrs! Bet tu esi vēl bērns, jauns cilvēks, kaut kādā ziņā kategorisks...

Bet ir jau arī fakts, ka angļu valodā tulkots ļoti daudz darbu – norvēģu, zviedru, somu, grieķu, itāļu, franču. Kāpēc tomēr tāda fokusēšanās uz britiem?

Šobrīd tas mainās, atveras vēl kaut kāds spektrs. Bet tad, kad viss sākās, vienkārši bija vairāk informācijas par to telpu, līdz ar to bija iespēja vairāk iepazīties, uzzināt un izzināt. Saprotu, varbūt kaut kādā ziņā tas jautājums ir arī par to, vai ir kāda īpaša mentāla atbilstība šai kultūrai – godīgi teikšu, ka nē. Londonā esmu bijusi reižu divpadsmit, un katru reizi nosolos, ka nekad vairs uz turieni nebraukšu – nu, nepatīk man tā pilsēta, kaut kas neiet rakstā... Bet tas, kas viņiem ir forši –

bija tāda "Pica TV", uzaugu ar "Monty Python" klipiem, un to gan es superlabi saprotu – britu cinisko humoru, tas man riktīgi patīk. Un tas ir tas, kā nav ne somiem, ne norvēģiem, ne dāņiem, ne frančiem, ne itāļiem.

Tur ir tāds prāta konstrukts klātesošs, tanī pat laikā visa noliegums un apšaubījums, tāda anarhija. Tas man tiešām patīk britu komunikācijas formā, bet ne viņi paši kā nācija vai pilsēta... Bet esmu apsolījusies sev, ka vēl došu iespēju šai pilsētai un neatslābšu (smejas). Bet pagaidām ir tā, ka ikreiz, kad aizbraucu uz turieni, tur ir tik agresīvi, visu laiku tāds spiediens. Es nevaru, netieku ar to galā.

Man patīk – tu vēl dosi iespēju šai pilsētai...

Vai ne? Šī pilsēta pat nezina, ka es vispār esmu piedzimusi un dzīvoju, bet es atkal uzskatu, ka tai dodu iespēju. Tas ir riktīgi smieklīgi. (smejas)

Bet, ja pilsētai tu dosi iespēju, tas nozīmē, ka arī dramaturģijai? Tātad sēnes nav vēl nolasītas?

Man tagad atklājusies krievu dramaturģija – to gribētos vēl. Redz, krievu dramaturģijas pamatā ir milzīga sirsnība, kas man ļoti patīk. Ja briti ir baigie ciniķi un prāta konstruktori, tādi kalkulētāji, tad krievu dramaturģijā ir emocionālais plašums. Pamēģināju, kaut man bija riktīgi bail. Tas nebija tas gadījums no sērijas "man nepatīk". Tieši otrādāk, man bija tāds respekts pret krievu dramaturģiju, ka visu laiku to atliku, atliku, šķita – neko nezinu par to, vajag sagatavoties. Bet kad pieskāros Gorkija "Saules bērniem", sapratu, ka gribētos turpināt.

Interesanti, ka par šo lugu visi aktieri sākumā teica vienu un to pašu – izlasījām, domājām, ka zinām Maksimu Gorkiju, bet neko tur nesaprotam.

Nekā tur tāda – vienkārši tāda buržuā sēdēšana, spriedelēšana, peldēšana. Bet tad, kad sākām vērt visu vaļā, materiāls izrādījās tik asiņaini skaists... Aiz garajiem vārdiem bija tik daudz iekšējas darbības, un tas man liekas skaistākais, ko dramaturģija var dot – it kā šķietamu ilūziju par it kā neko neizsakošiem daudziem vārdiem, bet tas slēpj ļoti spēcīgas, intensīvas jūtas un sajūtas. Jā, tas piemīt krievu dramaturģijai. Nesaku, ka tas nav raksturīgs citu valstu dramaturģijai, piemēram, bulgāru, bet

man patīk tas dubultais kūlenis – ka ir it kā vieglais flirts, bet apakšā – baigi smagas un ļoti sāpīgas tēmas. Būtiskas, īstas, lielas lietas.

Kad mēs to atvērām, jau pēc mēneša aktieri teica – ak, dies, mēs taču nepaspēsim, tikai mēnesis līdz pirmizrādei, bet tur vēl ir tas un tas... Un tā arī bija. Neesmu pārliecināta, ka to stāstu mēs izstāstījām līdz galam, tur ir vēl, ko stāstīt.

Šī ir Dailes teātra simtgades sezona, kura pandēmijas dēļ nepelnīti nogrimusi aizmirstībā, jo nav bijis iespēju uz pilnu klapi izšaut skaisto svētku feierverku. Pieņemu, ka izrādi "Smiļģis" tu esi redzējusi. Ko, tavuprāt, nozīmē dzīvot šādas leģendas ēnā, kāds bija Smiļģis? Un kas pēc tavām domām ir Dailes gars, nerunājot par Smiļģi? Tātad divi jautājumi – par Smiļģa ēnu un par Dailes garu.

Kamēr tu uzdevi jautājumu, acu priekšā redzēju Lāčplēša ielas namu – tādu, kāds tas izskatās tagad. Palikusi fasādes siena, būvlaukums... Nevaru atbildēt, ko tieši tas simbolizē, bet man tas korelē ar tavu jautājumu, jo man liekas, ka no vienas puses

Eduards Smiļģis ir bezgalības zīme: viņš ir visa sākums un gals,

viņš turpinās caur ēku, kas brūk un paliek, caur jauno Dailes teātra ēku Brīvības ielā 75, caur neskaitāmiem superjaudīgiem un talantīgiem mākslinieciskajiem vadītājiem, kas bijuši teātrī, caur ļoti izcilām un arī diskutablām izrādēm. Tas ir Smiļģis.

Tas, kam nevajadzētu būt Smiļģim – ka mēs ieliekam ķeksīti, jo viņam ir simtgade. Viesturs [Kairišs] radījis brīnišķīgu formu – redzēju "Smiļģi". Visģeniālāk ir tas, ka viņš tēlam iedevis polifoniju, jo nevaru iedomāties, kādam vajadzētu būt aktierim – izskatam vai balsij, vai arī kas viņam vispār būtu jādara, lai viņš kā kaut ietvertu visu šīs leģendas informāciju. Visu, ko mēs zinām par šo cilvēku.

Metafora, ko Viesturs iedeva ar daudzgalvaino ķermeni, man liekas izcila! Tas vienkārši ir vislabākais, kas izdomāts šajā sakarā.

Bija neskaitāmi izcili momenti, kur tas superīgi nostrādāja. Tas bija vienīgais veids, kā to izteikt. Jo tā ir tāda polifonija, daudzbalsība... Smiļģis ir gan cēlis, gan grāvis, gan kritis, gan pats cēlies. Nezinu, kā to savādāk vispār manifestēt un iemiesot. Bet otrs tēls ir tas nograutais teātris, izvandītā sienu, kas vēl turas...

Jo Smiļģis visu laiku ir klātesošs, viņš visu laiku turas. Jaunie aktieri, kas ienāk teātrī, iespējams, neko nezina par tādu Smiļģi un varbūt arī nekad negribētu zināt, ja viņiem to pa brīdim neatgādinātu.

Jo tie, kas vēl bijuši kontaktā ar viņu, nes šo enerģijas substanci cauri gadiem. Un tad tās sienas, fasādes, Smiļģa mūžīgais klātesamības efekts – viņš ir nemainīgs, un es saprotu, ka fasādes siena būs vienīgā, kas paliks: pārējā Jaunā Rīgas teātra konstrukcija kā lego tiks sabūvēta atpakaļ.

Tur ir tāds milzīgs būvlaukums, sagruvis, bet Smiļģa seja uz fasādes nepazūd – jo tā nevar pazust, šis fundaments.

Miljardiem cilvēku pazūd aizmirstībā, bet Smiļģa gadījumā viņš manifestējas kādā detaļā. Viss, kas notiek ap viņu, ir mūžīgs ugunsgrēks. No vienas puses tas ir radoši, no otras – arī graujoši.

Tāpēc, atbildot uz otru jautājuma daļu par Dailes teātra būtību un seju – tas ir kaut kas visu laiku radošs un ārdošs vienlaicīgi, tā ir milzīga mistērija.

Arī enerģija.

Arī enerģija, viennozīmīgi. Mistērija un līdztekus arī kaut kas tāds... Man liekas, ka visi, kas ar Dailes teātri bijuši ilgākā vai mazākā kontaktā, nevar noliegt, ka tā ir ļoti spēcīga enerģija. Bet tur ir arī tā, ka varbūt kā tādam kartupelim krāsnī nevajag pārcepties... Vajag zināt brīdi, kad tevi izņem no tās vides – vai arī neaizmirst tevi izņemt – , jo pretējā gadījumā tu vari pārvērsties pelnos.

Ir skaisti ziedoties, bet tur ir arī tā bīstamība – jāmēģina nepārcepties tajā visā nenormālajā enerģijas, gaismas un uguns klātesamībā.

Man liekas, gudrība varbūt būtu tāda: katram, pilnīgi katram – es šobrīd tiešām runāju gan par vadošajiem mākslinieciskajiem vadītājiem, gan aktieriem un pat tehniskajiem darbiniekiem – vajadzētu apzināties laiku, kad dabū to enerģiju, esi tās caurstrāvots, tu radi, bet apzināties arī īsto brīdi, kad aiziet, lai nav pārdegšanas sajūtas.

Vēlot mums pret Dailes teātra liesmām izturēties ar pietāti, es tev saku lielu paldies par sarunu.

Tieši tā – respektēsim lielas kustības un nebūsim gudrāki par tām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Skatuve
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt