Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Kinoteātrī “Splendid Palace” norisināsies “Baltijas filmu dienas”

Kultūras rondo

Stāsti dzejā un improvizētā mūzikā – projekta “klausies” plates prezentācijas tūre

Horeogrāfs Jānis Purviņš dzimšanas dienu svin ar dejas izrādi "Vilkaču mantiniece"

Spars, jauda un enerģija iekšā ir neprātīga. Saruna ar horeogrāfu Jāni Purviņu

28. augustā Liepājas Jūrmalas parkā ar dejas izrādi "Vilkaču mantiniece" savu 50. jubileju atzīmēs horeogrāfs, vairāku deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš. Sarunā ar Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” vadītāju Zigfrīdu Muktupāvelu jubilārs stāsta gan par jauno izrādi un kolektīva darba organizēšanas izaicinājumiem pandēmijas laikā, gan par radošo procesu kā tādu. Šobrīd viņš ir aktīvi iesaistīts vēl kādas svētku reizes plānošanā – tie ir 2023. gada Dziesmu un deju svētki. 

Zigfrīds Muktupāvels: Skaisti nosvinēt jubileju kopā ar “Vilkaču mantinieci” – vai ideja jau bija pirms jubilejas, vai tur ir kāda saistība, sakritība? 

Jānis Purviņš: Ja par pašu “Vilkaču mantinieci”, tad man kaut kā viņa acu priekšā nonāca pirms gadiem desmit. Bet tanī mirklī man aktuāla bija “Zalkša līgava” – pavisam cita dejas izrāde – un šo es biju nolicis nedaudz maliņā. 

Es esmu arī radis, ka dzīvē lietas, kuras tev nāk pretī, ir jāatceras, jāpiefiksē un kaut kādā vienā mirklī viņas vienkārši vērsies vaļā kā pumpurs un pašas no sevis notiks, ja tu radoši strādā. 

Pirms diviem gadiem iesāku jau tā aktīvāk darboties pie šīs deju izrādes un gan laiks, gan cilvēki, kas man apkārt, noteica arī to, kā tas viss veidosies. Rasa Bugavičute-Pēce uzrakstīja libretu, Edgars Lipors uzrakstīja lielisku mūziku, Reinis Suhanovs mums pašreiz palīdz režijā un arī scenogrāfijā un Madara Gruntmane un Kaspars Bērziņš no “I did it” palīdz to visu salikt kopā, lai tā izrāde varētu notikt. 

Un ja par to posmu “piecdesmit”, tad šajā mirklī man tā gribas spridzināt vēl, skatīties uz priekšu, darboties, iet darīt, neskatīties vēl atpakaļ. To mēs pēc gadiem desmit, divdesmit darīsim. Jā, gribējās šo visu atzīmēt ar tādu jaudīgu, jaunu izrādi, kurā ir divdesmit viena deja. 

Ja pirms desmit gadiem stāsts aizķēra, tad tur kaut kādam nopietnam iemeslam jābūt. Par ko tas? Tā kā latviešu Monteki, Kapuleti?

Jā, kaut kas līdzīgs, jo stāsts jau ir tas mūžsenais – mīlestība, naids, skaudība, laimība. Tas jau tāpatās kā diena bez nakts nevar būt, kā vasara bez rudens. Tās ir tādas mūžīgās tēmas. 

Jā, bet to stāstu taču bezgalīgi daudz, Jāni. Kā tev viņi ieķeras? Tu ieraugi un –  o!? Ja tāda ideja desmit gadu garumā, tad tur jābūt kaut kam īpašam.

Sasaistība ar mītisko, maģisko latviešu dzīvesziņas pasauli – tas ir tas, kas man jau stipri ilgu laiku šķiet interesants, un es tajā ļoti labi jūtos un arī radoši labi jūtos. 

Tas otrais slānis noteikti bez tā stāsta par mīlestību, ir arī šis – tā dzīvošanas gudrība. Tas mītiskums, nedaudz tā mītiskā pasaule tur nāk virsū. 

Tad man jāvaicā, vai tas tiek darīts apzināti, kaut kā konstruēts? Jo tas, ko par tevi dejotāji runā – tev ir svarīgs senums, senuma sasaiste, bet tajā pašā laikā tu mēģini veidot ko ļoti mūsdienīgu.  

Neapšaubāmi. Es nezinu, vai tā pa īstam radoši darbojoties, vienalga vai tas ir skaņdarbs, horeogrāfija vai glezna, autors speciāli kaut ko dara. Nē, nu skaidrs ir, ka tā būs solo deja, masu deja vai meiteņu deja. 

Bet tas, ka šajā izrādē ir Purviņam līdz šim varbūt ne visai raksturīgi horeogrāfijas izteiksmes līdzekļi gan soļos, gan jauni zīmējumi, gan arī kaut kādi risinājumi, kuri notiek paralēlās darbībās, tā neapšaubāmi ir pieredze, kas veidojusies, un gribas to visu arī aktīvi parādīt.

Piedod, muļķa jautājums, es neko nesaprotu no šīm lietām. Ir šis solis, klasiķi noteikti teiks – ļoti precīzs, tā un tā, bet tev tas pats solis izskatās drusciņ savādāk. Kā tas notiek?

Principā šo soli var ielikt kombinācijās ar citiem soļiem vai šim solim, kas ir polka, piemēram, var izdomāt iesākumu vai tālāk kombinācijā kādu citu jaunu soli, kas ir ienācis tev prātā. Vai tas ir kaut kāds īpašs grieziena veids, vai tas ir kāds jauns, vēl nebijis satvēriens vai tie ir, pieņemsim, divi zīmējumi, kas parasti notiek katrs atsevišķi, bet tagad salikti kopā. Tās ir tādas visādas lietas, viltības, kuras mēģinu izdomāt. 

Vienmēr domā šīs viltības, lai būtu atšķirīgs no citiem?

Jā, gribas kaut kādu pipariņu iemest tajā visā iekšā. Bet es, jāsaka godīgi, īpaši nesēžu un nemokos ar viltību izdomāšanu vai jaunu mozaīku izdomāšanu, viņas vienkārši atnāk.

Un šajā gadījumā, ja runājam par “Vilkaču mantinieci”, absolūti palīdzēja Edgara Lipora mūzika, jo pirmo reizi viņu klausoties, uzreiz priekšā ir bilde. 

Tas nozīmē, ka mūzika ir ļoti bagāta, ļoti iedvesmojoša. Galvenais ir šo bildi saķert un pēc tam jau tas viss kaut kā atrisinās. 

Pievērsīsimies “Vilkaču mantiniecei”. Ideja tev sena, bet kā notika tālākā darbība? Tapa librets?

Jā, mēs ar Rasu sarunājām, ka tiek rakstīts librets. Tālāk uz libreta tiek veidota mūzika. Mūzikas autors ir sadarbībā ar horeogrāfu, bet es ļoti ļauju arī muzikāli brīvi izpausties, neliekot kaut kādus rāmjus. Protams, kad ir gatavs demo variants, melnraksts, tad varbūt [palūdzu] biški ātrāk, lai varu kaut kādu soli ielikt iekšā vai arī bišķi rāmāku, vai noskaņu vairāk dabūt. Bet tā arī ir absolūti brīva komponista darbošanās attiecībā uz libretu. Tālāk seko mans darbs – izdomāt, sacerēt. Es to visu lieku uz papīra. Jāsaka, ka šinī gadījumā labi, ka tāda pandēmija bija, jo bija laiks to visu pavasara posmā sacerēt.

Tad nu ir tas iestudēšanas process un tā, man liekas, priekš horeogrāfa ir tā īstā laimības sajūta.

Tu redzi to savu vīziju, ko esi saķēris kaut kur gaisā, uzlicis uz papīra un tagad viņa atdzīvojas – dejotāji mēģina to visu caur sevi izdzīvot un tas stāsts paliek dzīvs.

Līdzīgi kā komponists uzraksta uz papīra un tad sāk skanēt mūzika. 

Jā, tieši tā. Un tad nāk režisors un dod šiem tēliem to pilnasinīgo dzīvošanu. 

Vieta, kurā tiks pimizrādīta “Vilkaču mantiniece”, arī ļoti īpaša. Kāpēc Liepāja? Kāpēc Liepājā tieši šāda vieta – parkā?

Ar Liepāju ir tīri ciešs sakars. Pirmām kārtām jau mana mamma ir no Kurzenes puses, no Kazdangas. Līdz ar to 

esmu rīdzinieks ar kurzemnieka asinsriti.

Nu jau piecus gadus strādāju arī Liepājas deju apriņķī par virsvadītāju. Sasaistot gan savu dzimtu, gan arī savu darbošanos Liepājā, man likās loģiski, ka tam vajadzētu notikt tur. [Liepājā] piedzimst ne tikai vējš, tur piedzimst arī dejas. Tur daudz kas piedzimst, jā. 

Tā vieta no sākuma bija plānota cita – iekštelpās, bet, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, mēs izgājām ārtelpās. Jūrmalas dabas parkā [atradās] lieliska vieta – dižpriedes, kas veido dabisku scenogrāfiju. Tur mēs dejosim un skatītāji varēs brīvi to visu vērot. 

Kā tas notiks? Tur skatītāju vietas, sēdvietas tiks speciāli iekārtotas?

Jā, būs iekārtotas skatītāju sēdvietas. Ņemot vērā arī visus drošības noteikumus, kādi pašreiz ir valstī, būs divas zonas – gan ar sertifikātiem, gan ar testiem. 

Divdesmit viena deja tu teici? 

Kopā ir divdesmit viena deja. Tas ir aptuveni stunda un divdesmit minūtes. Kārtīga izrāde. Jāsaka, ka 

deju izrādes latviešu skatuviskajā dejā, ir tāda reta parādība. Gandrīz kā komēta pie debesīm. Tā kā es domāju, tas būs notikums.

Dejotāji savējie “Līgo” vai vēl kāds?

Šo izrādi dejo tautas deju ansamblis “Līgo” un arī “Līgo” vidējā paaudze – kopā piecdesmit dejotāji. Skaits ir diezgan paprāvs. Dejotāji, kuri dejo lomas, dejotāji, kuri dejo saimes, kuri ir lielākos pulkos. Bet, jā, tie ir savējie, tie ir tie, uz kuriem var paļauties un ar kuriem es bieži vien eju caur uguni un ūdeni, un mēs dabūnam tos feinos, kā es saku, laimības mirkļus kopā. 

Mēs šeit radio studijā pēdējā gada laikā daudz esam runājuši ar profesionāliem baletdejotājiem un viņi teica, ka nav viegli uzturēt sevi formā, ja nav motivācijas. Kā jūs risinājāt šo problēmu? Bija kāda pauze? 

Man liekas, ka tas grūtākais mirklis bija pagājušā gada pavasaris, kad īsti nevarēja saprast – tas būs čiks un viss, vai ātri beigsies, vai būs gari, ilgi. Mēs jau tanī mirklī sākām darboties tiešsaistē, un arī visu pagājušo sezonu turpinājām strādāt. Protams, ka dejās tas ir ļoti apgrūtinoši, īpaši, ja tev ir vajadzīgs ansamblisks dejojums. 

Tā nobīde, kas tiešsaistēs ir kustībā, mūzikā un visā citā pārējā – tas ir diezgan traki. Bet tai pašā laikā var uzturēt vispār kaut kādu dzīvību kolektīvā, asinsriti, tonusu. 

Var jau trenēt arī jaunos deju soļus, tos kārtot tādā kā dejas secībā, kā dejā tas ir paredzēts, un tādā veidā trenēt atmiņu. Mēs kādas desmit jaunas dejas tā arī apguvām – attālināti. Viņas gan nevar saukt par dejām, tāpēc ka dejošana, tas ir pārī un kolektīvā, bet tādas kustības secīgi viena pakaļ otrai – jā. Mēs darbojāmies, lai mēģinājums ir interesants. Tiklīdz bija iespēja doties ārā, tā sākām pa desmit cilvēkiem, divi metri. Tas ir diezgan traki, jo, redz, tā dejošana skatuviskās dejas pulciņā, tā jau ir tā kopā būšana pārī, pāra kontakts pirmām kārtām un otrām kārtām astoņu pāru kontakts – tas ir viens dzīvais organisms, kuram būtu jādejo kopā. Jāsaka, ka bremze norauta kārtīgi, bet radoši domājot, var atrast lietas, lai tas vienkārši neizsīkst, neapstājās. 

Un fiziskā forma, sanākot uz Vilkaču mantinieces” mēģinājumiem, nebija jāatgūst? 

Mēs jau kopš maija tā riktīgi ārā trenējamies. To fizisko var atkal atgūt, bet tāda kolektīvā atmiņa vai dejas secību atmiņa, tas ir tas, kas ir pazaudējies. Tam vajadzēja atkal kādu laiku, lai to visu varētu atcerēties. Un, protams, ka dejošana divos kvadrātmetros starp gultu un televizoru mājās ir pilnīgi kaut kas cits kā tu dejo, pieņemsim, estrādē, kur mēs to darījām. 

Vēl cita situācija – vai jūs dejojat vieni paši mēģinājumos, vai ar publiku, kas ir ļoti reti.

Protams. Publika nav bijusi kopš pagājušā gada septembra. Gads.

Kā ir? Droši vien sirsniņa tagad drusciņ ietrīcas, domājot par gaidāmo?

Tā nevar īsti saprast, vai tur taureņi kaut kur sevī iekšā, vai tur lielās dzirnavas. Katrā ziņā tas “pirmskoncerta nervs” ir, un tā ir atkal tāda forša sajūta, kura bija piemirsusies. 

Es domāju, ka skatītājiem, klausītājiem ir līdzīgi – droši vien ir noilgojušies. Atliek tikai turēt īkšķus, lai viss izdodas, kas ieplānots. Jāni, es tomēr izmantošu iespēju. Šovasar tik daudz esam kūlušies ar Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, bet nu tuvojas pavisam lielais notikums – Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārta. Palikuši vien pāris gadi. Es saprotu, ka gatavības stadija šobrīd kaut kāda jau tiek veidota. Vai ārkārtējie apstākļi arī tiek turēti prātā?

Bez šaubām. 2023. gads gads vairs nav aiz kalniem un mēs ar Jāni Ērgli tandēmā strādājam pie lieluzveduma, kam dots nosaukums “Mūžīgais dzinējs”. Esam nonākuši tik tālu, ka septembra sākumā esam gatavi visu repertuāru dot deju kolektīvu vadītājiem un dejotājiem, to arī tiešsaistē rādīt ar paraugdemonstrējumiem. 

Mēs pašreiz ejam uz tādu principu, ka varēsim saorganizēt tradicionālus deju svētkus, kādi tie ir bijuši. 

Divi gadi varbūt no vienas puses liekas īss periods, bet pa diviem gadiem var ļoti daudz kas notikt un izmainīties. Mēs uz to ļoti ceram. Bet neapšaubāmi situācija, kura šogad bija gan ar skolēnu svētkiem, gan ar visiem četriem atceltajiem kultūrvēsturisko novadu deju svētkiem, kas bija paredzēti šajā sezona, mums liek domāt arī par tādām lietām, ko darīt savādāk, ja nu gadījumā tas nebūs iespējams. Katrā ziņā tas ir tāds otrā plāna jautājums, bet par kuru nedrīkst aizmirst. Mūsu radošie prāti un pieredze, es domāju, ka ļaus sakārtot visu tā, lai tas notiktu šādā vai savādākā veidā. 

Kādi jūsu prātos būs šie svētki? Kāds būs tas repertuārs?

Repertuārs ir gana plašs un ir dejas, sākot no piecdesmitajiem gadiem, sākot no “Es mācēju danci vest”, līdz pat mūsu jaunajiem autoriem – Dagmārai Bārbalei un Gunai Trukšānei. Autoru pārstāvniecība ir ļoti plaša. Ir novadu programma – būs iespēja ieskatīties novados. Varbūt caur nedaudz savādāku prizmu, jo mēs kā vadmotīvu esam izmantojuši ceļinieku stāstus, kur ir viesojušies kādā no novadiem un, to ko viņi tur ir pieredzējuši. Līdz ar to tas ir atkal tāds mūsu skatījums uz novadiem, bet mums šķiet gana interesants, jo jaudīga ir arī komanda. Kopā ar mums koncepciju rakstīja arī Madara Gruntmane un Kaspars Bērziņš, un scenogrāfs ir Didzis Jaunzems. Kārlis Zaļupe mūziku mums intermēdijās veidos – gan ievadam, gan beigās. 

Tā kompānija, es visus, protams, šeit nenosaucu, bet ir gana jaudīga un mums pašiem, kopā satiekoties, tāda dzirkstele ir iekšā.

Man ir bijusi arī saskare ar saviem Liepājas deju apriņķa dejotājiem un deju kolektīviem, un tā situācija ārpus lielām pilsētām deju kolektīvos nemaz nav tik spīdoša. Tā kā tur arī būs jādomā, kā mēs tiekam pāri šim posmam. 

Respektīvi, tehniskā varēšana?

Viens ir tehniskā varēšana, otrs – pašreizējās iespējas dejot kopā vai nedejot kopā, ar diviem metriem, bez diviem metriem. Arī tas mirklis, gads, lielai daļai ir bijusi dīkstāve, mēģinājumi ir notikuši varbūt tiešsaistē, varbūt vispār nav notikuši. Amatieru kustībā tas ir hobijs, un ir ļoti viegli kaut kādā mirklī, kad atbrīvojas vieta, atrast kaut ko citu vai arī kaut ko vispār vairāk nedarīt. Tā kā te būs ļoti jaudīga darbošanās, lai mēs atgrieztos kaut kādā punktā. 

Ir kādas indikācijas, ka varētu būt kaut kas samazinājies?

Mēs tā domājam, un skatoties uz konkrētiem deju apriņķiem vai arī uz Skolnieku deju svētku aktivitātēm pašreiz, varētu būt, ka gan skaitliski cilvēku ziņā samazināsies dalībnieku skaits, gan arī kolektīvu ziņā. Diemžēl. 

Es atļaušos privātus jautājumus, Jāni. Nu diemžēl, lai cik bēdīgi tas nebūtu, man liekas nav piedienīgi vairs teikt jaunais, talantīgais horeogrāfs, drīzāk jau – pieredzes bagātais. Tagad, runājot par deju svētkiem, kas ir ļoti monumentāls, milzīgs notikums, te par deju izrādi, kas ir tāds, man šķiet, horeogrāfam privāts, ļoti smalks notikums  nav tā, ka sirds sāk sliekties kaut kādā vienā vai otrā virzienā? Es tagad esmu tikai tas vai tikai tas. Ir tādas pārdomas tajā skaitļu mijā?

Nu vienīgā “štelle”, par kuru es domāju, ir, ka negribas pagaidām vēl skatīties atpakaļ. Tas ir vienīgais. Jo man kaut kā liekas, ka tas spars, jauda, enerģija iekšā ir neprātīga.

 Varbūt tas sidrabs kaut kur ir iemeties, tā āriene ir bišķi pamainījusies un nopietna palikusi, bet tā sparīgā darbošanās ir, un tāpēc varbūt arī tapa dejas izrāde. 

Jāsaka tā, ka pēdējā gadā ir tapušas gandrīz vairāk kā trīsdesmit piecas jaunas dejas. Lielākā daļa no tām ir iestudētas un arī nokļuvušas jau pie dejotājiem. Tagad tik jāgaida tas mirklis, kad pie skatītājiem tās dejas varēs atrādīt. Plāni vēl ir uz priekšu un gribas veidot, darīt. 

Mēs pirms raidījuma atklājām, ka vairāk kā 400 horeogrāfijas Jānis Purviņš ir radījis. Neprasīšu, kura ir mīļākā, to uz nākamo apaļo jubileju. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt