Izrāde bija skatāma 2021. gada 13. jūnijā teātrī “Kanuti Gildi SAAL” festivāla “CPPM Manifestal” laikā gan klātienē Igaunijā, Tallinā, gan tiešsaistē.
Sazumēšanās
Multimediālā izrāde “Bee Matter” (latviski varētu tikt tulkota kā “Bišu viela”, “Bišu lieta”), kas tapusi kā pašmāju aktrises Ivetas Poles diplomdarbs Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā, kur aktrise apguva laikmetīgās fiziskās performances programmu, iesākas ar pavasarīgu skaņu ainavu, viegli un saulaini. Balsis, kas uzrunā auditoriju angliski un igauniski, atgādina vieglu apzinātības treniņu. Meditatīva uzruna, kas aicina apzināties sevi šeit un tagad. Tālāk tas pārtop savdabīgā rituālā, līdz spiets ir tapis. Tie ir seši aktieri jeb drīzāk performeri (Johhan Rosenberg, Lea Sekulic, Keithy Kuuspu, Jette Loona Hermanis, JI-Seo-hwon, Liisa Saaremäel), ārēji androgīni, līdz viduklim garu, viļņotu, blondu matu parūkām galvā, smilškrāsas apakšveļā, ar sporta apaviem kājās. Zumēšana kā norāde uz būšanu savā vidē.
Emocionālo dinamiku šai izrādē viennozīmīgi diktē mūzika. Tā ar pāris taktīm no saulainas pļavas ieceļ skatītāju kosmiskā, neparedzamā tumsā, kur valda sava kārtība.
Skaņu līgošanās ar bišu spieta lidojuma tuvplāniem piešķir teju sajūtamu vibrāciju efektu. Daudz ziedputekšņu. Daudz dzeltenā.
Izrāde, kas ilgst nepilnu pusotru stundu, ir veidota kā rokkoncerts, kur rokzvaigznes lomā ir bite ar melnu motociklista ķiveri galvā, ilustrējot bites acis, kas uz visu noraugās no sava improvizētā troņa – ziedputekšņiem apputējušā biroja krēsla. Ik pa brīdim ņem rokās/taustekņos basģitāru, ko zāģē ar lociņu, izdodot griezīgas skaņas.
Uzrunājot skatītājus, bite-rokzvaigzne atgādina, ka bez cilvēka bišu dzīve būtu garlaicīga.
Tik tiešām. Insekticīdi padara kukaiņu dzīvi daudzveidīgāku, tiesa, ne tajā cilvēkam glaimojošākā izpratnē.
Pēc bišu ievaduzrunas meditācija pakāpeniski pārtop rokkoncertā, brīžiem atgādinot tehnomūzikas pasākumu. Gaismas kūļa iekrāsota dzeltena arēna, cirkveidīgi apaļā skatuve. Dzeltenmelna, pulsējoša grafika sešstūra elementiem piepildīta fonā un tikpat dinamiski mūzikas ritmi. Laiku pa laikam izskan frāzes, izkliegtas mikrofonā, par ķermeni ar dzeloni, ar spārniem, ar snuķīti, bet teksti ir fragmentāri un fiziskajai teātra pieredzei paliek fonā kā nebūtiski, plakātiski.
Vērojot izrādi tiešsaistē, kameras acs ļāva “piezūmot” aktieru sejas, kas izrādes norises vietā skatītāju rindās, iespējams, nebūtu tik vienkārši. Aktierdarbam radītā mūzika viennozīmīgi ļauj izpausties mērķtiecīgāk, pirmatnējāk, cilvēka kustībās ienesot dzīvniecisko. Kustību horeogrāfija (vai drīzāk to improvizācija) līdzinās buto dejai savā tieksmē atbrīvoties un improvizēt un vienlaikus apzināties tā brīža “masku”, iedzīvinot to, vietumis groteski, vietumis ne tik precīzi. Aktieri ģībst, kratās, noslīgst, sagumst – sarauj savas saites ar cilvēcisko uzbūvi.
Skatītāju redzētais piesaista, bet vienlaikus arī atgrūž kā ārpus šīs mikropasaules esošu būtni. Kā ārpusnieku.
Ar bites acīm raugoties
Kādā brīdī rokkoncerts pārtop stilizētā operdziedājumā, radot prātā sasaisti ar komponistes Annas Ķirses performanci Somijas mežos “Koku opera. Vējgāzes” (2019), kur runāja vecie, dabiskie meži īstos mežos, nevis stilizētā vidē, imitējot dabu fonā. Bite, dziedot “aleluja”, tiek celta debesīs. Akrobātiski triki sakabē ar melno ēnu, kas ielīp uz pilošās ekrāntapetes. Pēkšņi režisore pārslēdz nākamo režīmu, kurā bites tīksminās pašas par sevi selfijos, kas tiek pārraidīti šūnu rāmīšos uz skatuves fona sienas (dinamisks vīdžeja Emer Värk darbs). Viss ar dzelteno filtru. Savs sociālais stropa tīkls. Tehnoloģiju klātbūtne bišu pasaulē kā ironiska darvas pile, arī bišu kopienā ienesot cilvēciskus paradumus.
Sīkbūtņu bišu nozīmīgo lomu ekosistēmā izceļ video ar uzbrūkošo bišu “armiju”, kas lido tieši pretī. Frontāls uzlidojums.
Bišu armija kā pēdējie bruņinieki, kuri vēl uztur patērniecisko pasauli pie dzīvības.
Diviem aktieriem atrodoties sakabē gaisā, noris mīlas akts. Arī aktu režisore rāda kā dzīvniecisku pienākumu. Turpretī maigs jutekliskums ir kā kontrasts nākamajā ainā, kur darba bites mielojas no kārēm, videofonā pietuvinājumā lielizmēra bitei čakli rosoties pienenē. Ik pa brīdim skan izglītojoša informācija par bišu stropa hierarhiju, skaidrojot bišu karalienes lomu stropa dzīvē (te dziļumā var brist arī analizējot tik aktuālās cilvēksabiedrības dzimumlomas) un šīs mikrosabiedrības kārtību.
Ar medu tiek cienāti skatītāji. Pēc tam bites uzgriež muguru un aiziet gulēt. Izskaņā skatītājam tiek piedāvāts ieņemt bites skatupunktu, videoprojekcijā ļaujot sekot bites ceļam pa labības, graudzāļu un magoņu lauku, ar iespējamu skaņu celiņu tam, kā dzird/redz bite (klaustrofobisku švīkstoņu un reibinošu trajektoriju), vēl vairāk pietuvinot skatītāju nepieciešamībai paraudzīties uz pasauli bites acīm. Video strauji apraujoties, izskan ziemeļnieciska, liriska, viļņveidīga melodija, ko izpilda Jette Loona Hermanis, sēžot bišu karalienes tronī.
Fonā ir redzams tuvplāns ar androgīnu cilvēka seju, kurai pieglaudies bišu spiets. Savdabīga ikona. Simbioze. Kā simbolisks akts par savstarpēju, mierpilnu līdzāspastāvēšanu. Kā atgādinājums, ka dievišķais meklējams dabā.
Androgīnais stāvs kā visa pirmsākums, kas vēlāk pārtop liesmojošā medus lodē. Sirreāli nomierinoši un vienlaikus apokaliptiski.
Izkāpt no cilvēciskā
Vai izrāde ir par bitēm? Vai cilvēks vispār var paraudzīties uz pasauli bites acīm? Performatīvais uzvedums “Bee Matter” ir spilgta postdramatiskā teātra ilustrācija ar no tā izrietošo koncentrēšanos uz fiziskumu, teksta otršķirīgumu, zināmā mērā arī vēstījuma fragmentētību, virsroku dodot audiovizuālajai iedarbībai uz skatītāju. Būt bitei ir uzdevums aktieriem, bet ļauties skaņu, ritmu un kustību maģijai ir uzdevums skatītājam (kuram, starp citu, izrādes gaitā tiek piedāvāts arī nolaizīt pašas bites piegādātu medus karoti).
Fiziskums bez teksta kā izrādes forma pērn bija vērojams arī režisora Andreja Jarovoja izrādē “Malkas ceļi” (2020) Ģertrūdes ielas teātrī. Taču tur, pētot koksnes materialitāti, attiecības un mijiedarbi ar dabu, bez valodas, bet tik un tā veidoja cilvēks.
Režisores Poles izvēle ir izkāpt no cilvēciskā, rādot bišu dzīvi tuvplānā kā mikrokosmu ar savu stingro kārtību. Vide – kopiena – sistēma – struktūra – funkcionalitāte – noteikumi un lomas.
Tas ir performancē balstīts stāsts par bišu eksistenci, kur lomām un struktūrai ir izteikti svarīga balsta funkcija, kurpretī izrāde izlaužas no dramatiskā teātra klasiskajām formām, sakņojoties starpdisciplinaritātē un līdz ar to zināmā mērā liedzot sadalīt izrādi viegli analizējamos “pirmreizinātājos”. Izrāde ir laikmetīgs fiziskās performances fakts, kas piesaista ar tēmas izvēli un, attālinoties no cilvēka iekšpasaules konfliktu atainošanas, pārvērš skatītāja pieredzi par meditatīvu lekciju par bišu dzīvi ar izklaides elementiem.
Ekokritiski raugoties, izrāde pieskaitāma ekofīliskam darbam jeb tādam, kas runā dabas vārdā, aktieriem liekot atmest sevī cilvēcisko un meklēt izteiksmīgu ceļu uz zumošo bišu būtību.
Atšķirība ir vien tajā, ka daļa ir darba bites, kāds ir trans, bet vēl kāds – bišu karaliene. Hierarhiskās attiecības, kas nodrošina šīs mikrosabiedrības eksistenci bez kompromisiem. Kārtība, kas vēl aizvien liek šai pasaulei riņķot.
Lai arī izrāde sākotnēji mudina domāt, ka tas ir slavinājums bitei, par kuras likteni pasaulē dažādu interešu vadītas sabiedrības satraucas aizvien vairāk, tomēr izskaņā tas tomēr ir un paliek režisores veikts pietuvinājums kādai ar aci tik viegli nepamanāmai noslēgtas sabiedrības funkcionējošai sistēmai. Nevilšus, vērojot izrādi, prātā vairākkārt nāk Majas Lundes romāns “Bišu vēsture”, kur vienā no atainotajām sižetiskajām līnijām redzam ilustrētu netālo nākotni – tā noris 2098. gadā Ķīnā, kad augļkokus no agra rīta līdz vēlam vakaram apputeksnē jau cilvēka roka ar smalku otiņu tajā, jo tur bišu vairs nav.
Medus pilienu skaņa
Izvēle radīt multimediālu izrādi kopā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu un komponisti Annu Ķirsi, kam vides tematika nebūt nav sveša un dabas ritmi un līnijas atspoguļojas abu mākslinieču radītājos izrādes slāņos – vizuālajās projekcijās un skaņu ainavā. Taču viss izrādes ievads un tā nosacītais laiskums ir maldinošs. Zum spiets.
Tieši komponistes Annas Ķirses un skaņu dizainera Andro Manzoni radītā skaņas dramaturģija ar izteikto dinamiku ietekmē skatītāja pulsa ātrumu, vienlaikus panāk arī atsvešinājumu no cilvēciskā, pārceļot skatītāja prātu no askētiskās telpas ar dzeltenu, apaļu paklāju tās vidū uz pļavu, vēlāk uz stropu, vēl vēlāk atkal uz pļavu. Vizualizācijas, kurās izmantoti elementu atkārtojumi, piepilda skatuvi ar īsto bišu klātbūtni, vienlaikus komplektā ar androgīnajiem aktieriem tas liedz cilvēka prātam saskatīt individuālo, vispārinot un vienādojot līdz vienam, vienotam bites tēlam.
Arī bites acīm raugoties, visi cilvēki droši vien izskatītos vienādi. Tas vēl vairāk nospriego neredzamo līniju – mēs [cilvēki] un viņi [bites].
Tajā pašā laikā režisores izvēle liek domāt par iedziļināšanos citā, tas ir, bišu sabiedrībā.
Videoaina, ko veidojusi Katrīna Neiburga un kurā lēnām pil zeltainas medus lāses, ieslēdz prātā meditatīvo režīmu. Teju sagaršojami medus pilieni. Video, ko varētu vērot tikpat nepagurstoši kā jūras ņirbēšanu sīkos vilnīšos vai pārvērst meduspulkstenī, kur laiks aiztek nevis kā smiltis, bet kā medus. Lēni, jutekliski, neizbēgami. Izrāde strādā uz maņām – dzirdi, redzi, arī garšu, iespējams, smaržu. Izrādi skatoties tiešsaistē, nezinu, vai klātienē smaržoja pļavas ziedi vai vismaz vasks. Cilvēcisko kārtu novilkšanu meklējot, saplūsmi ar dabu Katrīna Neiburga kopā ar mākslinieku Andri Eglīti un četrgadīgo dēlu izteiksmīgi dokumentējusi videodarbā “Mazsālīti garie gurķi”, iepludinot cilvēcisko ķermeni nepieradinātā ainavā. Videodarbi, kas tapuši izrādei “Bee Matter”, lūkojas uz neredzamo bišu pasauli izteiktā palielinājumā, liekot cilvēciskajam justies niecīgam.
Izvēloties portretēt bišu dzīvi tuvplānā, Iveta Pole izvēlas sarežģītu uzdevumu, kur katarsītes noķeršana skatītājā nav pašsaprotams rezultāts.
Izrāde dzeļ ar muzikālo dramaturģiju, kas pārkaisīta ar ziedputekšņu dzelteno, un aizrauj ar fiziskā teātra eksperimentiem aktieru sniegumā. Tēlot biti izrādē, kas nav stāsts bērniem, ir sarežģīts uzdevums ne tikai jaunam, bet arī pieredzējušam aktierim. Izvēle fizisko performanci padarīt par multimediālu piedzīvojumu komplektā ar ekotematiku ir īstajā vietā un laikā, pieaugot cilvēka nepārliecinātībai par savu dzīves jēgu un vietu pasaulē un nododoties aizvien biežāk dažādiem garīgiem meklējumiem. Šis darbs piedāvā sazemēties, sazumēties. Pārkāpt pāri cilvēciskā ķermeņa atmiņai, meklējot jaunus kustību algoritmus.
Es tomēr gribētu domāt, ka tā ir neapzinātā cilvēka vēlme apzināties sevi kā daļu no dabas, nevis tās pretspēku, dzēšot sociāli konstruētās lomas, velkot tās nost kārtu pa kārtai kā septiņas ādas.
Līdz patības kailumam. Līdz pirmsākumiem. (Un pieļauju, ka postdramatiskais teātris ļaus man tā domāt, neraugoties uz to, ko bija iecerējusi režisore.)
