Režisora Elmāra Seņkova jaunie sākumi: debija Liepājā, jauna trupa, neatkarība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Režisoram Elmāram Seņkovam šobrīd karjerā atzīmējami vairāki sākumi. Viņš nesen pārstājis darboties Nacionālajā teātrī kā štata režisors. Pirmo reizi tiek iestudēta izrāde Liepājas teātrī. Oktobrī Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu saņēmusi arī izrāde “Pēdējās stundas”. To Seņkovs veidos ar pavisam jaunu trupu. Arī iespēju kļūt par Dailes teātra jauno māksliniecisko vadītāju režisors apsvērtu.

Oktobrī iznākušajā “Teātra Vēstneša” numurā nu jau bijušais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers sarunā ar teātra kritiķiem paudis, ka Elmārs Seņkovs ar jauno trupu strādās tieši Dailes teātra telpās. Taču režisors norāda – pēdējo mēnešu laikā daudz kas ir mainījies.

“Daile izvēlējās neturpināt sadarbību ar māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru, līdz ar to šī saruna arī man apstājās.”

Vai Elmārs Seņkovs piekristu, ja jaunais Dailes teātra valdes loceklis aicinātu viņu kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju?

Režisors atbild: “Teātris ir tāda lieta, kur tomēr jāsatiekas cilvēkiem – viņiem ir jāsatiekas pa īstam. Ir jābūt domubiedru grupai, jābūt uzticībai, jābūt cilvēkiem, kuri saprot. To es arī novēlētu Dailes teātrim – satikt cilvēkus, kuri ir domubiedri un kas var veidot šo vīziju. Šajā ziņā viss atkarīgs no tā, kurš būs jaunais valdes priekšsēdētājs [..] –

un tad, ja es jutīšu, ja mums veidosies kopīga komunikācija, tad noteikti to var izskatīt, bet pašlaik ir mazlietiņ jāuzgaida.”

Savukārt ar Nacionālo teātri, kura repertuāru lielā mērā veido Seņkova izrādes, šobrīd ir pārtraukts štata režisora līgums. Seņkovs uzsver:

“Runājot par Nacionālo teātri, man ir tikai pārtrauktas līguma saistības kā štata režisoram, bet darba attiecības absolūti nav [pārtrauktas]. Man tas teātris ir ļoti mīļš, tuvs, man tuvi ir aktieri, patiesībā viss teātris. Man lēmums bija tikai personisks, lai es pats sev varētu mest jaunus izaicinājumus. Es negribu teikt, ka tas ir saistīts ar kaut kādu aizvainojumu, apvainojumu vai strīdiem, es absolūti gribētu apturēt kaut kādas [baumas].

Tas tiešām ir saistīts tikai ar manu personisku izvēli pabūt neatkarīgam.”

16. novembrī pirmizrādi piedzīvos Elmāra Seņkova debija Liepājas teātrī. Izrāde “Šekspīrs” tapusi kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, kura darba materiālu veidojusi, kompilējot izcilākās Viljama Šekspīra lugas.

“Šekspīrā” vienkopus atrodami lielo Šekspīra traģēdiju varoņi – Otello, Lēdija Makbeta, Džuljeta, Jāgo.

Izrādē piedalīsies aktrise Inese Kučinska, kuras izaicinājums būs Ričarda III loma, savukārt pārējos varoņus, kā Šekspīra laika teātrī, atveidos tikai vīriešu kārtas aktieri – Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Rolands Beķeris, Pēteris Lapiņš.

Seņkovs skaidro, ka ar šo izvēli iedevis aktieriem sarežģītus uzdevumus:

“Braucot uz teātri, domāju, kas varētu būt tas, kas varētu viņus aizraut. Un aktieri parasti aizrauj labs uzdevums. Un daudziem aktieriem nospēlēt sieviešu lomas ir izaicinājums.

Protams, tas uzreiz piesaka žanru un tēmu – tā būs dauzīšanās. Es ļoti ceru, ka Liepājas teātra aktrises nav aizvainotas, kaut gan reizēm bufetē man viņas paiet garām ar tādu skatienu – vai tiešām? Bet tas nav nekas personisks – tiešām Šekspīra teātrī vīrieši spēlēja lielākoties, un tā varbūt ir tāda atsauce uz "Globe" teātri.”

Seņkovs atzīst, ka pirms pirmizrādes ir ļoti satraucies – varbūt tādēļ, ka šī ir viņa debija Liepājas teātrī vai tādēļ, ka šis darbs ir viņa pirmā satikšanās ar izrādes aktieriem.

“Protams, abpusēji mēs gribam atstāt viens otram patīkamu priekšstatu par darbu, un jācer, ka mums viss vainagosies ar ļoti aizraujošu, krāsainu, negaidītu darbu.”

Seņkovs atklāj, ka izrādes uzdevums bijis hiperbolizēt un parādīt mazu pasaules modeli, tajā pastāvošā haosa absurdu un varas spēles.

“Šekspīru lasot, nepazūd sajūta, ka katrs varonis dabū pēc nopelniem. [..] Bet tajā pašā brīdī viņa pasaules redzējums nebija diez ko pozitīvs. Viņš bija diezgan cinisks. Un kaut kā gribas šajā izrādē ielikt šo Šekspīra cinismu, humoru, paradoksu un, protams, kaut kādā veidā ticību, ka viss ir kā pasakās – ļaunie saņems pēc nopelniem un labie laikam mirs. Jo šajā pasaule nav vietas mīlestībai.”

Savukārt nedēļu pēc pirmizrādes laiks vienam no gaidītākajiem ikgadējiem teātra pasaules notikumiem – Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanas ceremonijai. Tā tradicionāli notiek lielā teātra reformatora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī. Gandrīz tikpat tradicionāli balvām nominēts arī Elmārs Seņkovs.

Seņkova izrāde “Pūt, vējiņi” Nacionālajā teātrī nominēta kā Gada lielās formas izrāde, un viņš pats par darbu pie šīs izrādes nominēts kā Gada režisors.

Seņkovs stāsta, ka, gadiem ejot un nominācijām krājoties, uztraukums kļūst arvien lielāks:

“Reizēm skaties kolēģu darbus un liekas – kaut kā laikam varbūt tomēr ir pelnījis mans kolēģis. Varbūt tā ir tā latviskā neērtības sajūta: “Ko tad es, atkal nominēts, vai tiešām? Bet tā tiešām nav koķetēšana. Tās varbūt reizēm ir tādas bailes visu laiku būt tajā sarakstā. Tas rada grūtības.”

Seņkovs uzsver – tas rada nemieru, jo jāturpina meklēt veidus, kā pārsteigt sevi un citus.

Ar pavisam jaunu trupu – tā sauktā Leļļu teātra kursa aktieriem, kas šajā pavasarī absolvējuši Latvijas Kultūras akadēmiju un no kuriem lielai daļai Leļļu teātra štatā vieta neatradās, Elmārs Seņkovs veidos izrādi “Pēdējās stundas”.

Seņkovs stāsta, kāpēc vēlējies turpināt sadarbību ar jaunajiem aktieriem – Leļļu teātra kursu, kurus iepazinis viņu studiju laikā kā pasniedzējs Kultūras akadēmijā:

“Parasti, beidzot akadēmiju, ir izveidojies ļoti labs kontakts ar studentiem. Tad parasti viņi aiziet, nāk nākamie, un tas turpinājums neseko, kaut tieši pēc skolas vajadzētu šim turpinājumam sekot. Es šoreiz izlēmu, ka šim turpinājumam ir jābūt. Tas būtu tik noziedzīgi pret mani un pret šiem cilvēkiem, kas grib ar mani strādāt un ar kuriem es gribu strādāt.”

Izrāde “Pēdējās stundas” taps “Dirty Deal Teatro” un vēstīs par veciem cilvēkiem pansionātā. Seņkovs norāda, ka veco cilvēki tēlus aktieri atdzīvinās ar objektiem un lellēm.

“Šis stāsts varbūt nebūs vien par veciem cilvēkiem, bet arī par tiem cilvēkiem, kas aprūpē vecos cilvēkus,” atklāj režisors un uzsver: “Izrādās, ka mēs dzīvojam baigos priekšstatos par to, kādi cilvēki ir pansionātos.”

Izrādes tapšanai jaunie aktieri aktīvi iesaistoties pansionātu dzīvēs, lai atklātu to pasauli un dzīvi, kas rit, citādi ikdienā nemanāma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti