Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

«Purva bridējs ugunī» Liepājas teātrī

«Vēlā mīla» – amplitūda starp komisko un traģisko

Pirmizrādi piedzīvojis Hermaņa iestudējuma «Vēlā mīla» pārcēlums dzimtenē

Pirms desmit gadiem Alvis Hermanis izrādi “Vēlā mīla” ar vācu aktieriem iestudēja Minhenes kamerteātrī, kur tā repertuārā ar nosaukumu “Vēlie kaimiņi” noturējās rekordilgu laiku. Vēlāk to pārpirka Hamburgas teātris. Jau tolaik, strādājot pie materiāla pirmoreiz, režisors esot zinājis, ka šo izrādi, kuras centrā ir veci un vientuļi cilvēki, vēlas iestudēt arī dzimtenē, un padomā bijuši konkrētie aktieri, ar kuru dalību “Vēlā mīla” 12. septembrī iesākusi arī Jaunā Rīgas teātra jauno sezonu. 

Izrādes pamatā divi Nobela prēmijas laureāta īsie stāsti, ko tulkojis viens no galveno lomu iemiesotājiem – aktieris Gundars Āboliņš.

Neesot nekāda zemteksta vai dziļas domas izvēlē, ar ko tiekot atklāta jaunā teātra sezona – tā drīzāk esot loterija, dažādu apstākļu sakritība, ne apzināts “gājiens ar zirdziņu”,  saka režisors, kurš jau pirms daudziem gadiem zinājis, tieši kuri aktieri spēlēs šajā iestudējumā dzimtenē.

“Es īstenībā tagad varu salīdzināt, šis variants man labāk patīk,” atklāj Hermanis. “Tāds emocionālāks, niansētāks. Tie bija ļoti labi vācu aktieri, bet vācu aktieriem ar emocijām … viņi savādāk saprot emocijas nekā mēs.

Par tādām metafiziskām lietām runājot, taisīt izrādes par tēmām – kāpēc cilvēks piedzimst, nomirst, ar pārnopietnību ļoti grūti par tādām tēmām runāt teātrī. Jo vecāks es pats palieku, jo es saprotu, ka par tādām lietām var runāt gandrīz melodramatiskā – viegli sāpīgā komēdijas žanrā.”

Pirmizrādes skatītāja, Alvja Hermaņa māte Irēna Hermane stāsta: “Mēs viņu redzējām, kad tie vācu aktieri bija šeit, bet, atklāti sakot, ir pagājuši gadi, daudz kas ir aizmirsies, un bez tam mēs esam ļoti pietuvojušies tam kritiskajam vecumam, par ko ir šī izrāde, un tādēļ ir skumji.

Pirmizrādes skatītājs, Alvja Hermaņa tēvs Voldemārs Hermanis atklāj: “Es skatījos lielā mērā no jauna, varbūt arī tāpēc, ka tas bija pastarpināti, toreiz bija vācu valoda, bet arī noskaņa – šķiet, ka toreiz bija drusku savādāk – manā atmiņā tāda groteskāka varēja būt.

“Ir ļoti interesanti skatīties uz to, kā materiāls, kas Hermaņa faniem droši vien ir labi pazīstams, iegūst citas nianses un kaut kādas citas krāsas mazliet, ja tās izpilda citi aktieri.

Es domāju, ka tas lielais pluss ir tas, ka šī izrāde daudzējādā ziņā ir daudz psiholoģiskāka – mūsu groteska ir smalkāka,” pauž teātra kritiķe Zane Radzobe.

 “Ir daudz pārdomu, es ļoti jutu līdzi šim stāstam un stāstniekiem, un vārdi, kas skan man galvā šobrīd, ir: “nāves nav, un mēs nemirstam,” stāsta pirmizrādes skatītājs Jānis Strapcāns.

Savukārt pirmizrādes skatītāja Sandra Liepiņa pauž, ka pēc izrādes palikusi “tāda sajūta, ka tur ir daudzi kodi, kas ir jāpatulko. Un tāda dziļdomīga tā pēcgarša ir.”

Pirmizrādes skatītājs Jānis Zuzāns piedāvā savu redzējumu par izrādi: “Abi stāsti jau faktiski ir par vientulību, par cilvēku attieksmi pret dzīvi vecumā, savu gadu pieņemšanu, spēju iedzīvoties ne savā vidē, par prieku par jebkuru kontaktu. [..] Man patika – ļoti laba aktierspēle, brīnišķīga.”

Divas atšķirīgas lomas iestudējumā izdzīvo Regīna Razuma un Gundars Āboliņš. Turklāt Gundaram Āboliņam šajā iestudējumā ne tikai viena no galvenajām aktiera lomām, bet viņš izrādei pārtulkojis arī abus Nobela prēmijas literatūrā laureāta Izaka Baševisa Zingera īsos stāstus “Vēlā mīla” un “Seanss”.

“Gundars jau ir iesitis roku par tulkotāju, nav jau pirmā reize. Oblomovs – viņš pat beigās grāmatu izdeva savā tulkojumā latviešu valodā, es tiešām nezinu nevienu aktieri uz pasaules, kas tulkotu romānus no izrādēm, kur viņi ir spēlējuši,” atklāj Hermanis.

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti