Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Režisore Krista Burāne un mākslinieks Andris Eglītis lūko atpazīt autorus mākslā

Agris Daņiļevičs: Kas tā par dejošanu, ja tu to meiteni blakus nejūti?

Pandēmijas laiks – iespēja apstāties un pavērot. Saruna ar deju skolas «Dzirnas» vadītāju, horeogrāfu Agri Daņiļeviču

Deju skolas “Dzirnas” vadītājs, pedagogs un horeogrāfs Agris Daņiļevičs pandēmijas laikā atradis laiku lietām, kam iepriekš tā trūcis. Kaut arī “Dzirnu” pozitīvā pieredze rāda, ka attālināta mācīšanās ir iespējama, Daņiļevičs uzskata – dejā nevar iztikt bez savstarpēja kontakta un kopā būšanas. “Ļoti ceru, ka mēs nākamajā vasarā varēsim īstenot skolēnu deju svētkus, ka tas nepaies secen,” uzsver horeogrāfs.

Henrieta Verhoustinska: Kā tu pats sevi izjūti – vairāk kā mākslinieku, vairāk kā horeogrāfu vai kā pedagogu šajā savas dzīves posmā?

Agris Daņiļevičs: Šajā pēdējā laikā, paldies Dievam, vairāk kā horeogrāfu, jo, kā lai saka, es visu savu dzīvi esmu bijis skolotājs, pedagogs un varbūt tiešām sapņojis par to, ka es varētu nodarboties tikai un vienīgi ar jaunradi. Savā ziņā es esmu tam pietuvojies, bet tas tā akurāti nav. Es vēl aizvien eju klasēs iekšā un mācu improvizāciju, bet lielākais mans uzdevums ir darīt to, ko neviens cits it kā nedara, tātad sacerēt deju, sacerēt izrādes. Protams, es neesmu vienīgais. “Dzirnās” to dara arī citi skolotāji un veiksmīgi, bet man, teiksim, nav milzīga šī mācību stundu slodze.

Interesanti, runājot par interešu izglītību, ir dažādi psihologu argumenti par to, ka dažkārt vecāki ieliek savas ilgas bērnos, liek bērnam apmeklēt neskaitāmus pulciņus, jo interešu izglītība ir tas, ko mūsu bērnībā sauca par pulciņiem.

Jā, es domāju, ka tā savā ziņā ir taisnība. Ir jāskatās, protams, nav divu vienādu bērnu, nav divu vienādu vecāku, un katram tie mērķi ir savādāki, un katram tā motivācija ir savādāka. Bet fakts ir tāds, ka ir jādod iespēja izvēlēties, jā.

Tev, piemēram, tā bija tava izvēle – iet dejot – vai vecāku?

Es biju arī kalnu slēpotājs. Jā, man bija tā, ka es beidzu kalnu slēpošanas treniņu, novelku zābakus, kuri man liec pēdu uz vienu pusi, paņemu baleta čības un aizeju uz to vietu, kur man to pēdu lauž uz atkal uz otru pusi.

Un tā bija vecāku vēlme?

Nē, mani vecāki īsti nemaz neiejaucās manās darīšanās, godīgi runājot, cik es tā saprotu.

Nē, es vispār esmu baigi brīvi uzaudzis, esmu uzaudzis ar tām lietām, kas man ir patikušas un kas ir bijušas iespējamas Siguldā.

Ir psiholoģes atzinums par to, ka bērni, būdami pārlieku noslogoti, mēdz izdegt. Un kā viens no piemēriem tika minētas arī ļoti garās mēģinājumu stundas, dažkārt gatavojoties tiem pašiem Dziesmu un deju svētkiem. Šo garo stundu bērnu nodarbināšanas, garo stundu problēma ir cēlusi gaisā arī “Bruknas lieta”, kur gan ir runa par nodarbinātību vagās. Kā tu raugies uz to, kā sabalansēt?

Tur nav konkrētas receptes, kā vajadzētu būt. Katrā ziņā fakts, es ļoti labi atceros, ka Krimuldas skolā bērni kurināja krāsnis, lai būtu silts, nesa malku un nekas nenotika.

Deju skola “Dzirnas” sākās Krimuldā…

Vispār jā, bet es runāju par iepriekšējo, veco skolu, jo principā “Dzirnas” sākās ar jauno Krimuldas vidusskolu. Bet iepriekšējā skolā man sieva stāstīja, ka viņi tiešām bija skaldījuši, nesuši, likuši, kurinājuši, un es ļoti labi atceros, ka Siguldā bija tas pats, kur es mācījos – astoņgadīgajā skolā Siguldā. Ēka, kas tagad ir jau nojaukta. Bet arī, ka bija šī kurināšana. Es ļoti labi atceros, kā tā krāsns izskatās, es ļoti labi atceros, kā es pie viņas piespiedos un man bija baigi forši un silti, un mājīgi. Man liekas, ka arī šajā visā “Bruknas lietā” vajag skatītes uz lietām.

Es nenosodu nevienu, es nevienu neattaisnoju, bet man liekas, ka jebkurš pārspīlējums, jebkurš grāvis ir grāvis, un mums tomēr jāiet pa ceļu.

Un abās pusēs ir grāvji. Tāpēc man liekas, ka vajag šīs lietas vienkārši izvērtēt, jo tādi cilvēki, kas nezina, no kā rodas piens, kā iedurt zemē lāpstu, kā pacelt, pārlikt akmentiņus no punkta A uz punktu B, kā iekurināt ugunskuru – es nezinu, bet ir bezgala daudz tādu lietu, kur mazi bērni skatās lielām acīm un nesaprot, kā un ko.

Bet tajā pašā laikā, vai ir jābūt 10 un 12 stundu mēģinājumiem, piemēram?

Burtniekos mēs apmēram tā strādājam, nu, reāli dejojam kaut kādas 9 stundas dienā. Tas bija daudz, lai mēs varētu izdarīt to darba apjomu, taču, protams, pauzītes bija pa vidu. Bija tāda epizode, vienkārši es atceros, ka kaut kādos pusvienos naktī es klausos, ka kaut kas tajā zālē notiek. Man jau kā skolotājam kaut kas jāpavaktē ir. Es aizeju, domāju, ka būs ļembasts, bet ne velna – tie bērni, kuri nav mācējuši pa dienu iemācīties tos numurus, tās kustības, viņi bija dabūjuši kādu “dzirninieku”, viņi lēnām, mierīgi mācās tās kustības, lai nākamajā dienā viņas mācētu. Un man liekas, ka tajā brīdī, ja tā ir bērna izvēle, tad nedrīkst stāvēt ar kaut kādu laika atklātni un teikt: “Klausies, tev tagad ir jāguļ.” Nu, un es neko, tikai pateicu: “Nu, malači, tikai izguļaties gan kaut kādā brīdī”, un tas bija viss.

Vispār “Dzirnas” ir arī tāds paraugs, kā pielāgoties dažādiem apstākļiem. Ne tikai par malkas ciršanu un kurināšanu runājot, jo jums bija Covid-19 laikā lieliskais piegājiens, ka jūs iestudējāt horeogrāfiju attālināti.

Jā, tur bija mazāk mans nopelns, tā bija vairāk Singitas [Daņiļevičas] un pedagogu ideja izveidot šīs video, attālinātās nodarbības, iestudēt horeogrāfiju. Pēc tam tādā ļoti lielā, plašā vietā, atpūtas bāzē – mēs tur varējām izplesties visā šajā teritorijā, un praktiski bija salikts grafiks, tāda shēma, loģistika, ja vieni brauc klāt, tad otri brauc projām. Un vienas dienas laikā tas viss tika safilmēts, un skolotāji ļoti īsā laikā spēja salikt kopā savu veidoto horeogrāfiju un kustības, jo bērni bija iemācījušies un, tas, man liekas, bija super.

Bet, kā tev šķiet, vai šis pandēmijas laika ieviesums būtu izmantojams nākotnē, mācoties horeogrāfijas – šī attālinātā mācīšanās?

Kaut kādā ziņā tā ir liela skola, tā ir ļoti laba pieredze, bet es varu tikai pateikt – kas tā ir par dejošanu, ja to meiteni blakus nejūti. Tas ir tā... Nu ja, es uz dejošanu aizgāju tikai tādēļ, ka man ļoti patīk ar meitenēm dejot. Veču dejas ir bijušas, ļoti labi, viss kārtībā, bet šis kontakts, klātbūtne – tas dejošanā ir nenormāli svarīgi.

Principā mēs esam ļoti apdalīti tādā ziņā, jo man liekas, ka citi mākslas veidi varbūt mazāk cieš, jo tur šis kontakts nav tik svarīgs, bet dejošanā tā ir viena no pamatlietām.

Vai tu vari nosaukt, kas ir tava mīļākā deja?

Ja es tā pieveru acis un atceros, tad varbūt tā laikam ir savulaik tautas deju ansamblī “Gundega” dejotā deja “Aiz ezera augsti kalni”. Es domāju, ka, pateicoties “Gundegai”, šī deja, Ulda Žagatas horeogrāfija, vispār izdzīvoja, jo bija apmēram 15 gadu garš periods, kad to nedejoja neviens Latvijā un dejojām tikai mēs. Es neatceros īsti koncertu, kurā mēs šo deju nebūtu atkārtojuši, jo vienmēr šī deja bija jādejo. Man liekas, ka, pateicoties “Gundegai”, šī deja arī atgriezās deju svētku stadionā.

Viena no Latvijas vizītkartēm ir ''Gatves deja'' droši vien, vai ne?

Noteikti.

Tev patīk dejot ''Gatves deju''?

Man patīk, un es izstāstīšu atkal pavisam mazu, ātru gadījumu. Es pirmo reizi biju ar “Gundegu” Beļģijas festivālā, un tad mēs domājām, ko lai dejo. Mums ir priekšā bulgāri, aiz mums ir spāņi, un mums ir kaut kā jāprezentē sevi. Tad es sapratu, ka ne bulgārus, ne spāņus mēs nepārspļausim un mēs mierīgi ar ''Gatves deju'' iznācām ārā. Es atceros, ka vecmāmiņas kāpa uz krēsliem un pilnīgi bija ovācijas ''Gatves dejas'' iznācienā. Tiklīdz mēs sākām mainīties, tajā brīdī, kad ir pirmais krustiņš – meitene, puisis, meitene – tā grafika sāka strādāt. Vienkārši zālē bija ovācijas, un vairs nekādi bulgāri, nekādi spāņi.

Vai tu esi kādreiz izmantojis ''Gatves dejas'' elementus savās horeogrāfijās?

Tā vispār laikam nē. Protams, dejas grafika ir ļoti tradicionāli veidota. Viņa ir ļoti vienkārša, vienkāršībā arī ir viss tas ģeniālais. Un jāsaka, strīpiņas, aplīši un diagonālītes ir gandrīz katrā latviešu dejā.

''Gatves deja'', man liekas, viņa ar savu majestātiskumu, nesteidzīgumu un tīro grafiku ir tas, kas paņem.

Jā, tā ir klasika, ilgi dzīvos šī deja.

Klasika ir klasika, bet kas jauns tavā horeogrāfa darbībā vai “Dzirnām” gaidāms rudenī?

Protams, tas viss ir atkarīgs no tā, kā būs – no visiem ierobežojumiem, bet baigi jocīgi… Man bail kaut ko teikt, tāpēc ka tad, kad kaut ko runā…

Tu esi māņticīgs?

Jā, vispār es esmu. Ja es zinu, ka tiešām tā lieta būs, tad būs.

Ja negribi par savu, tad par dejas pasauli vispār – kāds gaidīts notikums, ko gaida visi dejotāji?

Es ļoti ceru, ka mēs nākamajā vasarā varēsim īstenot skolēnu deju svētkus, ka tas nepaies secen un ka mēs beidzot varēsim pulcēties normāli, teiksim, mēģinājumu darbam. Jo tas pamazām sāk notikt, un, protams, mēs mēģinām arī visādi veidot plūsmas tā, lai arī “Dzirnās” otrais ar trešo stāvu nesatiekas, un visādi domājam. Šajā brīdī tas ir ļoti komplicēti, bet cīnīsimies kopā.

Ir laiks paskatīties, padomāt, laiks pafantazēt, laiks apstāties, laiks pazīmēt, pavērot. [Laiks] ļoti daudz lietām, kurām laika ir trūcis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti