Izrādes komanda mājvietu atradusi arhitektūras un mediju centra H2O6 jaunajā Aisteres zālē, bijušajā galdniecības cehā ar augstiem griestiem un stiprām dzelzs sijām. Vertikālajā dejā tas ir neatsverami, jo mākslinieks ar speciālas jostas palīdzību burtiski tiek iekārts striķos un pacelts gaisā, stāsta horeogrāfe Liene Grava:
„Es jau kādu gadu interesējos par šo žanru, kas Latvijā nav attīstīts. Daudz pētīju video, kas notiek ārpus Latvijas – Spānijā un Argentīnā, kur tas ir ļoti populāri –, un mani ļoti iedvesmoja šī deja. Tajā ir kaut kāds ārkārtīgi liels brīnums. Skatoties šos izpildītājus, man vienkārši aizrāvās elpa. Man tas bija jauns impulss – jā, es arī gribu ko tādu pamēģināt!”
Tādēļ pērnvasar Liene Grava, profesionāla horeogrāfe un laikmetīgās dejas meistare, devās uz meistarklasēm Madridē, lai laikmetīgo deju iemācītos pacelt lidojumā. Skatītāji ko līdzīgu iepriekš varētu būt redzējuši dejas izrādē „Vārna” vai Nacionālā teātra izrādē „Sieviete”, kur vienubrīd pa skatuvi „lidoja” Ditas Lūriņas galvenā varone.
„Vertikālā deja daudz tiek izmantota teātrī, jo tas ir tāds brīnums, kas skatītājam var aizraut elpu – kaut kādā brīdī aktieris tiek pacelts gaisā, tas ir ļoti spēcīgs efekts.
Bet „Kvēldiegā” šīs vertikālās dejas būs stipri vairāk. Ir jānotur uzmanība visas izrādes garumā. Bet „Kvēldiegs” ir multimediāla izrāde, un es to neuztveru tikai kā dejas izrādi. Tur apvienojas gan mūzika, gan videoprojekcijas, gan deja," stāsta Liene Grava.
Projektā satikušies vairāki solo mākslinieki: videoprojekcijas veido Mārtiņš Dāboliņš, bet gaisa deju mūzikā tulkojis ģitārists Mārcis Auziņš. Viņš atzīst, ka šis projekts ir jauns solis viņa mūziķa karjerā:
„Rakstot mūziku, saskāros ar to, ka gaisa deja diktē savus noteikumus arī kompozīcijā. To, kā tas skan, man ir grūti ietērpt vārdos – tā vienkārši ir mana emocija par to, kā tas izskatās. Izstrādājas tādi kā mazi muzikāli āķīši, idejas par to, kā tas notiek – to virpuļošanu virs manas galvas. Attīstot šos muzikālos impulsus, rodas jauni skaņdarbi. Katrā ziņā tie ir ļoti neparasti komponēšanas apstākļi.”
Mūziķis stāsta, ka tikai apmēram 80% no mūzikas izrādē būs iepriekš uzrakstīta. Pārējos 20% Mārcis Auziņš radīs izrādes laikā, sēžot uz skatuves ar divām ģitārām un ļaujoties dejotājas Lienes Gravas iedvesmotām improvizācijām.
„Tagad, klausoties gatavo mūziku un studijā miksējot šos skaņdarbus, pieķēru sevi pie domas, ka šī mūzika ir krasi citādāka par to, ko esmu radījis iepriekš. Un šī mūzika nevarētu rasties bez šīs dejas un visa šī konteksta," viņš uzskata.
„Kvēldiegs, ģitāras stīgas, šīs virves – tas viss ir kaut kas ļoti vienojošs." Tā par savai soloizrādei doto nosaukumu saka horeogrāfe Liene Grava. Šos elementus vieno spriegums un trausls spēks, kas prasa lielu izturību arī no profesionāla dejotāja.
„Ir jāuzticas tiem cilvēkiem, kas tevi gaisā tur. Tad tu uzreiz esi brīvāks. Protams, ir jājūt ķermenis un jāieklausās šajās virvēs, jo tas šajā brīdī ir mans partneris, un man viņš ir jādzird. Kādreiz, kad dejoju duetos ar puisi, es klausos viņā. Bet šeit man ir virve, kura nevar man pateikt skaļi priekšā, kas man ir jādara. Man vienkārši ir jādzird un jājūt. Un tas patiesībā ir visgrūtākais," saka izrādes autore.
Izrāde „Kvēldiegs” arhitektūras un mediju centra H2O6 Aisteres zālē būs skatāma 29.martā un 6.aprīlī.
