Prologs. Derīguma termiņš
Izrādi "Es – Bendžamins Batons" ievada radošās komandas jautājums pašiem sev un skatītājam – kāds ir tavs derīguma termiņš? Bet es vēlos jau pašā sākumā izdarīt atkāpi no izrādes un šo jautājumu pārspēlēt pašam Latvijas Leļļu teātrim kā institūcijai un kā ēkai, kuras termiņš acīmredzot tuvojās beigām, un, par laimi, pati teātra māja šobrīd piedzīvo atdzimšanu – ar cerībām uz ērtākiem apstākļiem izrāžu veidošanai, kas ļaus brīvāk un plašāk eksperimentēt ar izrāžu formu, piemēram, iedzīvināt visiem tik labi pazīstamās, tradicionālās marionetes arī mazākajā zālē. Savukārt skatītājiem ēkas pārvērtības sola mājīgāku, šim laikam atbilstošāku vidi.
Lai gan māksla patiešām var dzīvot būdiņā, tomēr zināmu kontekstu arī tām izrādēm, kas nav veidotas kā īpašvietas (site-specific) notikumi, piešķir arī teātra telpa, tās estētika, mājīgums vai tā trūkums.
Ne velti eksistē par banālo kļuvušais apgalvojums, ka teātris sākas jau garderobē. Līdzšinējo Leļļu teātra vidi, kas, manuprāt, ikvienu skatītāju, šķērsojot teātra ieejas durvis, aizved teātra notikuma "priekšspēlē", es varētu raksturot kā fiziski, morāli un estētiski novecojušu un mūsdienām neatbilstošu, kas ir pretrunā ar to, ka teātrim tāpat kā visām mākslām vajadzētu saistīties ar virzību, pārveidošanos, metamorfozēm, iešanu laikam pa priekšu.
Ceru, ka līdzšinējo stagnāciju vai ļoti gauso progresu līdz ar fiziskajām pārmaiņām un jauno vadību iezīmēs arī kāds jauns Leļļu teātra ceļš mākslinieciski. No vienas puses, Leļļu teātris ļoti klusi, pat čukstus jau kādu brīdi mēģina paziņot, ka lelles nav tikai bērniem (jāpiebilst, ka leļļu teātrim radniecīgas darbības patiešām ir ar stingrām saknēm pagātnē kā pieaugušo "lieta" – gan kā rituālu instruments, kaut vai mūsu pašu maskošanās tradīcijas, arī kā propagandas rīks, bieži ar reliģisku kontekstu, kā arī pasaulē ir neskaitāmi leļļu teātra mākslinieki, kas veido izrādes tikai pieaugušajiem – Latvijā tādu virzienu bija izvēlējusies apvienība "Umka", kas radās 2005. gadā), bet arī telpai ir jāmainās līdzi idejai par pieaugušo auditorijai veidotām izrādēm. Nevar sēdināt tos, kas nāk uz pieaugušo izrādi krēslos, kuri, būsim godīgi, ērti nav arī piecgadniekiem, un vēl rēķināties, ka sasēsties tur varēs tikpat pieaugušo, cik bērnu, ja ne sasēsties, tad vismaz saspiesties.
Un te nu atgriežos pie izrādes "Es – Bendžamins Batons", kas notiek ne Latvijas Leļļu teātra ēkā, bet tā pagaidu mājās – Latviešu biedrības namā, zālē, kurā izvietoti no Leļļu teātra mazās zāles atvestie nelaimīgie "mazbeņķīši". Laime tā, ka izrāde nav gara un kājas notirpst tikai mazliet. Lai es izrādi varētu piedzīvot, man tā ir jāredz un labi jādzird, bet lielu daļu iestudējuma es nevarēju baudīt tieši tādu praktisku iemeslu dēļ, ka neko neredzēju aiz citu sakņupušajām mugurām, jo kā spēles laukums vairākām ainām lielākoties kalpoja grīda, un krēslu augstums (lasīt: zemums) un izvietojums neveidoja tādu amfiteātri, lai notiekošais būtu pārredzams. Saprotams, ka teātris ir svešā mājā un jau radītie iestudējumi ir jāpielāgo jaunai telpai, bet šī izrāde tomēr veidota tieši te, šai telpai, šiem resursiem un iespējām. Mulsināja arī izvēle aktierus apbruņot ar mikrofoniem, kas, pirmkārt, bojāja izrādes intimitāti, otrkārt, bija par skaļu, treškārt, tik mazā telpā kā biedrības nama kamīnzāle, manuprāt, vispār nebija nepieciešami (ja nu vienīgi, lai kaut kā salāgotu balsis ar pavadījumu dziesmās).
Putniņš un lelle
Izrādes dvēsele un veiksme noteikti ir galvenās lomas atveidotājs un lelles animators – aktieris Artūrs Putniņš, kurš iedomājās, ka amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda stāsts par Bendžaminu Batonu varētu būt piemērots izspēlēšanai ar lellēm, un man jāpiekrīt – kad izlasīju, ka gaidāms šis iestudējums, biju sajūsmā un pilnīgi pārliecināta, ka leļļu teātra valoda ar šo stāstu par Bendžaminu, kurš piedzimst kā vecs večuks, bet nāvi pieredz ka zīdainis, sader kā cimds ar roku.
Var just, ka arī Putniņam, kurš pie skatītāja vēršas ar lielu, cilvēcīgu siltumu, šis stāsts ir svarīgs. Viņš strādā atdevīgi un drosmīgi atklāj ne tika Bendžamina Batona personības šķautnes, bet arī pats savējās.
Šoreiz lellei ir tikai galva, pārējo tai pieliek aktieris ar savu ķermeni vai skatītājs ar savu iztēli. Tiesa, šis tas izrādes gaitā izmainās arī skulptores Kristas Ķipures veidotajā lelles galvā. Lai gan lelles mīmika izvēlētās estētikas un materiāla dēļ nav plastiska, radošā komanda asprātīgi risinājusi Bendžamina ceļu caur dažādiem vecumposmiem, tos vizualizējot ar precīzām zīmēm.
Putniņš iepriekš ar līdzīga tipa lelli, ko tikpat labi var saukt par masku, saspēlējās Māras Gaņģes režisētaja monoizrādē "Vienkauja" (2017) – abās izrādēs izaicinājums aktierim ir spēt ātri saplūst un atdalīties no lelles, kas faktiski lielu daļu no iestudējuma ir paša aktiera ķermeņa turpinājums. Tas no lelles animatora prasa spēju sadalīt uzmanību, ārkārtīgu koncentrēšanos, precizitāti darbā ar lelli un sava ķermeņa labu pārvaldīšanu.
Reti kurš var iedomāties, cik fiziski izaicinošs ir darbs ar lelli, īpaši tādu, kas pati par sevi nav kustīga, plastiska.
Papildu sarežģījums Putniņam ir režisora uzstādījums, ka teju visi stāstā iekļautie personāži jāizspēlē aktierim vienam. Tiesa, tas nav konsekventi, jo dažās epizodēs tomēr talkā nāk arī izrādes mūzikas autors Staņislavs Kuļikovs.
Gaņģes izrādē netika izmantoti nekādi verbāli izteiksmes līdzekļi, ko pieļāva Putniņa tehniski precīzais, izstrādātais un jūtīgais darbs ar lelli, savukārt izrādē "Es – Bendžamins Batons" teksts tiek gan runāts atsvešināti kā teicējam, gan izspēlēts dialogos, dažbrīd arī izdziedāts, bet ir ainas, kuras notiek bez runātā vārda, un man jāsaka, ka tās, jo prasa skatītāja tiešu pieslēgšanos notiekošajam, arī uzrunā visspēcīgāk.
Dažviet šķiet, ka teksts nekalpo skatuves darbībai un otrādi, nevedot nekur tālāk par vienam otra ilustrēšanu.
Niklasons
Nav universālākas teātra valodas par leļļu teātri, kur aktieris var būt jebkas un šis jebkas var izspēlēt jebko: nebūt ierobežots nedz laikā, nedz telpā, pārvarēt gravitāciju, loģikas likumus, runāt par tabu tēmām… Ja nu kas to spēj ierobežot, tad tā ir mākslinieku fantāzija. Nav brīnums, ka, lai arī studējis "cilvēku teātri", izrādes "Es – Bendžamins Batons" režisors Edgars Niklasons pievērsies eksperimentiem leļļu un objektu estētikā un nu jau kļuvis arī par Latvijas Leļļu teātra štata režisoru. Varbūt tieši šī nākšana no "citas pasaules" ļauj Niklasonam tik brīvi dauzīties leļļu un objektu pasaulē. Pie dauzīšanās noteikti gribu pieskaitīt izrādi "Ved mani mājās" (2021) ar eksperimentālā teātra apvienību "kNOT", izrādi "Noziegums vai sods" (2018) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un "Gulivera ceļojumus" (2016) Leļļu teātrī. Gribu izcelt režisora interesi strādāt ļoti atšķirīgās estētikās, nebaidīties no tehniskiem un mākslinieciskiem izaicinājumiem (piemēram, izrādē "Ved mani mājās" aktieri animē un sadarbojas ar porolona gabaliem, tiem ļaujot pārtapt gan par smagiem akmeņiem, gan dzīvniekiem). Arī "Es – Bendžamins Batons" ir izaicinājums, jo izrāde ir minimālisma estētikā veidota, iztiekot tikai ar pašu nepieciešamāko (ar dažiem izņēmumiem), lai pavēstītu stāstu.
Izvēlētā lelle arī nav režisoriski "viegls uzdevums", jo padarīt to "runīgu" un vienlaikus interesantu, lai uz to skatītos vismaz stundu, prasa atrast atslēgu, kas precīzi saslēdz skatītāja iztēli ar aktiera un lelles spēli.
Niklasons ir ne tikai režisors, bet arī izrādes "Es – Bendžamins Batons" mākslinieks un kopā ar Artūru Putniņu radījis dramatizējumu. Te man nākas atgriezties pie jau iepriekš rakstītā, jo tieši ar dramaturģiju un tekstu man personīgi izrādē bija vislielākās problēmas. Atkal un atkal domājot par izrādi, pieķeru sevi pie jautājuma – vai es sapratu, ko man gribēja pateikt ārpus teksta? Un vai izrādē iekļautais teksts uz mani iedarbojās?
Lai arī stāstu skatītājs, visticamāk, saprastu, ja iepriekš nebūtu pazīstams ar Bendžaminu Batonu, tomēr – ko man ar to darīt?
Stāstam par šo neiederīgo cilvēku vajadzētu aizskart ikvienu, bet šķiet, ka atsvešinājums un vietām "izlīdzēšana" skatītājam, vienkārši pārstāstot notikumus, nevis tos izdzīvojot, padarījusi skatīšanās pieredzi visai sausu.
Veiksmīgāk ar tekstu ticis galā izrādes mūzikas autors Staņislavs Kuļikovs, kuram izrādes laikā ir teju vienlīdzīgs atbildības slogs ar Putniņu, jo Kuļikovam ne tikai jāmuzicē un jāsamplo mūzika "dzīvajā", bet arī retu reizi jāizpildās kā aktierim. Mūzika kalpo par vēl vienu stāstnieku un nosaka ainu atmosfēru. Tā ir mūsdienīga, dinamiska, atsvaidzina izrādes visai drūmo vizuālo estētiku un salauž pārlieko ilustratīvismu.
Epilogs. Lelles un pieaugušie
Šķiet – neesam taču bērni, lai skatītos uz lellēm, bet līdzīgi kā bērnībā ar tām un dažādiem priekšmetiem izspēlējām pieaugušo dzīvi, ekstrēmas situācijas, televizorā redzēto, fantazējām, pārkāpām noteikumus, tā arī uz teātra skatuves lelles pieļauj jebko un ļauj paskatīties uz notikumiem ar distanci vai ar humoru, pat uz tiem, kas nemaz nav smieklīgi. Ne velti tās tiek izmantotas arī psihoterapijā, jo ļauj atvērties, rast veidu, kā vienkāršāk palūkoties uz sarežģīto. Latvijā šis pieaugušajiem domātā leļļu teātra lauks ir visai šaurs, lai gan pēdējos gados, ļoti gan gausi un pieticīgi, bet lelles uzrodas ne tikai Latvijas Leļļu teātrī, kur apmēram reizi gadā iestudē kādu izrādi "lielajiem", bet arī uz citu teātru skatuvēm pieredzējušu dramatiskā teātra režisoru darbos, piemēram, Viestura Kairiša "Mumu" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, pēc tam arī uz Nacionālā teātra lielās skatuves izrādē "Baltiešu gredzens", arī Dailes teātrī Dž.Dž.Džilindžera izrādē "Kareņins" lelles spēlē būtisku lomu, un arī Elmārs Seņkovs, sadarbojoties ar jaunāko leļļu teātra specifiku apguvušo aktieru kursu un kompāniju "Esarte", šo estētiku pielieto savos iestudējumos. Šīs izrādes pierāda, ka leļļu teātris ļauj radīt saturiski un emocionāli ietilpīgus iestudējumus dažāda vecuma auditorijai, vienīgi jocīgi, ka šie impulsi teju biežāk nāk no citu teātru skatuvēm, nevis no Latvijas Leļļu teātra.
Ņemot vērā, ka Latvijas Leļļu teātra direktors Vilnis Beķeris, kurš teātri vada kopš 2005. gada, to pametīs šī gada novembrī, šobrīd noris konkurss, kuram pieteikušies 14 kandidāti, kas ir gana daudz tik specifiskai vakancei. Sagaidu, ka izraudzītais jaunais teātra vadītājs būs ambiciozāks savos lēmumos, tālredzīgāks un labāk izjutīs laika garu. Viļņa Beķera lielākā nelaime bija nespēja teātrī paturēt jaunos leļļiniekus, kuru redzējums bija svaigs un drosmīgs – tā notika gan ar kursu, kuru beidza apvienības "Umka" dalībnieki, gan ar pirms pāris gadiem Leļļu teātrim sagatavotajiem leļļiniekiem, no kuriem štatā palikuši četri, bet liela daļa nu darbojas apvienībā "Esarte" un kā neatkarīgi aktieri. Gan vieni, gan otri vienkārši nespēja atrast kopīgu virzienu ar teātra vadību un veiksmīgi izvēlējās iet paši savu ceļu. To, ka lelles viņiem joprojām nav vienaldzīgas, varam pamanīt teju katrā iestudējumā, kurā viņi iesaistās.
Leļļu teātra repertuārā šobrīd ir vairāk nekā 70 izrādes, tas ir tik, cik Dailē un Nacionālajā teātrī kopā.
Tas viss guļ uz 21 štata aktieri (daļa no aktieriem piedalās tikai izrādēs krieviski vai tikai izrādēs latviski). Turpinot salīdzināšanu – gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī štata aktieru katrā ir divtik. Leļļu teātra izrāžu vidū ir ilgdzīvotāja, 1983. gadā iestudētā izrāde "Un atkal Pifs...", kura jau 39. gadu (atkal) priecēs mazos skatītājus. Bažījos par to, vai pie šādiem vērienīgiem cipariem vispār ir iespējams saglabāt kvalitāti un aktieru interesi par savu darbu. Turklāt Leļļu teātris ir tehniskāks par dramatisko teātri (protams, ir arī izņēmumi), piemēram, aktieriem ir vienlaikus jādarbina gan savs, gan lelles ķermenis, tātad jāatceras vismaz divreiz vairāk kustību, reizēm arī partneru horeogrāfijas, ja jāstrādā pie partera lelles kopā ar kolēģiem. Vai šo kustību kvalitāti, kas ir uztrenēta veidojot izrādi, vispār var saglabāt ilgstoši, ja izrāde netiek spēlēta regulāri, bet vien dažas reizes gadā?
Vai tad ja izrāde tiek spēlēta 40 gadus (to varētu būt redzējušas vismaz vienas ģimenes 3 paaudzes), tā "neizdilst" tāpat kā nonēsājas mīļa kleita?
Iepriekšējā vadība radīja iespaidu, ka svarīgākais uzdevums ir būt ērtiem un pārlieku netraucēt Kultūras ministriju ar savām vēlmēm un vajadzībām (piemēram, laicīgi uzsākt remontu teātrī, nevis sagaidīt pēdējo brīdi, vai laikus ziņot Kultūras ministrijai par nepieciešamību paplašināt teātra štatu). Teātrī, kurš pats ap sevi radījis muzeja cienīgu auru un vairākus mītus, būtu jāienāk kādam drosmīgam, jaudīgam un bezkompromisu cilvēkam, kurš ne tikai prot pārvaldīt institūciju, bet ideālā gadījumā saprot arī leļļu teātra māksliniecisko pusi un spēj nokomplektēt spēcīgu, redzīgu un ieinteresētu komandu.
Latvijas Leļļu teātra štatā šobrīd ir vairāki patiešām tehniski spēcīgi un radoši aktieri, kuriem šis teātris nav tikai patvertne no lielajām "ne-štata" bailēm.
Gribētos, lai jaunā vadība saredz potenciālu un izaicina šo aktieru varēšanu (ko, manuprāt, ir grūti izdarīt, ja "jāatceras" visas repertuāra izrādes), piedāvā sadarbības ar interesantiem režisoriem, iestudējot laikmetīgu dramaturģiju.
Šobrīd repertuārā ir ne tikai klasiski, visiem labi zināmi darbi, uz kuriem vecmammas bērnus vedīs visos laikos, bet kuri repertuārā paliek "kases", nevis kādu māksliniecisko kvalitāšu dēļ ("Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", "Pepija Garzeķe"), bet arī mūsdienīgi un interesanti iestudējumi bērniem ( "Kiosks", "Puscilvēki"), kā arī var atrast kādu vērtīgu izrādi pieaugušo auditorijai, īpaši varu izcelt "Zelta zirgu", ko iestudējis pasaulē pazīstamais leļļu teātra meistars Duda Paiva, ar ārpusnieka acīm lūkojoties uz Raiņa radīto pasauli. Pēdējos pāris gados jau ir sperts solis virzībā uz priekšu, un jāsaka, ka Bendžamina Batona stāstā ir līdzība ar leļļu teātra kustību mūsu valstī – no tāda ļoti tradicionāla, novecojuša, konservatīva "veca vīra" šis teātris lēnām virzās uz jauneklību, piedzīvojumiem, eksperimentiem, dauzīšanos, pārgalvību, visatļautību.
