Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Komponists Arturs Maskats aktualizē Ojāru Vācieti un Andreju Žagaru.

Igauņu bēres Liepājas teātrī

Ģimene un pasaules ekonomika igauņu bērēs. Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru un aktrisi Ilzi Trukšāni

Andrusa Kivirehka luga "Igauņu bēres" piedzīvo jau otro iestudējumu latviešu valodā, šoreiz uz Liepājas teātra skatuves. "Es visu savu mūžu esmu bijis dekadents, pasīvs dekadents, un šis, iespējams, ir mans pirmais sānsolis, mans pirmais kompromiss ar kādu citu virzību mākslā," par jauniestudējumu "Igauņu bēres 1999" saka tā režisors Regnārs Vaivars. Izrādes tapšanas procesu, tās kontekstu plašā sociālpolitiskā plānā un darbu ar aktieri raidījumā "Kultūrdeva" pārrunājam ar režisoru Regnāru Vaivaru un aktrisi Ilzi Trukšāni.

Henrieta Verhoustinska: Tu Andrusa Kivirehka nosaukumam "Igauņu bēres" esi pielicis klāt šo gadskaitli 1999. Vai tam ir kāda simboliska nozīme? Es, protams, lasīju tavu paskaidrojumu programmiņā, bet nevarētu teikt, ka tas man izskaidroja, kāpēc "Igauņu bēres 1999". Ar ko īpašs šis gads?

Regnārs Vaivars: Sākšu no saknēm – kamdēļ vispār šādu lugu izvēlējos. Es visu savu mūžu esmu bijis dekadents, pasīvs dekadents, un šis, iespējams, ir mans pirmais sānsolis, mans pirmais kompromiss ar kādu citu virzību mākslā. Lūk, jāsāk no tā, ka es tā ļoti vienkārši uz pirkstiem izskaidrošu pasaules ekonomikas pamatprincipus. Tātad pasaules ekonomika dalās tā – ir centrs un ir kolonijas. Centrs rada tehnoloģijas, kolonijas apgādā centru ar jēlmateriāliem vai ražo vienu kaut kādu skrūvīti, varbūt visu mehānismu, bet kolonijas nekad nerada mehānismus.

Nu, lūk, šeit ir milzīga atšķirība, jo Igaunija ir centrs, Latvija ir kolonija.

Un kamdēļ tā? Esmu noskaidrojis, ka 1999. gads ir tas posms, kad igauņu vēlētāji arvien retāk sāka ievēlēt deputātus, partijas, kas kā savu galveno programmu virzīja – "mēs esam igauniskāki igauņi par citiem igauņiem, par visigauniskākajiem igauņiem mēs esam igauniskāki". Un galvenais, neizbēgami – "neļausim krieviem sev kāpt uz kakla". Lūk, tādus vairs neievēlēja. Ievēlēja cilvēkus ar ļoti revolucionārām ekonomiskām programmām, ar inovatīviem risinājumiem, kā pacelt valsts ekonomiku, un ekonomika sāka ļoti strauji attīstīties, un te nu mēs esam. Igaunija ir elektronisko pakalpojumu lielvalsts, un Igaunija ir centrs.

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Bet, lai paskaidrotu šo savu ideju, tu tomēr izvēlējies lugu par bērēm, ne vairāk, ne mazāk.

Regnārs Vaivars: Jā... Nu, bēres... Ak Dievs, tur varētu būt arī kāzas, tam nav nozīmes. Tāda iecere, ka gribu radīt lielu ģimenes sāgu, man ir jau sen. [..]. Man vienmēr ir tā sajūta, par ko es gribu runāt, un tas literārais materiāls ir būtībā sekundārs. [..] Jautājums ir, par ko tu runā, nevis ar kādiem vārdiem. Piemēram, Latvijā tu ierakstīsi sociālajos tīklos vienu vārdu "deputāts", un nekas vairāk nav jāraksta, uzreiz būs: "viņi zog, viņi tā un tā". Man bija svarīgi runāt par tām lietām, pirmkārt, ka jebkura valsts zog no saviem pilsoņiem, uz tā balstās valsts. Tamdēļ arī ir tik populāri kari, tai skaitā arī šis pēdējais. Tāpēc, ka uz vienu brīdi valsts aiziet zagt no citas valsts pilsoņiem, un savas valsts pilsoņiem kļūst uz mirkli vieglāk. Un tāpēc [pilsoņi] arī labprāt dodas karot, tāpēc ka tad viņi arī var pazagties no citiem. Nav jautājums par to, ka zog. Lai zog. Bet jautājums ir tāds – ja tu esi labs fermeris un tu audzē gaļu ēšanai, tu to savu lopiņu uzaudzē, lai viņš dod vairāk.

Lūk, un ja tu esi labs valstsvīrs, teiksim to tā, tu ļauj saviem pilsoņiem apaugt ar kaut ko, lai ir vairāk, ko zagt.

Ja mums to neļauj, nav jautājums par to, vai viņi ir labi vai slikti deputāti, viņi pat ir slikti zagļi. Un man bija ļoti svarīgi par to parunāt, jo cilvēkiem ir tādi priekšstati, ka mēs tagad nolamāsim un viss atrisināsies.

Nekas no tā, par ko tu runā, nav šajā izrādē "Igauņu bēres 1999", tur ir ģimene, dzimta...

Regnārs Vaivars: Ir gan, tad tu neesi redzējusi.

Esmu redzējusi gan.

Regnārs Vaivars: Tad neesi īsto redzējusi, mums tur divas līdzīgas izrādes.

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Izrāde ir par ģimeni, par igauņu dzimtu, kas 1999. gadā, ar Ilzes Trukšānes Mareti priekšgalā, sapulcējas uz dzimtas tēva, vectēva bērēm. Saki, lūdzu, vai tev 1999. gads kaut ko nozīmē?

Ilze Trukšāne: Nē, nekādas tādas īpašas asociācijas man nav par to laiku, es biju skolniece, mācījos pamatskolā…

Tuvojās tūkstošgades maiņa.

Ilze Trukšāne: Jā, tas bija, ka pasaules gals tuvojās. Atceros, ka tas bija šausmīgi aktuāli, visi gaidīja pasaules galu un 2000. gadu. Mani vecāki tolaik šķīrās, tas tā tīri personīgi. Viņiem, līdzīgi kā manai Maretei, izjuka divdesmit gadus ilga laulība. Patiesībā to es tikai tikko savilku kopā, ka tas notika tieši tajā laikā, kad mācījos 9. klasē, tas bija tas gads.

Šī ir pirmā loma tavā karjerā, kur tu spēlē jau pieauguša dēla māti, jau dēls, kurš precas šajā izrādē.

Ilze Trukšāne: Patiesībā, kad ienācu teātrī, jau otrajā vai pirmajā gadā spēlēju, tā bija tāda situāciju komēdija, lomiņa bija maza, es jau tur spēlēju māti. Tā kā īsti tas uz mani neattiecas, nav tas gadījums, ka nu tagad tu esi iekāpusi mammu lomās. Es diezgan ātri spēlēju mātes, arī kursadarbā es spēlēju Amandu Vingfīldu no Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīcas". Tās mātes es arī skolas laikā atspēlējos, atceros, savam mīļajam pasniedzējam Vītautam Anužim izteicu pretenziju:

bet kad tad es to jaunību, tās mīlētājas spēlēšu, vecenes es jau atspēlējos skolā?! – Tad man arī iedeva ļoti skaistu lomu.

 

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Marete ir īpašs cilvēks, viņā ir tāda iekšēja uzvilktība un spriedze, viņa visu laiku ar kaut ko ir neapmierināta, kāpēc, ar ko īsti?

Ilze Trukšāne: Principā ar savu dzīvi, bet viņa nespēj to sev atzīt, viņa negrib to atzīt, ka patiesībā viss ir ļoti nepareizi, kā viņa līdz šim dzīvojusi. Viņa savā laulībā ir nelaimīga, viņa ir nelaimīga ar to, kādas attiecības ir bijušas ar tēvu, viņa ir nelaimīga par savām attiecībām ar dēlu, principā ar visiem viņas tuvajiem vīriešiem attiecības ir ļoti sarežģītas, arī ar brāli viņai ir ļoti sliktas attiecības. Un no tā arī ir tā spriedze, un tad rodas šī situācija tieši bēru dienā, kad notiek visu šo attiecību šķetināšana.

Var pat teikt, eksplozija. Jūsu izrādē tā ir kārtīga eksplozija, kas tur notiek.

Regnārs Vaivars: Man liekas, ka tādām ir jābūt izrādēm, jo – ko tad mēs te par pustoņiem runāsim, tam ir kino.

Jūs braucāt uz Igauniju izpētes braucienā. Ko jūs tur cerējāt ieraudzīt, izpētīt un saķert? Tu tur pavadīji divas nedēļas. Sekoju ar interesi sociālajos tīklos šim braucienam.

Regnārs Vaivars: Prieks dzirdēt, ceru, ka ne tu vienīgā. Gatavojoties izrādei, es aizbraucu uz Igauniju, gribēju parunāties ar cilvēkiem, tā mierīgi ieplūst tajā sabiedrībā, cik nu divu nedēļu laikā tas ir iespējams. Saprast, kā viņiem, ne tikai par valsts, ekonomiskajām lietām, tās jau... Trīs stundas; aizbrauc uz jebkuru Igaunijas pilsētu, tu ieraudzīsi to atšķirību, tev pat nav nekas jādara, vienkārši izbrauc cauri pilsētai un ieraudzīsi, cik daudzi gadi mūs šķir.

Bet mani vairāk interesēja starpnāciju problēmas, cenzūra. Uzskatu, ka Latvijā ir cilvēku galvās ārprātīga cenzūra.

Tu domā pašcenzūra?

Regnārs Vaivars: Pašcenzūra un, protams, arī oficiālā cenzūra, kas ir katrā darba vietā un ģimenēs. Jauni cilvēki sarunājas jau kā piedzimuši veci, viņi runā tādas lietas, kas ir acīmredzami vecāku iemācītas, ļoti aprobežojošas. Latvija vispār ir visfobiskākā valsts Eiropā, pētījumi par to liecina. Ir bail no visiem – no gejiem, no arābiem, no melnajiem, atvainojiet par izteicienu, no ebrejiem, no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, no cilvēkiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ar ko es saskāros, veidojot "Mazo naudiņu". Bail ir no visa. Un cenzūra ir ļoti lielā mērā, tā ir visur, un tāpēc man bija svarīgi saprast, kā tas Igaunijā veidojās. Zinu, ka Igaunija ir ļoti lielā mērā ņēmusi piemēru no Islandes. [..] Islandes sabiedrība ir ārkārtīgi lepna, lepna par visu jocīgo, par visu atšķirīgo, nav tur mazās tautas sindroma. Bet, man liekas, Latvijā cilvēki šausmīgi pavelkas uz kaut ko, ko var salīdzināt ar citu, ārzemju standartu, mākslā tai skaitā. Jo tas ir vieglāk gan cilvēkiem, kas par to raksta, gan producentiem, gan kuratoriem. Ir daudz vieglāk aprakstīt lietu, kas izskatās "tā kā tas".

Tu runā par meinstrīmu.

Regnārs Vaivars: Es runāju par Latvijas kultūru un mākslu kopumā.

Man liekas, ka Latvijas mākslā vispār nav tādu oriģinālu lietu, ko tu varētu pateikt, ka "tas neizskatās pēc nekā [cita]". Un tā ir baigā problēma.

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Igauņi ir ar to tikuši galā?

Regnārs Vaivars: Igauņi... kaut vai teātra jomā viņiem ir ļoti attīstīta neatkarīgo teātru kustība. Ja tevi izmet no visiem valsts teātriem, tev vēl ir iespēja, kur būt. Latvijā tādas iespējas faktiski nav.

Ir.

Regnārs Vaivars: Nu, nosauc.

"Kvadrifrons", Ģertrūdes ielas teātris, "Dirty Deal Teatro", "Joriks"…

Regnārs Vaivars: Visi svešvārdi. Kurš par viņiem zina, izņemot mūs trīs? Nu jā, un es vienkārši gribēju saprast, kā Igaunijā ar to visu ir. Un ir krietni labāk.

Bet tomēr, Regnār, kāds tam ir sakars ar tavām "Igauņu bērēm"?

Regnārs Vaivars: Vistiešākais.

Ilze, vai izrāde ir par igauņiem?

Ilze Trukšāne: Man tā nav izrāde par igauņiem. Man tā ir izrāde par cilvēku un, vēl konkrētāk izsakoties, par sievieti un par viņas pasauli.

Lūk.

Regnārs Vaivars: Jā, bet Ilze ir aktrise. Viņai tā arī ir jābūt, un par to ir jāparūpējas režisoram. Bet režisors nevar taisīt izrādi, kur nosaukums ir "Igauņu bēres" un vēl "1999" turklāt, un iztikt ar to, ka es pasaku: nu, tāpat jau visi sapratīs, ka tas par latviešiem. Tas vispār neko nemaksā. Man ir jāizpēta tā augsne, man ir jābūt tur, man ir jāsaprot, kā tas viss ir radies.

Bet tu teici aktieriem, ka viņi ir igauņi?

Regnārs Vaivars: Nē, es aktieriem neko neteicu, tāpēc, ka aktieri vienmēr ir cilvēki. Aktierim nav jēgas teikt, ka tu esi igaunis, tu esi latvietis, nu, vienkārši tu esi cilvēks. Aktieriem vispār, man liekas, nav baigi jēgas tādas abstraktas lietas [teikt]. Nav jautājums, kāds tu esi. Jautājums ir, ko tu gribi, ko tu dari. Un kad ir "ko tu gribi, ko tu dari", tad jau tas "kāds" atnāk pats no sevis.

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Ar ko tevi paķēra Kivirehks, tieši viņš, viņa valoda, viņa ironija?

Regnārs Vaivars: Tikai ar tēmu. Man tā tēma bija izdevīga, man viņa bija zināma, un es vienkārši viņu izmantoju.

Ilze, Andrusa Kivirehka teksts tomēr ir īpašs, jo viņā ir tā interesantā savdabība, Regnārs gan ir viņu ļoti pārveidojis izrādē, bet vienalga tur saglabājas tas balanss starp absolūto ironiju un absolūto nopietnību.

Ilze Trukšāne: Godīgi sakot, es īsti nezinu, cik daudz tur ir Regnāra teksta, cik autora, tāpēc es tā neatļaušos spriest šā darba kontekstā. Bet ar Kivirehku esmu ļoti labi iepazinusies caur bērnu literatūru. Mums ir visas "Lotes" grāmatas, visi iespējamie varianti, arī "Kaka un pavasaris" mums ir mājās, un to mēs vakaros lasām. Tā kā tādā kontekstā man ļoti patīk. Bērnu literatūra viņam ir fantastiska.

Un šī luga man arī ļoti patīk, bet man ir lielas aizdomas, ka tur ir ļoti liels Regnāra pienesums.

Ļoti, ļoti lielas aizdomas par to. (smejas)

Es ievēroju, ka Regnārs lieto tādu paņēmienu, ka tie Kivirehka teksti skan kaut kur otrajā, trešajā plānā, bet priekšplānā norisinās pavisam cita darbība. (smejas)

Regnārs Vaivars: Nekā nelikumīga. Tas ir mans izgudrojums. Jā, es tā varu mierīgi spēlēt jebkuru lugu, teksts skan otrajā plānā, un priekšā mēs darām, ko mēs gribam.

Tavā izrādē ir arī četras burvīgas dāmas, kas iemieso bēru kapelu un izpilda dažādas dziesmas, arī piedalās kā apraudātājas bēru procesā. Tu vienmēr esi ļoti piedomājis par muzikālo celiņu savās izrādēs. Esi saņēmis arī "Spēlmaņu nakts" balvu tieši kā muzikālās partitūras autors…

Regnārs Vaivars: Jā, tā "Spēlmaņu" žūrija ar mani vienmēr koķetē, mani izvirza kā mūzikas režisoru vai kā horeogrāfu...

Kā tev radās ideja par šāda veida muzikālo noformējumu, un ko tu ar to vēlējies ieviest izrādē?

Regnārs Vaivars: Es vienkārši vēlējos, lai tur ir augstvērtīgs muzikālais izpildījums. Man bija tāda trausla cerība, domāju, ka, visticamāk, tā nerealizēsies, bet realizējās, pateicoties ļoti augsta līmeņa muzikālajai gatavībai dažu Liepājas aktieru izpildījumā spēt realizēt pašas drosmīgākās manas ieceres. Nu kā, bērēs taču ir jābūt mūzikai!

Izrāde "Igauņu bēres 1999"

Ilze, tava varone bērēs – viņas iekšējā pašsajūta ir tāds mērens izmisums, es pareizi to nolasīju?

Ilze Trukšāne: Patiesībā tas ir vislielākais izmisums, kāds var būt. Jo Marete, viņa visu mūžu ir darījusi visu, lai savam tēvam pierādītu, cik viņa ir laba, cik viņa ir atzinības vērta. Viņa sacentās ar savu brāli par tēva mīlestību. Viņa pavadīja ļoti daudz laika tēva mājās, lai arī izrādē izskanēja: jūs tēvu pametāt. Nē, Marete nemūžam tā nejutās. Jā, sanāca, ka viņa tieši tajā viņa dzimšanas dienā, kas bija arī viņa nāves diena, nevarēja ierasties, bet principā savas dzīves laikā viņa ļoti daudz bija ar savu tēvu un iztapa viņa vēlmēm, bet to atzinību no viņa tā arī neguva. Un tajā bēru dienā viņa reāli saprot, ka tā situācija ir tāda, ka tas ir cilvēks, ko viņa gan mīlēja, gan ienīda vienlīdz, jo principā viņš daudz viņai arī atņēma. Un tas izmisums ir no tā, ka tu saproti, ka šis cilvēks, kurš tev būtu jāmīl, tu viņu arī ienīsti, tu to nespēj atzīt ne sev, ne citiem.

Man patīk, ka aktieri vienmēr ir savas lomas advokāti.

Regnārs Vaivars: Tā jābūt.

Viņi no sirds mīl šo cilvēku. Marete uzvedās nebūt ne viennozīmīgi šajā izrādē.

Ilze Trukšāne: Es Mareti tiešām mīlu.

Tā ir viena no manām vismīļākajām lomām. Es to sievieti sajūtu vienkārši līdz kaulam.

Un te es varu pateikt milzīgu paldies Regnāram, par to, kā viņš prot strādāt ar aktieri.

Nu pastāsti, kā?

Ilze Trukšāne: Viņš ir izcils pedagogs. Es atceros, mūsu izcilie Klaipēdas kursa vadītāji Vītauts Anužis un Velta Anužiene; pasniedzējs vienmēr teica: ne katrs režisors jums būs arī pedagogs, neieliks jums ar karotīti mutē, nu neieliks, pašiem jums tā lomiņa būs jāsatamborē. Un te ir tas gadījums, kad viņš [Regnārs Vaivars] mums burtiski ar karotīti lika mutē. Un bieži vien režisori domā par savu darbu, par rezultātu, par to bildi, par to kopumu, bet aktieris... nu, jūs dariet savu darbu. Tas jau nav slikti, tā jau principā būtu jābūt. Bet gadās šāds režisors, kas ir liels retums, kam ir tik svarīgs tieši aktiera darbs, tieši kā viņš to savu uzdevumu izpildīs.

Tas, kā Regnārs ar mani strādāja, tas ir vienkārši neaprakstāmi.

Reizēm man tiešām radās sajūta: Regnār, nu tu par mani zini visu, kaut gan tev nevajadzētu zināt neko un tu nezini neko. Bet tas, kā viņš prata nospiest pareizās pogas [..]. Un galvenais, ka ar katru aktieri, man radās sajūta, ka viņš zina kā. Fantastiski jūtīgs režisors, cilvēks, pedagogs.

Teātra ļaudis arvien biežāk runā, ka pēc pandēmijas zālēs ir daļēji pazudis skatītājs? Kādas ir jūsu receptes, un vai tas tiešām atbilst patiesībai?

Regnārs Vaivars: Mans novērojums ir, ka pirms pirmā pandēmijas viļņa, piemēram, "Purva bridējs ugunī" bija pārdots līdz sezonas beigām, pusgadu uz priekšu. Pirms otrā viļņa tas pats bija ar "Trīs draugiem" – bija pārdots pusgadu uz priekšu. Es nesaku, ka tagad ir problēma, ka nav pārdots, bet var skaidri just, ka atsaucība nav tik liela.

Esot tendence, ka cilvēki pērk biļetes burtiski iepriekšējā vakarā.

Regnārs Vaivars: Teātriem ir saprātīgāk jāstrādā ar reklāmu. Katrai izrādei jābūt savai reklāmas politikai.

Ilze Trukšāne: Es arī domāju, ka tas ir teātra mārketinga jautājums. Aktieri var spēlēt, cik labi viņi grib, teātris var aicināt labus, krutus režisorus, bet, ja mārketings neizdarīs savu darbu, tad mēs varam degt, cik mēs gribam, bet tas nesasniegs cilvēkus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti