Svarīga loma skumju un paradoksu piepildītajā komēdijā ir interneta videoklipiem, kuros dažādi dīvaiņi iepazīstina ar metodēm, kā pagarināt dzīvošanu. Kundzītēm, kuras rosās uz skatuves, nav nosakāma vecuma un ir tikai daļēji nojaušamas nodarbošanās – viņas ir simboli cilvēciskajai nedrošībai, kad rodas, sastopoties ar savu novecošanu.
„Tur īstenībā bija tāda dziļa doma iekšā ielikta, par to, ka cilvēki sagrābstās no visa kā pa bišķiņam, mēģinot tā kā dzīvot kaut kā pareizi, bet sanāk tas viss tā komiski," uzskata Edmunds.
„Daudzas lietas ir tik muļķīgas, ko apkārtējie uzspiež, ka ir varbūt vērts padomāt par to, ka dzīvē ir daudz feinākas lietas, kādā veidā pagarināt savu dzīvi," domā Ginta
„Morālīti pasaka, tomēr, arī. Par to, ka kāda jēga vingrot un ēst spinātus ar ķiplokiem, ja pēc tam nav ar ko kopā to darīt," secina dzejniece Inga Gaile.
„Kad taisījām izrādi, sākumā daudz runājām par bailēm – no kā katrai ir bail. Ir tādas virspusējas bailes, kā bailes no tumsas vai no Ziemassvētku vecīša, kas ir man, un tad mēs sapratām, ka ir tādas vienas lielās bailes, kas ir visu laiku katru dienu, kuras mēs neapzināmies. Ja tā padomā, nāve ir vienīgā lieta dzīvē, par kuru mēs varam būt pārliecināti, ka tas ar mums notiks," skaidro izrādes autore Paula Pļavniece.
„Visas tās bailes ir tāda pašsaglabāšanās, lai tu paliktu dzīvs, patiesībā. Un tad jau ir arī par to, ka patiesībā, griežot maizi, tev ir bailes sev iegriezt un tad sāpēs, noasiņos un kaņec būs," skaidro izrādes autore Katrīna Albuže.
