Darbs liktenī ierakstīts. Olga Dreģe sarunā ar jauno aktieri Kārli Arnoldu Avotu

Aktrises profesija Olgai Dreģei iemācījusi tikt pāri sev, sava rakstura vājībām un neticībai sev. Viņa atzīmē: “Jo vairāk es dzīvoju, jo saku, ka tā ir dievišķa profesija.”

Ar Dailes teātra aktrisi Olgu Dreģi sarunājas “Spēlmaņu nakts 2019/2020” kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” laureāts, aktieris Kārlis Arnolds Avots.

Kārlis Arnolds Avots: Mums diemžēl jāiztiek bez skūpstīšanās, bet ziedus es tev par šo iespēju parunāt tomēr gribu pasniegt.

Olga Dreģe. Paldies, cik skaisti!

Vai drīkstu tevi uzrunāt uz tu?

Jā. Cik tev gadu?

24.

Ja tev ir 24 un man ir 82, tad cik tu par mani esi jaunāks? Cik paaudzes?

Paaudzēs? Ja Dailes teātrim tagad būtu studija, tad es, droši vien, būtu 10. studijā.

Nu ļoti jauns. Paldies! Ļoti jauki. (smejas)

Olga, esmu sagatavojis ārkārtīgi daudz jautājumu, es tos turu “Smiļģa” eksemplārā. Mēs ar jums kopā strādājam pie jauniestudējuma “Smiļģis” un, teikšu atklāti, ka man kaut kā šķita pavisam nepareizi skatīties uz jūsu skatuves dzīvi retrospektīvi, jo man ir paveicies, ka es varu mēģināt kopā ar jums, ka varu jūs saukt par savu skatuves partneri, par savu skatuves kolēģi. Un, redzot, ar kādu atdevi, kādu skolniecisku jaudu vislabākajā nozīmē jūs strādājat – par spīti jūsu pārdabiski garajam skatuves mūžam, man šķiet, ka jūsu darbs ir tik pilnasinīgs, tāpēc negribas uzdot jautājumus par pagātni, bet gan tagadni. Jums ir 80 gadi...

82.

82 gadi, un vēl joprojām jūsos ir tā jaunā meitene, tā enerģija, tā liesma!

Nu, tas ir Smiļģa nopelns... Tas ir profesijas, manu skolotāju un Smiļģa nopelns. Ne velti viņš mīlēja sacīt, ka mūžs nedalās pēc nodzīvoto gadu skaita, bet pēc tā, kāda tev ir sirds. Ja tā ir cieta un rūgta kā vērmeles, tad tu esi vecs, bet, ja tev sirds ir kā zieds – rasas un medus pilns, pie kura katrs var nodzerties, priecāties un baudīt –, tad tu esi jauns. Un Dailes teātrī vecumam nav nozīmes, to savukārt mums iemācīja pedagogi. Kā Ērika Ferda teica: “Rumpi nedrīkst nolaist – vienalga, cik tev ir – 19 vai 90 gadi!”

Olga, jūs pieminējāt Smiļģi, bet Pētersons? Liniņš? Auškāps? Gruzdovs? Džilis? Tagad Kairišs… Jūs esat principā piedzīvojusi visus šīs ēkas vadītājus. Kā tas ir?

Septiņas reizes, jā.

Septiņas reizes ir mainījušies galvenie režisori, un septiņi direktori manā laikā ir bijuši.

Katra pārmaiņa nāk ar savu sāpīgu cirtienu, man jāteic... Katra nākamā pārmaiņa vienmēr kaut ko noslēdz... Bet ne velti Smiļģis citēja Raini: “Mainies uz augšu!”. Laiks jau ir tāds skrējiens, kur viss ir jāpagūst piedzīvot. Viss!

Kas ir tie cirtieni, un kas ir tās sāpes?

Katrs nāk ar savu sapratni, ar savu vēlmi teātrī parādīt to, kas viņu uzrunā, – kādas tēmas viņš grib repertuārā apskatīt un arī – caur kādiem aktieriem viņš redz to realizējamies. Un tā ir viņa izvēle. Tāpēc jau mūsu pedagogi teica: “Šī profesija nav mūžīga. Mācieties kaut ko blakus, lai jūs nepārsteidz liktenis, kad kāds negribēs ar jums strādāt. Tam ir jābūt gatavam.”

Kaut vai šodienas kontekstā, kad mūs visus ir apciemojuši šie nelaimīgie apstākļi, kad izrādes mēs nevaram rādīt... Bet ko tad, ja teātris apstājas pavisam? Ko lai dara, ja nav tā plāna B?

Es jau smejos, ka esmu lauku bērns, kas var darīt jebko šajā pasaulē. Bet man liktenis ir tik vēlīgs, ka tomēr līdz 82 gadiem esmu bijusi vienmēr ierindā un ar visām paaudzēm sapratusies un strādājusi. Un tad vēl filmas un seriāli.

Bet tikai retais zina, ka jums ir arī režisores diploms...

Jā, man ir, jo pēc vidusskolas es mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā. Toreiz man likās – ja es to pabeigšu, tad būšu visgudrākā pasaulē! Kaut gan man jau likās arī tā – kāpēc man jāiet uz pamatskolu, ja pietiek ar mammiņas gudrībām – viedajām, dāsnajām un tēlainajām. Bet izglītība... Izglītība šodien ir pamatā visam.

Izglītība, izglītība un kultūra un vēlreiz kultūra ir visa pamats katrai nācijai, katrai tautai.

Jo pati nācija jau veidojas kā upe no pilieniem, no personībām, no savstarpējās mīlestības, no tautas temperamenta. Ja šodien saka, ka bērnam pamatu ieliek ģimenē, tad man ir jāteic, ka man pamatu ielika Smiļģis ar to savu neprāta fantāziju par teātri kā vietu, kur var īstenot savus pārdrošos sapņus. Viņš savā iztēlē bija vienreizējs eksemplārs.

Smiļģis, piemēram, atceras, kā viņš ir piedzimis.

(smejas).

Viņš atceras sevi no dzimšanas brīža, kā mēs zinām no mūsu topošās izrādes. Viņš atceras, kā viņš bija gļota, no gļotas viņš kļuva par šūnu, no šūnas par zivi, vēlāk par putnu un tā visai evolūcijai cauri. Kādas ir jūsu pašas, pašas senākās atmiņas?

Karš. Kara laiks, bēgļu gaitas. Manas atmiņas ir skumjas un drūmas: apkārt ir nāve, asinis, ievainotie. Mēs bijām bēgļu gaitās 1945. gadā. Bijām kādi 500 bēgļi, tad viena lielsaimnieka pagrabā ar visiem lopiem, ar visu iedzīvi un tad, iedomājieties, šo... šo “ansambli”, kā Smiļģis mīlēja sacīt! Bēgļu ansambli, kurā bija tik dažādi cilvēki. Bija bagātnieki... un bijām mēs, kaut tēvs jau bija uzkalpojies līdz jaunsaimniekam. Mums bija sava iedzīve, savi lopi. Māsām bija savi tautastērpi, savi zīļu vainagi, un tas viss palika Rāvijas purvos. Mums viss kara laikā nodega, viss tika izpostīts. Kādā dienā ienāca viens krievu virsnieks un pateica: “15 minūtēs atstājiet pagrabu, jo mēs laidīsim darbā katjušu un pāri nepaliks nekas!” Un tad man kā šodien šī bilde ir acu priekšā – kā mēs paķērām to, kas pirmais pa rokai, un bēgām caur mīnēto purvu, kurā gulēja ievainotie uz ragaviņām, sabintēti, asiņaini... Nu, tas ir garš stāsts, par to nav vērts aizrunāties. Tā ka manas pirmās atmiņas ir kara laiks.

Kā jaunajai aktrisei – kas bija tie jūsu pielūgsmes objekti, personības, kuras jūs iedvesmoja, uz kurām jūs raudzījāties un gribējāt kļūt kā viņi?

Es domāju, ka tas ir manā liktenī ierakstīts, ka man būs šis darbs.

Bet, Olga, man, skatoties jūsu jaunības fotoalbumu, nerodas nekādi jautājumi, kādēļ jūs esat aktrise. Cita starpā Gruzdovs bija sapratis, ka jūs esat līdzīga aktrisei Penelopei Krusai. Nu, vai otrādi.

Jā, tā bija. Viņš man pat iedeva tekstu tanī izrādē (“Klusā daba ar resno puisēnu”), ka esmu līdzīga Penelopei Krusai, un tas vienmēr gāja uz aplausiem, jo es tur arī rādīju savas jaunības dienu bildītes. Viss kas ir piedzīvots, viss kas. Sākot ar lielām asarām un kautrību, kad Smiļģis man iedeva Anitru “Pērā Gintā” dejot, un man likās – ar atkailinātu nabu – nemūžam!

Es raudāju, uz soliņa sēdēdama, un teicu, ka to nedarīšu.

Bez šaubām, viņš mani sodīja ar to, ka tad būs dublanti, un beigās mēs bijām trīs – vēl arī Ausma Kantāne un Ludmila Tarasova. Un tad es sevi pārvarēju. Šī profesija man ir iemācījusi tikt pāri sev, savam raksturam, sava rakstura vājībām, neticībai sev. Jo vairāk es dzīvoju, jo saku, ka tā ir dievišķa profesija.

Vai tu kādreiz esi gribējusi iet prom no teātra?

Jā, jā, ir bijuši tādi brīži, un tas katram radošam cilvēkam ir bijis. Jo mēs jau nebijām lutināti ar lomām jaunībā, mēs lielākoties gājām masās. Mēs ienācām teātrī ar “Spēlēju, dancoju”, kas bija brīnišķīgi.

Bet jūs esot bijis pirmais kurss, kuru neiesaistīja teātra izrādēs uzreiz.

Tāpēc, ka iepriekšējais kurss – 2. studija – bija nostrādājuši teātrī 10 gadus, viņi bija publikas un režisoru iemīļoti, bet tad Smiļģis saprata, ka ansamblī vajag arī jauniešus. Kā viņš mīlēja teikt – skrūvītes.

Skrūvītes?

Skrūvītes, kas palīdzēs viņam noturēt to ansambli spēkā. Pamazām, pamazītēm, pa vienam ievadīja, kaut kādos masu skatos, kaut kādos pārgājienos. Pēc tam jau tika uzticētas lomiņas. Pamazām, pamazām.

Tagad ir moderni, ka veselu kursu jau ielaiž iekšā, repertuārā ir kursadarbu izrādes...

Laiki mainās... jā.

Olga Dreģe un Kārlis Arnolds Avots

Kas Kairišam ir kopīgs ar Smiļģi? Izrādes “Smiļģis” kontekstā.

“Smiļģa” kontekstā? Esam satikušies jau agrāk. Viņš pie mums iestudēja “Varoņu laukumu”. Tur man bija interesanta lomiņa – ebrejiete, es dziedāju vācu valodā. Bet tad viņš bija jauns.

Tagad, viņu vērojot un iepazīstot, jāsaka, es daudz ko saskatu viņā – viņam ir šī aizrautība un fantāzija. Un daudz pārgalvības.

Tagad caur jums, caur sešiem dažādu paaudžu aktieriem, viņš realizē Smiļģa daudzšķautņainību, un es redzu, ka viņš to sajūt. Viņš ir mākslinieks savā dvēselē, jo viņu interesē patriotisms, tēvzeme, mīlestība. Viņam ir daudz tādu īpašību, kas ļauj atbildēt par ansambli.

Ja mēs tagad pafantazētu. Tāds mazliet romantisks, muļķīgs, sapņains jautājums. Sportā reizēm var izvēlēties savu sapņu piecinieku – spēlētājus gan no aizgājušā, gan no līdzšinējā laika. Tad nu ja es tev jautātu: izvēlies astotnieku, ar kuriem kopā tu gribētu uztaisīt izrādi. Kas tie būtu par cilvēkiem, kas būtu režisors, scenogrāfs, skatuves partneri tev blakus?

Ai, es par režiju nekad tā nebiju domājusi. Nu, pirmkārt, tie būtu mani studiju biedri: [Juris] Strenga, [Lidija] Pupure, [Ilze] Vazdika, nu, Leona [Krivāna] vairs nav mūsu vidū...

Lai ir interesantāk, salaid iekšā arī jaunos.

Tevi ņemtu

Jā?

Artūru [Skrastiņu], Mello [Gintu Grāveli], [Lauri] Dzelzīti. Nu, es jau esmu sastrādājusies arī ar šīm paaudzēm, piedzīvojusi vēl [Ēvalda] Valtera laikus. Es ņemtu [Edgaru] Pāvulu un Hariju [Liepiņu], kurus nevaru aizmirst no manas jaunības dienām. Tā ka es jauktu to ansambli. Mēs jau lepojāmies, ka Smiļģis mūs izvēlējās, bet viņam gan vajadzēja lielus pēc auguma.

Es varētu būt Smiļģa aktieris?

Noteikti! Jo tu esi slaids un tev ir laba balss. Viņu interesēja arī balss tembrs. Ne velti tad, kad es sāku runāt, viņš piefiksēja, ka man no dabas ir tā varenā balss. Es tik domāju, ka mani neizvēlēsies, jo esmu maza augumā.

Viņam vajadzēja piepildīt skatuvi – aktieri ar garām rokām, ar skaistu, slaidu ķermeni, ar suģestiju, ar harismu...

Tie bija viņa kritēriji, lai viņš izvēlētos ar aktieri strādāt. Daudzi mani tā laika kolēģi kļuva par pedagogiem. [Osvalds] Krēsliņš un Alma Ābele bija runas pedagogi, Miervaldis Ozoliņš – grima mākslinieks, Ērika Ferda pasniedza kustību un domāja par konkrētā laikmeta uzvedību. Un lielākoties radīja to uz vietas, jo toreiz jau nebija tādu grāmatu, bet pietika ar fantāzijām, ar ieceri un tēlainu pasniegšanu. Tas bija tāds radošs laiks.

Paturpinot par Smiļģi. Mēļo, ka Felicita Ertnere ir tās izrādes kaut kā sastūmusi kopā. Citi pat saka, ka taisījusi. [Jānis] Muncis “Grand Prix” par saviem maketiem saņem Francijā. Vai Smiļģis vispār bija labs režisors? Es saprotu, ka personība, pedagogs, inscenētājs, bet vai labs režisors?

Inscenētājs... bet viņš prata sev apkārt savākt komandu... Ertnere strādāja galvenokārt ar dialogu, runas pedagogi – pie izrunas, Ferda – pie kustības. Viņš bija tik liels savā fantāzijā, ka ņēma kā gleznotājs jau gatavu masu, ar ko tālāk zīmēja, veidoja, šķēla un radīja… Ne jau velti viņš izveidoja pats savu teātri. Un sapni par šo lielo māju, par lielām zālēm. Viņam bija tas kosmiskais tvēriens. Kā mēs abi zinām no izlasītā un es arī no piedzīvotā – viņu interesēja viss lielais.

Marss.

Kā viņš teica: “Biksīt platāk vai šaurāk – tas pāries, bet ģeniālais paliks!”. Tas lielais, tas mūžīgais.

Lai mēs vairāk domātu.

Lai mēs vairāk domātu.

Bet kā tev liekas... Smiļģis negribēja to teātri šeit, viņš gribēja Vērmanes dārzā. Viņš, kā es saprotu pēc tiem dokumentiem, ka viņš līdz pēdējam ir stāvējis par ideju, lai teātrī būtu Tērbatas ielā. Kā tev liekas, vai Smiļģis, ienākot šajā Dailes teātra ēkā, būtu apmierināts?

Viņš te visu pārveidotu! Bet viņš jebkuru vietu pārveidotu… Viņam vienkārši vajadzēja telpu. Tā ka es domāju, ka viņš te būtu juties diezgan normāli un būtu rīkojies.

Paturpināsim mazliet ar mūžīgo konfliktjautājumu: kā jūs, Olga, savu mākslinieciski piesātināto, pilnasinīgo, raženo dzīvi savienojāt ar privāto dzīvi? Kā jūs esat pratusi to visu sabalansēt? Tas ir jautājums, kas šodien joprojām māksliniekiem ir aktuāls.

Nu... Mana paaudze ir vientuļnieki. Precīzāk, vientuļnieces esam mēs – dāmas.

Pie Smiļģa prasībām to nebija iespējams savienot…

Bet es nedomāju, ka esmu kaut kāda tāda. Un, kaut arī liktenis mani nav lutinājis, kaut kādi augstāki spēki man ir piespēlējuši tādus notikumus. Kaut vai, piemēram, mana 80 gadu jubileja. Ne domāta, ne plānota. Bet radās no malas piedāvājums, un mēs ar īpašu programmu un apgleznotā autobusā izbraukājām visu Latviju! Es toleranti ielūdzu teātra vadību savā jubilejas reizē uz VEF Kultūras pili, kur notika viens no koncertiem.

Strenga jums arī mīlestības vēstuli bija uzrakstījis, es atradu internetā.

Ļoti skaistu vēstuli.

Zini, Olga, kā mans tētis teica? Mans tētis teica tā: “Ja tu negribi būt Eduards Pāvuls, Uldis Dumpis vai Olga Dreģe, tad nebija nemaz jēgas sākt.” Ko tas nozīmē, ko? (smejas)

Vai dieniņ! (smejas) Nē, tā mēs neviens nedomājam. Tā kā Uldis un kā [Ģirts] Jakovļevs ir lutināti Nacionālajā teātrī, tā mēs Dailē ar darbu tomēr neesam lutināti. Bet man ir laimējies, ka ir zīmīgas filmas, kas būs liecība par manu radošo mūžu. Tie paši “Vella kalpi”, “Vilkatis Toms”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”…

Te man ir jautājums. Visiem ir zināms, ka Olga Dreģe, ja vajag, var uzlēkt uz zirga, stāvēt uz galvas, paukoties, viņa visu to prot. Bet vai ir kādreiz nejauši sanācis, piemēram, iemīlēties skatuves partnerī?

Ir, bet esmu tā audzināta, ka neesmu sev pieļāvusi neko vairāk. Tas ir mans noslēpums. Tā ir mana iekšējā pasaule, mana iekšējā atbildība pret savu esību. Kā mammiņa teica: “Čigāns savās mājās nezog! Neiemīlies savos partneros!” Bet, protams, vairākkārtīgi tā ir bijis, un arī partneri ir bijuši samīlējušies...

Par to es nešaubos.

...un rakstījuši mīlestības vēstules, kuras, paldies Dievam, esmu jau sadedzinājusi lauku krāsnī.

To gan es nesaprotu. Iedomājies, es dzīvoju tādā laikā, kad visas mīlestības vēstules, ja vispār tādas nāk, tad nāk feisbukā, internetā. Un tas ir garlaicīgi! Esmu saņēmis divas īstas ar roku rakstītas mīlestības vēstules. Es pats tur gandrīz vai momentā iemīlējos. Tas taču ir tik aizkustinoši un skaisti! Īstas vēstules es noteikti glabātu! Arī tās divas es glabāju, starp citu. Kāpēc dedzināt?

Nē, nē. Tāpēc, ka es sapratu, ka mans laiks ir pagājis. Viss jau paiet. Kādi tik radoši mūži jau nav aizmirsti. Un tas, kas bijis, pieder man un tas...

Esmu laikam par daudz egoistiski lepna.

Jums bail aiz sevis atstāt tādas liecības?

Tas nevienu neinteresēs.

Interesēs. Es ārkārtīgi gribētu palasīt. Piemēram, kad es lasīju Ulda Pūcīša dienasgrāmatu, es ļoti būtu gribējis palasīt vēstules, kuras viņš saņēma. Arī, strādājot pie “Smiļģa”, kur mums zināmā varone uzrunā Smiļģi... Tas taču ir tik interesanti. Vēstules jau ir tāda gaumīga lieta.

Nu, nezinu, esmu izlēmusi, ka... katram laikam savi dievi.

Tev ir jābūt ģeniālam talantam, lai varētu dzīvot cauri laikiem, tik augstu es sevi tomēr nevērtēju, nē.

Bet, ja paskatās uz Dailes teātra mūžu, šīs ēkas mūžu, tas ir tas, ko jūs jau esat izdarījusi. Redz, kur mēs kopā mēģinām tagad!

Un man ir gods spēlēt Smiļģa māti. Es uzskatu, ka tā atkal ir tāda... augstāku spēku vēlme. Smiļģa dārzā aug Olgas Dreģes paradīzes ābelīte, ko studenti ir iestādījuši man par godu. Es to ļoti augstu vērtēju.

Tas man nozīmē vairāk par maniem nopelniem, visiem ordeņiem, kurus esmu saņēmusi savā laikā.

Es jau savam mazdēlam fotografējoties teicu: “Aizej paskaties, kā aug tā ābelīte Smiļģa dārzā! Vai tā nav milzīga liktens dāvana, ka aiz manis paliks Olgas Dreģes paradīzes ābelīte?” Es nezinu, vai es būšu paradīzē vai kādā citā vietā taisaulē, bet, jā – tā ir tāda liela zīme.

Olga Dreģe un Kārlis Arnolds Avots

Kāds rakstnieks reiz bija uzdevis jautājumu: “Kas es būtu par cilvēku, ja no manis “izņemtu” visas izlasītās grāmatas?” Kā jūs domājat, kas jūs būtu par cilvēku, ja no jums “izņemtu” visas nospēlētās lomas?

Es tāpat savā būtībā paliktu ar savām vērtībām. Jebkurā arodā, jebkurā profesijā es tāpat paliktu ar to, ka es nemeloju, ar to, ka es dzīvību cienu, ar to, ka es mīlu bērnus, dabu, puķes un putnus... Man šobrīd top grāmatiņa “Aktrise un dzeja”, un arī tur esmu pateikusi, ka es savā būtībā tik un tā paliktu es pati. Jebkurā jomā. Ja es nebūtu aktrise, es būtu laba šuvēja. Man ir prasmes.

Jums ir ļoti kaislīga daba. Milzīga enerģija!

Tā ir no tēva mantota. Man ir trīs asiņu sajaukums. Poļu, baltkrievu un latviešu. Varbūt tas ir tas, kas mani padara tādu, kāda es šodien esmu.

Bet vai šī karstasinīgā daba jums nav likusi kaut ko nožēlot? Rodas sajūta, ka jūs pilnīgi visam nododaties kaislīgi. Jūs stāstāt, bet man pat nevajag iztēloties, es jau redzu bildi...

Drīzāk sanācis zaudēt, nekā nožēlot. Nožēlot nevajag neko, kas ar tevi ir noticis, jo tas viss pieder pie esības veidošanas.

Zaudējumu man ir bijis daudz, bet caur zaudējumiem un caur asarām… rodas kaut kas jauns.

Ne velti asniņš izlaužas cauri asfaltam. Dzīvībai ir milzīgs spēks.

Staņislavskim pieder vārdi, ka talants ir tāda dāvana, kuru tu nedrīksti turēt sevī. Ja tu esi apdāvināts, tad tev ir pienākums dalīties.

Piekrītu. Man varbūt ir palīdzējis tas, ka es nāku no ticīgas ģimenes, un ticības ētiskais pamats ir dalīšanās, sadzirdēšana, palīdzēšana. Arī šodien man somiņā ir “Mieram tuvu. Dieva vārds katrai dienai”. Tur ir kāds psalms, kāda lūgšana, arī kolēģu lūgšanas tur ir iekšā. Tur ir Ginta Andžāna, Jāņa Streiča, Ditas Lūriņas lūgšana. Es to lasu katru dienu un ar šīm gudrībām dzīvoju. Turklāt no savas garās un ilgās pieredzes es zinu – ne viss ir paša rokās, jo nāk kaut kas tik neparedzēts, tik pēkšņs.... nu, kā vīruss šogad. Vai tas neliek visu pārdomāt? Gan milzīgo ego, gan naudas un varas kāri, gan... Cilvēka dabai būtu jāmainās, jo pasaule pastāv uz citiem principiem, tāpēc es esmu priecīga par tiem momentiem, kad izlaužas cilvēcība, dievišķā gaisma, sapratne, atklāsme, ka tas laiks šai saulē ir tik īss.

Daba ir pareizi darījusi, ka jaunībā to nesaprot, un arī nevajag saprast.

Kā es būtu savu dzīvi dzīvojusi, ja būtu zinājusi, ka man būs jāzaudē divi vīri... Nē, tikai laiks nāk ar apskaidrību un apziņu, ka tev ir jāpakļaujas līdzsvaram, harmoniskākām un dzīvību apliecinošākām lietām.

Runājot par to, ka pasaulei ir jāmainās, gribu tev pajautāt, kāpēc aktieri iet politikā?

Nu es aizgāju pavisam nejauši. Mani pasauca no Centra partijas. Piezvanīja un teica: “Atbrauc uz Cēsīm... gan jau tevi neievēlēs.” Un tad, kad mani “ieplusoja”, izrādījās, ka mēs ar Kreitusi, nebūdamas partijas biedres, iekļuvām Saeimā. Es zvanīju Imantam Ziedonim ar vārdiem: “Imant, es iešu projām!” Bet viņš mani atrunāja: “Tu nedrīksti to darīt. Tev ir tautas uzticība. Tev ir jāpanes šis laiks!”

Es domāju: kāpēc tad savai tēvzemei nepalīdzēt šinī brīdī ar savu patiesību?

Bet, kad iekļuvu Saeimā, tikai tad es sapratu, ka tur ir vajadzīgs cits prāts, cita diplomātija un likumsakarību izpratne, ka tur ir galvenokārt darījums, partiju cīņa. Tad man bija pārsteigums, kāpēc kultūras cilvēki tanī partijā nerunā ar mani vienā mēlē, vienā valodā, bet aizstāv kaut kādas partijas intereses? Es tik gaidīju, kaut ātrāk tiktu projām, jo būt par Saeimas deputāti man bija milzīgs pārbaudījums! Bet vismaz es sapratu, kā top likums. Un es nobalsoju par to, lai izved krievu armiju, un par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, un ar to es lepojos. Tā ka šī man bija tāda liela skola. Līdz tam laikam, kad mani sāka aprunāt, izmantot un nomelnot.

Lai šodien darbotos politikā, ir vajadzīga cita izglītība, tāpēc es uzskatu, ka māksliniekiem nevajag iet politikā.

Politika ir kompromisa, prāta un šad tad negodīguma lieta. Tā ir varas lieta. Tam nav nekāda sakara ar teātra mākslu.

Labi, atgriezīsimies atpakaļ pie skatuves. Ko nozīmē būt gaumīgam uz skatuves?

Arnolds Liniņš mīlēja teikt: “Tev jau nav citur, kur ņemt, kā tikai no sevis pārdzīvotā un piedzīvotā.” Es jau nezinu citu mīlestību, kā tikai es esmu mīlējusi, es jau nezinu citu naidu, kā es esmu nīdusi. Es jau nezinu citas sāpes... Es savas asaras varu izsaukt, tikai atceroties savu tuvinieku nelaimes, slimības un nāvi. Nu, tā ir... Ir jābūt gudram, jāsaprot, ko autors grib pateikt. Jāsaprot sava vieta izrādē un jābūt līdz galam patiesam.

Visbeidzot – kāda izskatās jūsu perfektā svētdiena bez teātra?

Es tikai ilgās savu svētdienu iedomājos... Man māsa dzīvo laukos. Ja es varētu lauku mājās satikties ar savējiem, pamosties rīta rasā ābeļziedu laikā, kad zied visas puķes, bites lidinās un dzied lakstīgalas! Sajust to kopīgo, patieso savas dzimtas spēku... Tas man dotu gandarījumu. Bet neko jau nevar zināt. Varbūt, ka es nokritīšu viena pati kaut kur. Redziet, kā ir šai Covid laikā, kad nevar pat atvadīties, kad tevi ieliek maisiņā un ieliek mūža mājā.

Es esmu sakrājusi no skatītāju man dāvinātām rozēm vairākus maisus žāvētu rožlapiņu un smejoties saviem bērniem saku, lai triju sauju smilšu vietā pamet uz manas mūža mājas tās ziedlapiņas... Vai tas tā iznāks, vai neiznāks, bet tie ir tādi mani sapņi.

Olga, mums vēl nākamajā sezonā kādi trīs darbi kopā paredzēti...

Jā, jā, man vēl Bebene jānospēlē, man ir “Vecenītes ar saulessargiem” jāuztaisa. Esmu līdz pēdējam noslogota, un par to es liktenim un augstākiem spēkiem saku paldies un teātra vadībai saku paldies, un partneriem saku paldies, kas mani dzird, kas mani pieņem, saklausa, saprot un mīļo. Tā tās paaudzes mainās. Tā paiet tas laiks.

Visi mīl Olgu Dreģi!

Vai! (Smejas) Paldies, paldies!

 

Vēlāk tapa zināms, ka Olga Dreģe šīs sarunas dienā bija pārcietusi mikroinsultu, bet zīmīgajā 23. novembrī – Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – viņai tika veikta operācija. Šobrīd Olga Dreģe no sirds vēlas pateikties asinsvadu ķirurgam Vitālijam Zvirgzdiņam un ir apņēmības pilna sadakterēties un turpināt.

Izrādē “Smiļģis” viņas lomu pārņēma aktrise Lidija Pupure.
 

Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam un Dailes teātrim un žurnālam “Teātra vēstnesis”. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt