Sarunā LTV raidījumā “Kultūrdeva” Juris Žagars ieskicē Dailes teātra tuvākos repertuāra plānus, skaidro teātra vadības lēmumu atlaist četrus štata aktierus, tikmēr darbā aicinot citus, un liek cerības uz Kultūras ministrijas tā dēvēto “Rūzvelta plānu” kultūras nozares iziešanai no Covid-19 krīzes.
Juris Žagars: Man tāda nedaudz sajūta, ka mēs kaut kā visu laiku nodarbojamies ar PR un Dailes teātra tēla veidošanu un stratēģijas izskaidrojumu, atsitam kaut kādas bumbas, kas mums tiek piespēlētas, un stāstām par to, kas nu tagad būs un kas diemžēl vairs nebūs vai, paldies Dievam, vairs nebūs, tā vietā, lai vienkārši sagaidītu to brīdi, kad beidzot kaut kas būs. Mēs tagad dotajā brīdī tikai runājam.
Henrieta Verhoustinska: Jūs nevarat vēl pagaidām neko saplānot, kamēr nav zināms, kad atcels ierobežojumus.
Tieši tā. Varbūt vismaz kaut kādam priekšstatam par Dailes teātri vajadzētu veidoties no tās dramaturģijas un no tiem režisoriem, kurus mēs esam izvēlējušies tuvākajā laikā, ar kuriem strādāt vismaz šīs krīzes situācijā.
Vakar mēs uzzinājām – tātad tie ir trīs režisori – Gatis Šmits, Dmitrijs Petrenko un Paula Pļavniece. Kāpēc? Varbūt mazliet vairāk pastāsti par šo!
Jā, Gati Šmitu mēs paaicinājam tāpēc, ka viņa domāšana un viņa režijas darbi mums abiem diviem ar Viesturu [Kairišu] patiešām patīk. Mēs domājam, ka viņš varētu būt ļoti spēcīgs un ļoti jaudīgs pienesums mūsu teātrim. Turklāt mums jau bija pavasarī ar viņu iecerēts Roberta Aika projekts "Ārsts", tāda hita dramaturģija, kas tagad ”iet” visā pasaulē. Viņam ļoti patika, un viņš to grib iestudēt. Tas arī atbilst tēmai, atbilst šī brīža situācijai ļoti labi. Mēs vienkārši atdzīvinājām to projektu, ielikām to tagad. Dmitrijam Petrenko ir izcils materiāls – “Elpa”, [dramaturga] Dankana Makmilana “Plaušas”, mēs viņu pārsaucām par “Elpām”.
Arī aktuāla.
Arī aktuāli, šodien saukt par “Plaušām”, tāda izrāde būtu ārkārtīgi, teiksim, izaicinoša un drosmīga – kas ir ar diviem aktieriem, divos sastāvos, līdz ar to tas ir arī kaut kas tāds, ko tagad var mēģināt, kas tagad var būt aktuāli. Un Justīne Kļava, mūsu teātra dramaturģe, ir uzrakstījusi brīnišķīgu, ārkārtīgi asprātīgu lugu jauniem cilvēkiem “Sidraba šķidrums”. No sākuma tas bija “Kvadrifrona” projekts, un tagad mēs sadarbībā ar “Kvadrifronu” šo projektu realizēsim Dailes teātrī.
Mēs arī skatāmies uz to, kur mēs to varam spēlēt, jo vienkārši kaut ko mēģināt tikai tāpēc, lai mēģinātu, tā ir tāda darbības fikcija.
Teātrī aktieris var mēģināt ar aprēķinu, ka pēc kaut kāda zināma laika pirmizrāde notiks, un tāpēc mums ir plāns par šo Dailes teātra dārzu, kas mums jau pašā krīzes sākumā radās – šī ideja, ka Dailes teātrī ir izcils iekšējais dārzs, kafejnīcas dārzs, kur mēs varam sasēdināt 50 cilvēkus ļoti lielā distancē un 100, 150 cilvēkus varbūt nedaudz tuvākā distancē, bet tas ir svaigā gaisā, dārzs ir pārklāts ar jumtu. Es ceru - uz jūnija beigām, pēc Jāņiem, jūlija sākumu - reāli arī varētu kaut ko sākt spēlēt šajā dārza teātrī. Tad arī mums būtu gatavi produkti, ko mēs tur varam spēlēt.
Protams, ka šie apstākļi kaut kādā veidā determinē arī to, ko mēs tur varam spēlēt. Mēs nevaram visu tur spēlēt. Bet arī, protams, būs atkarīgs no tā, kā cilvēki reaģēs, vai viņi nāks un vai viņiem patiks, vai mēs varēsim radīt teātra atmosfēru – gaisma un vasara, un tamlīdzīgi – un ko mēs tur varēsim rādīt.
Katrā ziņā mēs mēģinām, nevis - lai mēģinātu, bet - lai rādītu izrādi.
Šajā visā konceptuālajā stāstā ir stāsts arī par četriem aktieriem, kuriem šajā vīzijā neatradās vieta. Mēs par to ar tevi esam runājuši. Varbūt tu vari vēlreiz noformulēt, kāpēc tieši tagad, pandēmijas laikā, kad tas nozīmē diezgan lielu bezcerību šiem aktieriem, tomēr bija vajadzīgs šis grieziens?
Tur ir tāds interesants jautājums par to, kāpēc tik daudz ap šo lietu tiek sacelts troksnis. Nu, es pats sev uzdodu jautājumu – kāpēc? Kāpēc “airBaltic” atlaiž 700 darbinieku un tas ir “okay”?
Mēs atlaižam četrus aktierus, kas nav noslogoti, kas patiešām nav noslogoti, un tas troksnis ir.
Bet es kaut kā saprotu – pie mums aktieriem vai teātra sabiedrībai ir kaut kāds īpašs statuss. Vienmēr ir tāds prožektors, un par to ir ļoti jādomā, tāpēc mēs ļoti nopietni izvērtējam, ar kuriem aktieriem mēs diskutējam, kā mēs to darām. Nu jā, vakar viens no aktieriem – Mārtiņš Počs – jau ir noslēdzis vienošanos ar teātri un jau sāk strādāt šomēnes citu darbu, paliek ārštatā, turpina spēlēt savas lomas. Divas meitenes patlaban vēl ir “uz slimības lapas”, un ar Kasparu Zāli mēs patlaban esam sarunu procedūrā.
Mēs arī zinām, ka ir nākuši vietā jauni aktieri. Kāpēc šie aktieri ir vajadzīgi Dailes teātrim? Imants Strads, Elīna Vāne, Kārlis Avots - visi ir “nosperti” Valmieras teātrim.
Mēs ne no viena neko nepārpērkam, kaut arī normālā kapitālismā būtu normāli pārpirkt. Mēs vienkārši aktierim piedāvājam iespējas strādāt pie mums teātrī.
Ar pārpirkšanu tu domā to, ka jūs neko nesamaksājāt Valmieras teātrim?
Mēs nesamaksājām tā kā par basketbolistiem, un mēs nepiedāvājām viņiem lielākus līgumus, kā viņiem maksā patlaban, mēs piedāvājām iespēju.
Ar Imantu Stradu ir pavisam vienkārši. Dailes teātrim vairs nav Žagara. Teiksim, šajā kaut kādā segmentā – vīrietis vidējos gados vai vīrietis virs vidējiem gadiem – mums, teiksim, nav ļoti daudz aktieru. Un Imants Strads ir brīnišķīgs aktieris, mēs viņam piedāvājām, pie tam mums ir pieredze, jo viņš jau iepriekš ir strādājis Dailes teātrī, un viņš piekrita.
Elīna Vāne arī ir spēcīga aktrise, un mēs viņai piedāvājām, mēs konkrēti nosaucām, kādas lomas. Patlaban tas ir gaidīšanas režīmā. Elīna dotajā brīdī nevēlējās piedalīties tajā projektā, kas viņai būtu aktuāls – “Sidraba šķidrums”. Mēs norunājām, ka atgriezīsimies pie šī jautājuma rudenī, kad mums būs skaidrs par nākamajām repertuāra vienībām. Kārlis Avots ir talantīgs, jauns aktieris, un mums ir nepieciešamas jaunas asinis teātrī.
Kāpēc jūs nedomājat jeb varbūt domājat par Dailes teātra kursu?
Mēs esam ne tikai domājuši, bet jau izdomājuši. Mums bija paredzēts, ka šajā vasarā nevis Kultūras akadēmijā, bet, iespējams, Mūzikas akadēmijā mēs ņemtu Dailes teātra jauno aktieru kursu ar speciālu muzikālu novirzienu.
Bet mēs nevienu neaicinām vienkārši tāpat – lai tu būtu štatā. Aicinot šo cilvēku, mēs konkrēti skatāmies, kādas viņam eventuāli varētu būt lomas nākamajā sezonā. Līgums tiek slēgts uz vienu sezonu, pēc tam jau skatīsimies.
Daudziem ir priekšstats, ka valsts teātri – tie jau nu peldas labklājībā, jo atšķirībā no neatkarīgajiem teātriem, kur tiešām ir iestājies tukšums, jums ir dotācija.
Dotācija mums ir paredzēta un arī pašu nopelnītā nauda ir paredzēta izrāžu ražošanai, izrāžu rādīšanai un zināma skaita skatītāju apkalpošanai. Mēs dotajā brīdi šo naudu “dedzinām” un tērējam faktiski dīkstāves pabalstu maksāšanai.
Man liekas, ka tā nav īsti pareiza situācija, un es ļoti ceru, ka Kultūras ministrija ar Finanšu ministriju panāks vienā brīdī vienošanos, ka kapitālsabiedrību darbinieki, kuriem ir dīkstāves reāls režīms, tomēr kvalificējas dīkstāves pabalstiem.
Jums ir bail, ka tad, kad beigsies dotācija, nepietiks naudas reālu izrāžu veidošanai?
Mēs esam izrēķinājuši, ka mums pietiek naudas līdz novembrim. Novembrī mums kontā būs nulle.
Tad vajadzētu kaut kam ienākt.
Tad vajadzētu kaut kam ienākt. Biļešu ienākumi neienāks, visticamāk. Kad tajā brīdī būs jāsāk strādāt, mēs varēsim strādāt ar tieši neko. Un tas nav īsti pareizi. Es īsti nesaprotu, kāpēc tik ilgi un smagi notiek tās sarunas. Es tā domāju savā galvā, ka, iespējams, tur ir kaut kāda neuzticēšanās no Finanšu ministrijas puses, tā ir tāda ģenerāla neuzticēšanās. Arī sabiedrība neuzticas Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un tā kā mēģina kaut ko nemaksāt, VID neuzticas sabiedrībai. Tā mēs viens otram neuzticamies. Dotajā brīdī valsts, pieņemsim, vai politiķi netic, ka mēs, ja viņi mums piešķirs dīkstāves pabalstus, tad mēs racionāli iztērēsim atbilstoši atlikušo naudu. Mēs atkal neticam šim solījumam, - kad kontā būs nulle un mums būs jāsāk sezona, mums piešķirs naudu izrāžu ražošanai.
Kultūras ministrija patiešām cīnās ļoti labi, efektīgi cīnās ar pārējām ministrijām par to, ka tā nauda tomēr šajā nozarē ir vajadzīga. Ja būs šis "Rūzvelta plāns" tad, iespējams, tur varētu dabūt kādas injekcijas.
Kas ir Rūzvelta plāns?
Rūzvelta plāns – tas ir, ka valsts veido konkrētu pasūtījumu attiecībā uz kultūras produktiem, kultūras institūcijām un māksliniekiem. Tad, teiksim, tas būtu pasūtījums veidot seriālu, kam tagad ir nosaukums “Dailes vara”.
Un nevis “Smiļģa lāsts”?
Tā bija pirmā brīža provokācija. Viesturam patīk provocēt, un man arī patīk, ka viņš provocē. Tas, protams, aizgāja pilnīgi visur. Bet jā, nosaukums ir “Dailes vara”. Šodien jau es saņēmu radošās komandas – Gata Šmita, Viestura Kairiša, Justīnes Kļavas, Artura Dīča – pirmo sinopses variantu, kas man ļoti patīk. Darbība norisināsies, sākot no 1977. gada, kad Dailes teātris ievācās jaunajās telpās. Tas ir Vosa laiks un padomju laiks, un čekas laiks. Tā kā mēs patlaban strādājam pie seriāla projekta.
