Augstāk par zemi. Henrija Arāja izrādes «Mans tēvs – Pīters Pens» recenzija

Jaunā režisora Henrija Arāja iestudējums "Mans tēvs – Pīters Pens" Valmieras Drāmas teātrī līdzīgi obligātajai literatūrai varētu būt mūslaiku obligātā drāma ar terapeitisku iedarbību gan tiem, kuri ir vecāki, gan tiem, kuri reiz ir bijuši bērni, vai vēl jo vairāk tiem, kuri turpina tādi būt. Skaudra un laikmetīga iniciācijas pasaka, kura atgādina nenovecojošo jautājumu par to, cik tālu sniedzas mūsu katra brīvība un kur sākas mūsu katra atbildība par savām izvēlēm. 

Es baidos aizmirst tēti.
Es baidos aizmirst sevi. 

To, ko nevar redzēt

Man ir trīs gadi. Es sēžu uz mīksta spilventiņa, kurš iestiprināts uz zila vīriešu velosipēda bagāžnieka. Rokas turu ap vidukli mammai, kas min pedāļus pa dangainu meža ceļu. Mēs braucam pie kaimiņienes pēc silta piena. Toreiz es lidoju. Tiesa, uz leju. Iekšā peļķes dubļos. Mirkli pēc tam, kad man no mugurpuses uzklupa liels suns. Šī ir viena no manām pirmajām bērnības atmiņām, kuru cauraudušas bailes. Tādas, kuras vēl aizvien atgriežas, ieraugot suni. 

Par bērnības atspulgiem un par bailēm pieaugt, kā arī par uzdrīkstēšanos savas bailes iemīlēt. Par to vēsta jaunā režisora Henrija Arāja iestudējums "Mans tēvs – Pīters Pens" Valmieras Drāmas teātrī. Iestājeksāmenu laikā Latvijas Kultūras akadēmijā Arājs uzņemts gan aktieros, gan režisoros. Toreiz pusstundas laikā izlēmis par labu režijas studijām. Pērn ieguvis režisora diplomu un kā aktieris guvis pieredzi gan teātrī (Vladislava Nastavševa izrādē "Te sākas nakts"), gan kino (Dāvja Sīmaņa filmā "Tēvs nakts").

Intervijās medijiem Arājs paudis, ka vēlas veidot vizuālu teātri, taču piedāvājot nevis ilustrāciju, bet gan interpretāciju, tiecoties sapludināt reālpsiholoģisko teātri ar formas teātri. 

Diplomdarbā "Kontrabass" Dailes teātrī režisors izvēlējies risināt mākslinieka – orķestra kontrabasista pretrunīgos meklējumus starp mūziku un dzīvi, veidojot ar aktieri Aldi Siliņu monoizrādi pēc Patrika Zīskinda darba motīviem. Turpretī pirmajā iestudējumā pēc studijām "Mans tēvs – Pīters Pens" Arājs risina caurkrituša aktiera-pašpasludināta supervaroņa vēlmes palikt savā pasakainajā pasaulē, kur nemēdz būt sliktu domu, pretrunu ar ikdienības pelēcību, kura pieprasa noteiktu devu pieaugšanas un pašsaprotamo atbildību. 

Pirms gada, veidojot audiopastaigu Pārdaugavā, Henrijs Arājs savā darbā "3,3" mudināja ilgāk skatīties vienā punktā. Jo ilgāk lūkojamies, jo vairāk ir iespējams pamanīt iepriekš neieraudzīto. "Mans tēvs – Pīters Pens" ir šāds graudains tuvplāns atmiņu pustumsā attiecībām ģimenē, attiecībām starp tēvu un dēlu.

"Teātrī mums ir jārāda tas, ko dzīvē mēs nevaram redzēt,"

pauž Arājs intervijā portālā Kroders.lv. Un viņš rāda. Sešgadīgu bērnu, kurš ir sarāvies atkal embrija pozā un paslēpies zem lielas žaketes, lai tur pārlaistu vecāku attiecību viesuļvētru. Tādu, kuru kā sabiedrībā mēdzam izlikties nepamanām. 

Izrāde “Mans tēvs – Pīters Pens”

Protests pret pieaugšanu 

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2020. gadā izplatītākais ģimenes tips Latvijā bija viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6 %). Salīdzinot ar 2011. gadu, šai desmitgadē būtiski pieaudzis viena vecāka ģimeņu īpatsvars, it īpaši vientuļo māšu. Tas tiek saistīts gan ar augstajiem šķiršanās rādītājiem Latvijā, kas ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā, gan ar ārpuslaulību bērnu dzimstību, kā arī ar augsto emigrāciju, jo arī ģimenes, kur viens no vecākiem pastāvīgi nedzīvo Latvijā, statistikā tiek uzskatītas par vientuļā vecāka ģimeni. Statistika liecina, ka vidēji puse no noslēgtajām laulībām Latvijā tiek šķirtas. Piemēram, 2020. gadā uz 1000 iedzīvotājiem tika noslēgtas vidēji 5,6 laulības, bet 2,7 laulības togad tika šķirtas.

"Man nav bērnu, un tas ir apzināti – nekad neesmu tos gribējusi. Iespējams, viens no iemesliem varētu būt tas, ka tādā gadījumā man būtu jākļūst par pieaugušo. Man negribas būt nevienā vecumā" – somu dzīvespriecīgās dzejnieces Heli Lāksonenas intervijā portālam Satori.lv paustās atziņas vilnis tikko pāršalca sociālo tīklu telpu ar melnbaltām diskusijām.

Cik lielā mērā un vai vispār cilvēks var justies brīvs, ja viņam ir bērni?

Lāksonenas kā bezbērnu sievietes paustais cieši savijas ar Valmieras Drāmas teātra iestudējuma varoni Pēteri jeb pašpasludināto Pīteru Penu un viņa daudzināto bezrūpību un protestu pret pieaugšanu. 

Arī decembrī mākslas notikumu telpā "Brīvība" atvērtā jaunās pašmāju mākslinieces Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs Debesīs" cieši tematiski sasaucas ar Arāja iestudējumu. Māksliniece izstādes pieteikumā uzsvērusi, "ka daudziem tēvi ir līdzīgi ierastajam Dieva priekšstatam, jo tie nav īsti fiziski klātesoši". Māksliniece Vilnīte paceļ tēvu augstāk par zemi, pietuvinot debesīm, savukārt

režisors Arājs raugās uz tēvu kā uz pasaku varoni, kas spēj lidot, pacelties pāri ikdienībai, tā apburot un pārsteidzot ar šādu "superspēju". 

Nodēvēta par pieaugšanas drāmu vienā cēlienā, izrāde "Mans tēvs – Pīters Pens" atrod vietu pēdējās desmitgades pieaugšanas stāstos, kas vairums gadījumos Latvijā bija vērojami uz kinoekrāna. Lielākoties tur portretētas dēlu sarežģītās attiecības ar mātēm, nereti vientuļajām, piemēram, Jāņa Norda "Mammu, es tevi mīlu" (2013) vai Jura Kursieša "Modris" (2014). Arī Daces Pūces drāma "Bedre" (2020) ir pieaugšanas stāsts, ko izdzīvo desmitgadnieks Markuss. 

Teātrī šis lauks ir bijis tukšāks. Skarba maiguma pilna 2012. gadā bija Dailes teātra drāma "Apglabājiet mani zem grīdas", kur režisors Regnārs Vaivars iestudējis Pāvela Sanajeva stāstu par četrgadnieku, kuru audzina vecvecāki un kur omes despotisms kā kroplas mīlestības izpausme ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. 

Arī Henrijs Arājs kā jaunais režisors izvēlas ienest teātrī tēmu par bērna pieaugšanu ģimenē, atgādinot mūslaiku sabiedrībai, ka aiz nepieaugušu pieaugušo pussalauztajām dzīvēm turpinās viņu bērnu dzīves.

Raugoties uz statistiku, jāteic, ka stāsts ir nācis īstajā laikā. 

Izrāde “Mans tēvs – Pīters Pens”

Ne cilvēks, ne dzīvnieks 

Pītera Pena stāsts tā autoram skotu rakstniekam un dramaturgam Džeimsam Metjū Berijam pirms vairāk nekā gadsimta radies pēc traģiska notikuma, kad 14 gadu vecumā gājis bojā viņa brālis, tā arī nepiedzīvojot pieaugšanu. Pēc Berija stāsta motīviem tapušās mūsdienu krievu dramaturģes Kērenas Klimovskas luga un tās iestudējums "Mans tēvs – Pīters Pens" ir ne mazāk traģisks, lai arī vēl aizvien ievērpts pasakas plīvurā. 

Pīters Pens vārdu ieguvis no sengrieķu mitoloģijas Pāna, kuru tā jokainā izskata dēļ – āža ragi un nagi un kazas aste – pēc piedzimšanas pametusi māte un kurš tiek uzskatīts par dabas aizbildni, spēlējošu pānflautu.

Pāns ir zināmā mērā pretstats civilizētajai pasaulei, kura balstās noteiktos sabiedrības principos, audzināšanā un audzinātībā. Arī vizuāli šis dievs ir daļēji cilvēks, daļēji ārpus cilvēka esošajai pasaulei piederošs, dzīvnieks. Tāds, kurš atrodas noteiktā starpstāvoklī – izrādes kontekstā ne īsti ikdienībā, ne īsti iedomu pasaulē. 

Prasmi lidot Pīters Pens Berija stāstā pieaugušajiem "Mazais, baltais putns" (1902) apguvis no laumiņām un putniem, autoram tēlu tālāk pārnesot uz lugu "Pīters Pens – zēns, kurš nekad nepieauga" (1904). Pēc pirmajiem lugas iestudējumiem bērni devušies mājup un centušies mēģināt lidot, lecot no gultas vai citām virsmām, gūstot arī savainojumus. Tad stāsts tika papildināts ar burvju putekļiem, bez kuriem šī prasme neesot spēkā. Arī Valmieras Drāmas teātra iestudējumā burvju putekļus Pīters Pens bārsta bez sāta. 

Pītera Pena vecums ir neskaidrs, vien tiek norādīts, ka viņam vēl ir visi piena zobi. Pats autors Berijs Pīteru Penu savā darbā aprakstījis kā tādu, kura tērps veidots no rudenīgām koku lapām un zirnekļtīkliem. Vēsturiski pirmajos iestudējumos izmantots sarkanīgs tērps ar tumši zaļām zeķubiksēm, bet zaļā tunika ienāk līdz ar Volta Disneja animācijām. 1953. gadā tapa Volta Disneja animācijas filma ar Pītera Pena ikoniski zaļo tērpu, ieslīpo matu ērkuli un troļļveidīgajām tupelēm ar aizliektajiem purngaliem  – vizuāls tēls, kas iedzīvojies. 

Nesenākais šī stāsta iestudējums Latvijā bijis 2014. gadā Dailes teātra Lielajā zālē, kur režisore Laura Groza iestudēja izrādi bērniem "Pīters Pens", kuras dramatizējumu veidoja Evita Mamaja un kur Pītera Pena lomā iemiesojās Dainis Grūbe. 

Šoreiz stāsts nav bērniem, bet gan pieaugušajiem.

Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē Henrijs Arājs iestudējis Klimovskas versiju, kas tapusi, viņai iedvesmojoties no sava vīra vienpadsmitgadīgā dēla, kurš tolaik jau bijis nobriedušāks par savu tēvu. Luga, starp citu, 2019. gadā Krievijā iekļauta desmit labāko lugu sarakstā konkursā "Kulminācija". 

Izrāde “Mans tēvs – Pīters Pens”

Supervaronis – tētis

Katra maza bērna acīs lielākie varoņi būs viņa māte un tēvs neatkarīgi no tā, kādi tie ir. Mīloši, pāraprūpējoši, naktsmaiņas strādājoši, dažādu vielu atkarīgi, klātesoši vai promesoši, vai pat nekad nesatikti, bet nostāstiem apauguši vai apaudzēti. Skarbā patiesība ir tā, ka māte vienmēr būs māte un tēvs būs tēvs, neatkarīgi no tā, ko teiks sabiedrība, bāriņtiesa vai citi. 

Iestudējums atgādina, cik nospriegota ir emocionālā stīga starp bērnu un vecāku.

Arājs iestudējumā ļauj ieraudzīt lūzumpunktu, kad bērns ierauga savus vecākus citā gaismā. Spožā, bet ne tajā pievilcīgākajā. Kā cilvēkus ar savām vājībām. 

Iestudējums ir veidots kā jau pieaugušā Daniela vēlme ieskatīties bērnības spogulī, lai saprastu, kas un kāpēc ir noticis. Ģirta Rāviņa Stāstnieks runā, lūkojoties caur savām apaļajām brillītēm skatītājos, un ved tos līdzi stāstā. Pats Stāstnieks iemieso Danielu jau kā pieaugušu vīrieti, kurš vēro bērnības traģiskos notikumus no malas, ik pa brīdim saslēdzoties kustībā vai frāzēs ar sevi bērnībā un nonākot arī pretrunā. Cilvēks cenšas izprast to, kas īsti ir noticis jau ar pieaugušā acīm, lai arī brilles (vai tēvu bez nosacījumiem mīlošais bērna skatiens?) palikušas tās pašas. Tālās Stāstnieka un mazā Daniela atbalsis, ko atsevišķos brīžos izmanto iestudējumā, gan izceļ atmiņu tālumu, gan arī šo atmiņu iespējamo neprecizitāti. 

Aktieris Aigars Apinis, Pītera Pena zaļajam uzsvārcim plīvojot, lido, planē, griežas, sastingst akrobātiskās pozās – dzīvo augstāk par zemi. Kustības šķiet vieglas un pašsaprotamas (gaisa specefektu nodrošinājums – Indulis Šverns).

Apiņa tēvs jeb Pīters Pens ir detaļās izdreijāts tēls kā neverbāli, tā verbāli, neieslīgstot dzīves neveiksminieka vai no atkarībām sirgstoša tipāža atdarināšanā, bet iedvešot tajā niansēs pārdomātu personību.

Skumjais klauns, kurā brīžiem izpaužas supervaronim raksturīgas karikatūriskas kustības un izsauksmes vārdi vai drīzāk pat skaņas (pats Berijs raksturojis Penu kā prasmīgu skaņu atdarinātāju, kurš prot kopēt pat Kapteiņa Āķa balsi vai krokodila tikšķēšanu). Aktieris veido savu varoni tā, ka tas neraisa žēlumu, bet gan liek noprast, cik traģiska situācija var rasties tad, ja cilvēks ir ieslodzīts pats sevī. 

Turpretī jaunā aktiera Kārļa Dzintara Zahovska dēls – sešgadnieks Daniels – pielaiko bērna skatupunktu, uzsūc ik vārdu, ko teic tēvs, bez šaubām, bet ar atkārtošanu kā ieprogrammēšanu savā prātā. Aktieris nepārspīlē ar bērnišķību, bet akurāti veido mazā kāpēča atspulgu robustākās kustībās, ekspresīvākās izteiksmēs, dziļdomīgi vērtējošā skatienā. Tēvs Danielu sauc tikai par Mazo, šim vārdam kalpojot par savdabīgu paroli, lai piederētu Nekurnekadzemei, bērnības salai. 

Padomju laiku rotaļlaukums ar metāla konstrukcijām, ko veidojusi scenogrāfe Madara Mela un ko, tāpat kā kostīmu izvēli, konsultējis Gints Sippo, atgādina krātiņu.

Cilvēks, kurš ir ieslodzīts bērnībā. Tieši šai būrī tēvs satiekas ar savu dēlu.

Vistuvāk viņi viens otram pietuvojas caur rotaļu, kurā par spīti savai bezrūpībai tēvs tomēr tiecas mācīt dēlam drosmi un prieku. Tuvības esence vērojama ainā, kur tēvs cenšas palīdzēt dēlam pārvarēt tā bailes (no zirnekļiem), iemīlot jeb pieņemot tās (pieradinot zirnekli un nešķiroties no tā). 

Paslēpies kā gliemezis zem pārāk lielās žaketes, mazais Daniels kādā brīdī pēkšņi ieraujas sevī ar aso, pēkšņo atziņu, ka, visticamāk, pie vainas tēva un mātes attiecību lūzumam ir viņš, ja reiz pirms tam vecākiem dzīve bijusi rožaināka, skūpstoties saulrietā netālu no izgāztuves vai dzerot lētu sarkanvīnu no pudeles kakliņa.

Tēvs uz brīdi, pārvirzot uzmanību no bērnu-vecāku attiecību gājieniem, cenšas iepārdot klātesošajiem paša pagatavoto brīnumlīdzekli pret bailēm. Paraustot aiz ūsām ikkatra individuālās bailes tumsā grimstošās zāles skatītājos. Iekņudas. Katram savu baiļu lielās acis.

Maza plastmasas pudelīte ar uzrakstu "Līdzeklis pret bailēm" (kas vizuāli atgādina mazus mēriņus) no pašpasludinātā Pena rokām nonāk pie skatītājiem.

Kāds izdzers šo brīnumdziru uzreiz, cits taupīs līdz brīdim, kad šis drosmes malks izrādīsies visnepieciešamākais dzīvē, vēl kāds atdos tam, kam tas vairāk nepieciešams (kā to izdara kāds no skatītājiem, kad, aktieriem paklanoties, pasniedz to atpakaļ jau pieaugušajam Danielam). 

Tehniski telpa atsevišķos brīžos ierobežo uztveramību aktieru runai (īpaši Stāstnieka runas laikā, kas vērsta uz skatītājiem, bet brīžiem nav skaidri saklausāma). Iespējams, pie vainas Apaļās zāles uzbūve, kas akrobātiskajiem trikiem piešķir cirka arēnas ilūziju, bet tai pašā laikā, šķietami, par sarežģītu uzdevumu padara gaismošanas darbu. No otras puses, Pīters Pens jau lidoja tikai naktī. Pustumsu, pielijušu ar zaļi zilām noskaņām (gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis), pieņemšu kā starpstāvokli starp dienu un nakti, kurā notiek gan visneticamākais, gan traģiskākais, ja domu apļos gadās aizmirst dzīvesgudrību par to, ka rīts jau gudrāks par vakaru. 

Katrs lido pa savam 

Atsevišķos mirkļos gan tēvs, gan dēls (kā mazais, tā jau pieaugušais) saslēdzas vienotā, sinhronā kustību plūdumā, ko veidojusi horeogrāfe Melānija Linda Graumane. Šī sinhronitāte pauž gan dēla neapzināto vēlmi līdzināties tēvam, gan arī uzsver vienu un to pašu kļūdu atkārtošanās varbūtību, balstoties pieredzē, kas novērota bērnībā.

Katrs prot lidot pa savam. Tomēr tā saka tēvs Danielam. Noveļot sīku akmentiņu no smagās atbildības nastas, ko pats nes kā tēvs, apzinoties to, ko var dot, un nepamanot to, kas nav iedodams. 

Daniela māti Māra Mennika veido kā dzīves nogurdinātu māti, kuras saskābuma pakāpe ir tiešā mērā saistīta ar "otru pagali" – tēvu Pēteri. No jaunības dumpinieciskuma palikušas tikai panciskās, vīrišķīgas zābaku zoles, bet mugurā jau pieaugušo "formastērps" – žakete (kostīmu māksliniece Kristina Rezvohh). Arī Stāstniekam mugurā žakete, lai gan kājās vēl aizvien pusaudziskās melnbaltās kedas un nu jau vairs nevis rūtainās pidžambikses, bet vēl aizvien košas oranžas bikses, tā paturot sevī mazu devu rotaļīguma. 

Mirklis, kad mazais Daniels uzvelk pieaugušā Daniela melno žaketi, ir simboliska iniciācijas rituāla ilustrācija, kurā līdz ar vilšanos zēns sāk apzināties pieaugušo dzīves skarbumu.

Līdz tam viņš jau izgājis daļu pārbaudījumu, skolā tiekot apsmiets, pārvarot bailes no zirnekļiem, sakaujoties ar klases kausli, apgūstot dzīvei noderīgas prasmes. 

Daniela skolotāja Anna Nele Āboliņa izspēlē ārēji striktu un savāktu, bet iekšēji dziļi ievainotu un dzīvē vīlušos sievieti.

Naratīvs par sievietēm, kas bez ierunām nes ikdienu uz saviem pleciem, izskan abu lugas sieviešu tēlos, pasvītrojot sievietes-mātes atbildību par savu izvēli dot dzīvību bērnam.

Abas aktrises savās lomās iezīmē tipāžus – emocionālā līdzatkarībā esošo māti un agrīnā vecumā par māti kļuvušo skolotāju. To abu dzīves centrs ir bērni, kurām tās vēlas dot labāko, ko spēj (pat ja tas ir dīvāns bez caurumiem vai zemenes ziemā). 

Lai arī izrāde ir veidota kā jau pieaugušā Daniela ielūkošanās savā bērnībā, tomēr par smaguma centru stāstam kļūst Pītera Pena personība, kuru nu jau lielais Daniels cenšas ieraudzīt bez bērnības pasaku kārtas. Priekšplānā režisors izvirzījis Pītera Pena traģisko nepieaugšanu, kura vēl ilgu laiku atbalsojas bērna dzīvē, liekot aizvien no jauna uzdot jautājumu – kāpēc? 

Mēdz teikt, ka pa īstam cilvēks pieaug vien tad, kad zaudē savus vecākus. Un mēdz teikt arī to, ka, cilvēkam pieaugot, ne vienmēr aug līdzi arī sirds jeb spēja dzīvot, sirdij pārkāpjot žogam, ko uzceļ prāts.

Henrijs Arājs īstajā laikā atgādina to, cik svarīgs, bet vienlaikus trausls ir šis neredzamais ārpasaulīgais savienojums starp bērnu un vecākiem. 

Režisors un viņa komanda skatuviski tiecas piepildīt tukšo telpu ar bērnības atmiņu atblāzmām, kurās mijas dzīves sūrums ar bērnības labticīgo, atvērto un vēl auglīgi naivo skatījumu. Tā ir pasaka gan par cilvēku, kas ieslēdzas savā bezrūpībā, gan par cilvēku, kurš, jau pieaudzis būdams, vēl aizvien ir ieslodzīts bērnībā, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem. Kāpēc? Lai izrāde kalpo par atgādinājumu mums tam, cik svarīgi ir sadzirdēt šo jautājumu, ko uzdod bērns, un laikus atbildēt uz to. 

Izrāde "Mans tēvs – Pīters Pens" ir daļa no projekta "Jauno maiņa", kurā "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātris "Joriks" un Valmieras Drāmas teātris atbalsta jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijā.

"Jauno maiņa"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt