Telpa, kur tikties. Par trim jauno horeogrāfu izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī

Vienā vakarā iepazīties ar trīs jaunajiem horoeogrāfiem – šādu iespēju kā daļu no projekta “Jauno maiņa”, kurā savus darbus izrāda jaunie skatuves mākslinieki, piedāvā Ģertrūdes ielas teātris. Teātra zāle, kur ar bieza melna auduma palīdzību iekārtota black box skatuve, kļūst par tikšanās vietu.

(Ne)spēja iekļauties

Ciklu aizsāk horeogrāfa Ģirta Dubulta izrāde “Mums”. Dejotāji Simona Ozola, Edvards Kurmiņš un Ramona Levane uz skatuves attīsta cīņu starp sabiedrības vēlmi ielikt cilvēkus konkrētos rāmjos dzimuma identitātes kontekstā un indivīdu nevēlēšanos tajos palikt.

Dubulta pieteikto tēmu par dzimumu kā sociālu konstruktu izcili papildina Jūlijas Bondarenko un Dinas Beināres gaismas (viņas veidojušas gaismas partitūru visām trim izrādēm), kā arī  Kitijas Geidānes veidotais dejotāju vizuālais tēls. No tumsas pa vienai vien iznirst būtnes, tērptas tumšās apakšbiksēs, zeķbiksēs un stratēģiski uzlīmētos teipos.

Pustumsā grūti noteikti, vai tās ir sievietes vai vīrieši. Un te arī izkristalizējas jautājums – vai tas maz ir svarīgi.

Dejotāju ķermeņi vienojas saskaņotās kustībās, tomēr laiku pa laikam kāds salūzt, izlec no nelielā bariņa, nespējot un negribot būt daļa no šīs vienotās sabiedrības, kas uzspiež savu redzējumu, savu ritmu. Par “Mums” kodolu kļūst elpa. Visiem vienāda un vienlīdz svarīga, neatkarīgi no tā, vai spēj vai nespēj iekļauties apkārtējā pasaulē.

Pārmaiņu rezultāts

Otrā izrāde, “Starptelpa”, ko veidojusi horeogrāfe Emīlija Berga, arī pēta sabiedrībai aktuālu jautājumu – pāreju no vecā uz jauno. Dejotāji Kitija Geidāne, Emanuēla Zvaigznīte un Ģirts Dubults tērpti futūristiskos Paulīnes Kalniņas kostīmos, kas šķiet pilnīgs pretstats iepriekšējais izrādei – smagnēji, gaiši un pilnībā ķermeni nosedzoši.

“Starptelpa” piedāvā daudz vairāk fiziskas interakcijas starp dejotājiem. Tie viens otram brīžiem palīdz, brīžiem traucē. Tie ir neapšaubāmi atkarīgi viens no otra, jo kustība, kas aizsākas vienā ķermenī turpinās otrā un pārplūst uz trešo.

No malas, iespējams, šīs kustības izskatās pēc cīņas. Kā rakstīts izrādes pieteikumā – pēc iestrēguma, kāds nereti rodas pārmaiņu rezultātā.

Tomēr šāda buksēšanās ir nepieciešama, jo bez vecā neiekustas jaunais un pārmaiņu laiks tā arī nepienāk.

Notikusi satikšanās

Dejas izrāžu ciklu noslēdz Gundegas Rēderes monoizrāde “Viens”. Pēc īsa starpbrīža pazudusi iepriekšējā izrādēm noklātā dejas grīda, un Rēdere basām kājām stāv uz nolupušajiem dēļiem ar ciet acīm. Viss viņas ķermenis, ko pavisam ikdienišķās drēbēs tērpusi Elīna Šteinberga, šķiet uzvilkts kā stīga, radot fizisku diskomfortu arī skatītājos.

Laikam ritot, atveras Rēderes acis. Sākumā baiļu pilnas, tās ilgi pēta skatītājus, apstājoties pie katra individuāli. Gan Rēderes, gan publikas ķermeņi palēnām atslābst, pārstāj šaudīties trauksmainās domas.

Ir notikusi satikšanās, un izpildītāja noslēdz savu priekšnesumu, apsēžoties skatītāju rindās. 

Visās trīs dejas izrādes ir viens vakars, kurā trokšņi nostājas fonā, priekšplānā izvirzot cilvēka ķermeni un to, kā tas spēj vienlaicīgi gan ierobežot, gan vienot. Tā ir satikšanās. Ar sevi, ar citiem, ar sabiedrību un, visbeidzot, dejai ar skatītājiem.

"Jauno maiņa"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt