Kultūrdeva

Pēteris Vasks ietur stilu - nē uzvalkiem!

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Aktrise Dita Lūriņa: Šobrīd jānotur vienam otru virs ūdens, štatus tīrām pēc tam

Pašlaik ir “jānoturas uz ūdens” un nav īstais brīdis analizēt mākslinieciskās kvalitātes un atlaist aktierus, komentējot aktieru atlaišanu ārkārtējās situācijas laikā, LTV raidījumā “Kultūrdeva” pauda Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa.

Henrieta Verhoustinska: Kas tev šobrīd vairāk pietrūkst – dzīvā procesa teātrī vai partneru?

Dita Lūriņa: (smejas) Dzīvā procesa kopā ar partneriem.

Domājot par tiem traģiskajiem brīžiem Latvijas un pasaules vēsturē, kuru laikā turpinājās gan izglītība, gan teātris, gan dažādi mākslas veidi, man vienmēr licies – cik tas cilvēks ir spītīgs, cik daudz ko viņš spēj pieņemt un sagremot.

Tāpēc, ka māksla ir tikpat vajadzīga kā tā reālā maize. Tā tiešām ir. Jo cilvēkā – mēs visu laiku par to runājam – jā, ir tas dzīvnieks, ir tas Dievs. Vajag gan ēst, gan garīgi kaut kā pieskarties vertikālei. Tas ir absolūti nepieciešams.

Bet es domāju, ceru, ka, ja tas nevilksies neprātīgi ilgi, teātris ir ieguvējs tādā ziņā, ka nupat jau nebūs nevienam jāskaidro, kāpēc teātris kā forma nav novecojis, nav arhaisks, un kāpēc tas cilvēkam vispār ir nepieciešams.

Es domāju, ka tiem, kas ir mēģinājuši skatīties teātra izrādes “onlainā”, pēc trešās ir [līdz kaklam]. Kurš to ir teicis – tas ir kā bučoties caur betonu. Teātris ir dzīvs process. Teātris ir tas, ka skatītājs elpo to pašu gaisu, ko aktieris. Tā dzīvā enerģija – tas ekrāns to nekā [nesniedz]. To var skatīties aiz pētnieciskiem, profesionāliem iemesliem, bet tam nav nekāda sakara ar kaut kādu emociju baudījumu.

Jums ar Zani Dombrovsku ir ilgus gadus projekts – labdarības koncerts “Es esmu”, kurā tiek vākti līdzekļi teātra senioru atbalstam. Kas notiek ar teātra senioriem šobrīd? Vai projekts turpinās?

Bija pasākums paredzēts 1. jūnijā, kas noteikti šogad tādā formā nav iespējams. Fonda priekšsēdētāja Anna Melbārde ir ļoti daudz izdarījusi tieši par to, lai tā nav kaut kāda abstrakta palīdzība. Tā ir konkrēta palīdzība konkrētam cilvēkam konkrētā brīdī, un tas joprojām notiek.

Šī sabiedrības grupa, iespējams, ir visvairāk izolēta, jo mēs visi saudzējam mūsu seniorus, jo viņi ir lielākajā riska grupā saistībā ar Covid-19. Vai šobrīd nav arī tā, ka par viņiem ir priekšstats, ka viņiem vismaz ir pensijas, bet daudziem, īpaši neatkarīgajiem māksliniekiem, nav pat to? Un kaut kā priekšplānā ir izvirzījušās citas problēmas?

Man ir grūti un bail domāt par tiem kolēģiem, kas ir brīvmākslinieki, kuriem nav teātra aizmugures.

Es esmu absolūti priviliģētā situācijā kopā ar saviem kolēģiem, jo mēs esam štata aktieri valsts teātrī. Mūsu ienākumi, protams, ir kritušies ārprātīgi, bet mums tomēr ir kaut kāds pamats, kas mūs notur virs ūdens.

Es skatījos “Kultūršoku”. Šinī brīdī [nevar] analizēt kaut kādas mākslinieciskas kvalitātes vai nekvalitātes – brīdī, kad mums ir vienkārši jānoturas uz ūdens, vienkārši vienam otru jānotur… Pēc tam tīrām štatus, darām, kas ir jādara mākslas vārdā, bet šobrīd nav jautājums par mākslas augstiem uzdevumiem.

Ja ir repertuāra teātris ar trupu, un līdz šim tu neatlaidi šos cilvēkus, tad šobrīd to darīt nav īstais brīdis.

Un vispār, pat arī miera laikos teātrī analizēt, kāpēc tu kādam režisoram patīc vai nepatīc, ar tiem pašiem ieročiem, ar kuriem analizē politiķu pieņemtus vai nepieņemtus lēmumus, ir kā salīdzināt bumbieri ar šašliku. Nu kā? Mēs izliekamies par baigajiem analītiķiem un vēl ko, bet runa vispār nav par to! Vispār runa ir par cilvēciskām kvalitātēm. Par to, kā mēs pārdzīvosim šo laiku.

Un ir skaidrs, ka šis laiks uzrādīs un jau uzrāda cilvēkus, kas ir cilvēki, un cilvēkus, kas…

...darbojas ar “ekseļa” tabulām.

Jā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti