Režisoru Valteru Sīli šis darbs spēcīgi uzrunājis, un viņš vēlējies uz skatuves atdzīvināt ne tikai pašu stāstu, bet arī tā zīmējumus.
Rezultātā tapis iestudējums neparastā žanrā, kurā arī aktieriem ir jādarbojas neparastos formātos un ļoti daudzpusīgi.
"Sibīrijas haiku" vēsta par lietuviešu zēna Aļģa un viņa ģimenes izsūtījuma pieredzi.
Tieši tas, ka stāsts atklāts no bērnu skata punkta un ietērpts grafiskā stāsta formā, padara to īpaši iedarbīgu – uzskata režisors Valters Sīlis. Veidojot izrādi, režisoram bija svarīgi kā vienotu veselumu saglabāt gan tekstu, gan zīmējumus, kas nozīmēja – ļoti daudz radošas izdomas, lai šo ieceri īstenotu.
Ikvienam aktierim bija jākļūst gandrīz vai par cilvēku-orķestri, kas stāsta stāstu, dzied, veido skaņas un trokšņus un vēl darbojas ar papīra lellēm, kas tiek filmētas ar vairākām kamerām un rādītas uz lielā ekrāna.
Par tehniku, kādā izrāde veidota, stāsta režisors Valters Sīlis:
"Papīra teātris ir ļoti veca tehnika. No seniem, seniem laikiem cilvēki mājās taisīja papīra teātrus. Daudzos darbos šī tehnika ir izmantota, bet tā parasti bijusi kā aizmugure aktierim, šeit tas ir daudz, daudz komplicētāk, jo tā ir izlikta priekšplānā.
Uz skatuves ir arī aktieri, un mēs redzam, kā tas viss top, un turpat ir arī ekrāns, uz kura mēs redzam, kā tas viss sanāk. Protams, ir kombinētais kadrs, ko mūsdienās var uztaisīt ļoti veikli. Mēs varam ar trim kamerām montēt ainas, kinematogrāfiski dažādās dimensijās to izveidot. Tajos attēlos ir tik daudz emociju, ka gribas tās arī nepastarpināti nodot."
Aktiera Riharda Zelezņeva rīcībā izrādes laikā ir galds ar visdažādākajiem priekšmetiem, ar kuriem viņš rada skaņas; mēģinājuma pauzē viņš pastāsta par uzdevumiem izrādē: "Es gan runāju, gan paralēli apskaņoju to kino, ko mēs rādām. Parasti ir pieņemts, ka kino uzfilmē, un skaņu pieliek vēlāk, reti, kad izmanto to skaņu, kas ir ierakstīta uz vietas. Šāda metode mums ir šeit. Es apskaņoju to kino ar visdažādākajiem objektiem, kas man te ir. Te ir tāds skaists cilindrisks aparāts ar rokturi, un, ja mēs to pagriežam, tad sanāk vējš. Sibīrijas mežos ļoti aktuāla skaņa. Šī truba savukārt, ja mēs to grozām, sanāk upe un jūra. Mīļākā skaņa man ir vilciens. Un tas ir vissarežģītākais uzdevums, jo, runājot tekstu, ir jātur arī ritms. Bet runātais teksts un vilciena ritms, tās ir divas dažādas lietas. Tad ir arī
ļoti interesanta apskaņošanas ierīce – maisiņš, kurā ir kartupeļu ciete, kas rada skaņu, it kā cilvēks staigātu pa sniegu."
Aktrisēm Baibai Vanagai un Elīnai Bojarkinai priekšā kastes ar milzum daudz papīra lellēm, kuras viņas vienu pēc otras ņem ārā un iesaista darbībā, saspēlē ar kameru. Baiba Vanaga atzīst, ka sākotnēji šis bijis sarežģīts darbs ne tikai tehniski, bet arī emocionāli: "Pēc pirmā mēģinājuma es domāju, kā es to vispār varēšu izdarīt. Jo, protams, ka šis stāsts tevi uzreiz "nogāž no kājām", cik ļoti tas ir emocionāls, it īpaši, ja darbojas bērni un tev pašai ir bērni. Taču laiks maina visu, jāsaka laikam arī – diemžēl. Mēs to pieņemam, sākam strādāt, un mēģinājumu process mūs sagatavo tam, ka mēs vienkārši zinām, uz ko mēs ejam, mēs sagatavojamies arī grūtajām emocionālajām vietām un zinām, kā tās atslēgt, lai to varētu darīt ne tikai vienu, bet daudzas reizes".
Izrādē "Sibīrijas haiku" darbojas arī aktieri Kristīna Varša, Elīna Bojarkina un Artūrs Putniņš, ar tās pirmizrādi 11. novembrī Leļļu teātris svinēs savu atgriešanos mājās atjaunotajā teātra ēkā.
