Ingvilda Strautmane: Vai tu vari raksturot, kādā punktā tu esi tīri ģeogrāfiski un varbūt arī emocionāli?
Dmitrijs Petrenko: Diezgan grūti. Es pat nezinu, kas ir grūtāks, emocionālais vai ģeogrāfiskais, jo es tikko biju Tallinā nedēļu, skatījos izrādes un iepazinos ar teātri, kurā grasos strādāt. Šodien es esmu Rīgā un arī runāju par divām savām izrādēm ar Ojāru Rubeni "Teātris.zip", par "Zemdegām" un par izrādi "Kur pazuda saimnieks?". Tagad runāju ar tevi, bet tūlīt pēc tam braucu uz Liepāju, kur mēs tūlīt sāksim mēģināt Ingas Ābeles lugu "Jasmīns". Tā kā principā ģeogrāfiski esmu Rīga–Liepāja–Tallina, emocionāli droši vien, ka arī gan, gan, gan.
Kad izlasīju ziņu, ka esi kļuvis par Tallinas teātra māksliniecisko vadītāju, tas man bija pārsteigums, bet pa vidu šeit ir tik daudz, kas noticis, kas saistās ar konkursiem, teātra vadībām un tā tālāk, mēs arī "Kultūras rondo" studijā esam runājuši par valsts kapitālsabiedrību, par to, kāds būtu optimālais modelis, kā vadīt teātri… Uz kādiem noteikumiem tu tagad strādāsi Tallinas teātrī?
Jā, Tallinas teātrī mani izvēlējās konkursa kārtībā, jo tur ir atsevišķs konkurss uz direktora amatu jeb valdes locekli un māksliniecisko vadītāju. Mani izvēlējās neatkarīga komisija, kurā bija pieci cilvēki, kas pārstāvēja dažādas ar teātri saistītas profesijas. Konkurss notika divās kārtās, un mana pozīcija kaut kādā ziņā ir neatkarīga no direktora pozīcijas, jo direktoram konkurss būs nākamgad. Tā kā principā, teorētiski, arī direktors tur var nomainīties, un mani tas nekādā veidā neietekmē, jo mans līgums ir uz pieciem gadiem.
Respektīvi, trīs gadi ir līgums, un tad, ja abas puses ir apmierinātas, tad vēl uz diviem gadiem šo līgumu pagarina, bet pēc šiem pieciem gadiem ir jauns konkurss bez variantiem, kas man šķiet ļoti pareizi un atbilstoši mūsdienu izpratnei par labu pārvaldību un teātri.
Bet tu neesi valdes loceklis?
Es neesmu valdes loceklis.
Kas Tallinas Krievu teātris ir par teātri? Tā ir tāda analoģija ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri vai kaut kas cits?
Es domāju, ka vistuvāk droši vien, ka varētu tā salīdzināt, bet man ir grūti tā pateikt pēc iekšējās struktūras, jo es Krievu teātrī Rīgā uztaisīju tikai vienu izrādi, un Tallinā arī tikai vienu. Tur es drusku vairāk tagad padzīvojos, lai iepazītos ar aktieriem un ar režisoriem, ar vadību. Droši vien, ka šis salīdzinājums varētu būt korekts, bet vispār tā dienaskārtība arī šajos etniskajos jautājumos Tallinā ir drusku citādāka nekā Rīgā un Latvijā, tāpēc šis salīdzinājums ir korekts, bet ar dažiem iebildumiem.
Gribētu atsaukties uz kādu mūsu privātu sarunu. Kad sākās karš Ukrainā, tu teici – bet visi man tagad jautā, ko es par to domāju, un man ir sajūta, kā, es taču esmu jūsējais, bet izrādās, ka nē. Tev vēl joprojām ir tā sajūta, vai tā bija tāda mirkļa sajūta?
Nē, man vairs nav šīs sajūtas, un es esmu par to ļoti priecīgs. Es domāju, ka mēs tajā brīdi visi bijām apjukuši, jo mums nebija pieredzes, un labi, ka nebija tādas pieredzes.
Bija laiks, kad vajadzēja parakstīt vēstules, aicinājumus, uzstāties publiski, kliegt, teikt, un šobrīd es saprotu, ka vienkārši tas bija jādara, jo cilvēki bija apjukuši un vispār nesaprata, kas notiek.
Mēs ilgus gadus dzīvojām sabiedrībā, kurā nebija intereses par to, ko nozīmē, piemēram, Latvijas pilsonis. Vai, piemēram, ka krievu tautības cilvēks var būt Latvijas pilsonis. Pieļauju, ka daudzi to pat nezināja, ka daudzi ir Latvijas pilsoņi, citi mantoja pilsonību, citi to ieguva naturalizācijas ceļā, un visi šie jautājumi vienkārši bija – kas ir nepilsoņi, kas ir Krievijas pilsoņi, kas dzīvo Latvijā, tie ir citi krievi, vai kas? Bija daudz šādu jautājumu, kas vienkārši nebija aktuāli lielākajai daļai sabiedrības pirms tam. Man tie jautājumi bija zināmi, es visu mūžu ar to dzīvoju, ar daudzām un dažādām identitātēm, un tad es sevi nomierināju – jā, labi, šis ir laiks, kad man ir jāskaidro, kāpēc man ir ukraiņu uzvārds, bet dzimtā valoda krievu, kāpēc es uzskatu latviešu valodu par savu otro valodu tikpat droši vien tuvu un svarīgu, un kāpēc Latvijas kultūra ir mana pirmā kultūra šobrīd, nevis, piemēram, krievu kultūra. Bija daudz tādu jautājumu, kas man ir saprotami un acīmredzami, bet man vajadzēja iemācīties, ka ir daudz cilvēku, kuriem šis nav acīmredzams jautājums.
Vai tu tagad vari paskatīties uz savu Liepājas posmu, cik tas tev bija garš, ko nozīmēja? Mēs zinām, ka tu ne tikai iestudēji izrādes, bet arī audzināji jaunos aktierus.
Jā, tas posms vēl nav noslēdzies, un es ļoti ceru, ka tas arī nekad nenoslēgsies, jo Liepāja man ir kļuvusi par otrām mājām, un mana sirds ir arī tur. Tas sākās jau pirms sešiem gadiem, kad parādījās studenti. Par šo pieredzi esmu ļoti pateicīgs. Zini, kad bija studenti, kas vēlāk jau kļuva par aktieriem, es ļoti daudz par viņiem runāju gan intervijās, gan privātās sarunās. Vienu brīdi domāju, ka laikam kaut kas nav ar mani kārtībā, bet tagad, salīdzinoši nesen, iepazinos ar Dmitriju Krimovu, pie kura es strādāju šobrīd arī Nacionālajā teātrī, un viņš tik daudz stāsta par saviem studentiem… Es sapratu, re, kur ir vēl viens cilvēks, ir normāli tā darīt. Es ļoti uztraucos par viņiem vienmēr, un mums, es domāju, tā saikne ir un būs. Tāpēc tiešām ceru, ka turpināšu strādāt ar viņiem un citiem Liepājas teātra aktieriem, gan ar Klaipēdas kursu, gan ne tikai. Ar daudziem no viņiem man tiešām ir ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski tuvas attiecības. Arī viņu reakcija uz manu lēmumu iet strādāt uz Tallinu bija tāda, ka žēl, bet saprot un novēl veiksmi, un saprot, ka tā ir iespēja visiem veidot kaut kādus kopprojektus un skatīties nākotnē tieši ar tādu domu, ka tā ir arī sadarbība.
Tā bija viena no pirmajām lietām, ko man Tallinas teātrī pateica, kad teicu, ka man būs grūti šķirties no Liepājas, viņi teica – bet mēs taču varam sadarboties. Man liekas, tas ir ļoti interesanti.
Šobrīd tādas krīzes situācijas ir vairākos Latvijas teātros, šobrīd Nacionālais teātris pierod pie jauna valdes locekļa, kas uzvarēja konkursā, Liepājas teātris, vismaz daļa no tā, pastāv uz to, ka ir nepieciešams atklāts konkurss uz valdes locekļiem. Tad tādā vienā kastītē tiek sabērti visi, kuri kaut kādā laika nogrieznī aiziet no teātra. Šajā gadījumā, piemēram, no liepājniekiem aiziet Egons Dombrovskis uz Nacionālo teātri, Edgars Pujāts aiziet no teātra, Madara Viļčuka aiziet uz Dailes teātri, un Dmitrijs Petrenko, lūk, uz Tallinu. Vai tam ir kāds kopsakars, vai nav?
Grūti pateikt. Es ļoti labi saprotu gan to, kā tas izskatās no malas, gan to, kā tas izskatās un tiek izjusts iekšienē. Es domāju, ka tas ir sāpīgi, un tas ir tikai normāli, ka aktieri to uztver visasāk. Droši vien, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, kas bija ass un sāpīgs, kāpēc sākās pārmaiņas Liepājas teātrī, tā es to redzu, saprotu un izjūtu. Droši vien, ka tās visas aiziešanas ir ļoti dažādas, un es arī savu aiziešanu nesauktu par tādu "aiziešanu". Es šajā sezonā vēl iestudēju divas izrādes Liepājā, tagad mēs sāksim "Jasmīnu", un pavasarī būs "Ziloņa dziesma". Tā kā principā mana aiziešana droši vien ir citādāka nekā Pujāta aiziešana, par ko man bezgalīgi žēl, protams, un Egona aiziešana vai atkal Madaras aiziešana ir pilnīgi cita.
Madara ir no tava kursa, ja?
Madara ir no mana kursa, un man egoistiski, protams, tajā brīdī likās, ka žēl, ka viņa nebūs Liepājā, bet, no otras puses, es tiešām priecājos, ka par viņu ir interese, ka ir konkurence.
Konkurence vienmēr ir laba lieta, un es zināmā mērā lepojos, ka mūsu aktierus pamana un grib ar viņiem strādāt, un redz lielu potenciālu.
Vai tu redzi kādu bīstamību tajā, ka aktieri viļņojas, raksta vēstules, sanāk kopā? Vai ir tieši otrādi, ka ir teātris, kurā ir problēmas, bet aktieri klusē?
Es domāju, ka vēstule atšķiras no vēstules, ko raksta aktieri. Ir vēstules, ko raksta aktieri, lai atriebtos, piemēram, un viņi parasti ir mazākumā, viņiem ir savi aizvainojumi uz režisoru vai direktoru. Viņi to dara, bet galvenais, ka visi jau saprot, kāpēc viņi to dara. Tad ir citas vēstules, kas ir jau izmisums, kas top tajā brīdī, kad vairs nav citu instrumentu. Instruments sarunāties, rādīt ar rokām, ka te mēs esam un gribam komunicēt, aktieriem šķiet, ka tas ir izsmelts un nestrādā, tad viņi vēršas tālāk, un tā ir cita veida vēstule. Protams, ideālā gadījumā visi grib, lai ir milzīga uzticēšanās no aktieru puses gan režisoriem, gan vadībai, un atkal no vadības puses tāda spēja dzirdēt, mīlēt aktierus. Tas ir tādā ideālā pasaulē, bet es ticu, ka tāda ir iespējama.
Liepājā, visticamāk, būs atklāts konkurss uz valdes locekļa amatu, taču es saprotu, ka tu jebkurā gadījumā būsi priecīgs sadarboties ar Liepājas teātri?
Jā, protams, jo man Liepājas teātris ir svarīgs, esmu bezgala pateicīgs par to, ka man bija šī iespēja visus gadus tur strādāt un būs tāda iespēja, es ceru. Varbūt esmu pārāk sentimentāls, bet man teātris ir aktieris. Man katra izrāde vienmēr ir aktieri, kur nu vēl teātris. Kamēr tur ir aktieri, kurus es mīlu, es gribu būt tur, protams.
Vai kādi no taviem mākslinieciskajiem plāniem arī netiks realizēti?
Nē. Es arī Tallinā, jau tad, kad iesniedzu dokumentus, tajos uzrakstīju, ka man ir plāni šim gadam, sezonai, un es pateicu, ka netaisos atkāpties no šiem plāniem, jo neesmu tas cilvēks, kas vienkārši aizver durvis un atver jaunas. Es tā nevaru darīt, es arī negribu tā darīt, un man ir svarīgas šīs divas izrādes, ko esmu iecerējis, par kurām mēs ilgi domājām un sapņojām gan ar māksliniekiem, gan aktieriem. Tam ir jānotiek, tas notiks, tur nav variantu.
Tallinas teātrī tu jau pazīsti aktierus?
Jā, man jau bija iespēja iepazīties. Kā teica viens aktieris, vislabāk iepazīties ir strādājot, tā tas ir, tāpēc pavasarī es iestudēju vienu izrādi, kas ir mazās zāles izrāde. Tur bija domāti trīs aktieri, bet beigās mums pievienojās vēl trīs, jo tā enerģija un azarts, ar kādu mēs taisījām to izrādi, burtiski inficēja vēl dažus aktierus, un citi vēl nāca un teica – ja tev vajag, mēs arī esam gatavi nākt. Tas man laikam arī bija tāds izšķirošais moments, kad es sajutos tur gaidīts, vajadzīgs. Man bija ļoti viegli strādāt, un tā tiešām bija forša pieredze. Kad pirmo reizi satikāmies ar aktieriem, mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu, un pēc izrādes man bija iespēja diskutēt arī ar citiem aktieriem, kas redzēja šo izrādi, kuriem bija, ko teikt. Mēs dažreiz pastrīdējāmies, dažreiz vienkārši parunājām, bet visas šīs sarunas bija vērtīgas. Es zinu, ka arī tie aktieri, kas nepiedalījās izrādē, ka viņi pateica teātra direktorei, ka, ja varbūt ir iespējams parunāt ar Dmitriju, lai viņš piedalās konkursā, tad lūdzu dariet to. Tā kā šī iniciatīva arī nāca no aktieriem.
Kāds ir virziens, kurā gribi to Tallinas teātri vest?
Pirmkārt, es gribu sociālpolitiskus, aktuālus jautājumus pacelt, kas tur jau sāk parādīties, bet man liekas, ka ir publikas pieprasījums, es to pilnīgi jūtu. Ir aktieru pieprasījums pēc tā. Tā ir gan laikmetīgā, mūsdienu dramaturģija, bet ne tikai. Otrs, es gribu pamēģināt iesaistīt vairāk vietējo igauņu režisoru, kas šobrīd tur ir lielā mazākumā teātrī, arī jaunus vārdus, arī, iespējams, jau klasiķus Igaunijā. Trešais, tiešām strādāt ar māksliniekiem, kuri nebaidās meklēt jaunu, mūsdienīgāku un sarežģītāku skatuvisko valodu. Šīs trīs lietas man šobrīd pašam priekš sevis ir prioritāras, bet
pa virsu visam stāv, protams, lai ir interesanti atrasties teātrī gan man, gan aktieriem, jo, ja aktieriem ir interesanti, viņiem nav jautājumu, kāpēc viņi strādā tajā teātrī, kāpēc viņi dzīvo tajā pilsētā un kāpēc vispār jākāpj uz skatuves.
To es jau esmu pieredzējis, ka tas ir ļoti svarīgs faktors, lai aktieriem pašiem ir interesanti gan materiāli, gan režisors, ar kuru viņiem būs jādzīvo vismaz tie divi mēneši.
Ja aktierim ir daudz darba, tad viss ir kārtībā.
Daudz interesanta darba.
Jā, tas ir svarīgi. Spēles valoda būs krievu, un ir tulkojumi, vai kā tas notiek Tallinā?
Jā, mēs esam jau iecerējuši projektu, kas, iespējams, būs krievu, igauņu un ukraiņu valodā. Esmu dabūjis pavisam svaigu Viripajeva lugu, kurš šobrīd pats dzīvo Polijā. Viņš raksta, bet viņš pats vairs negrib režisēt izrādes, kā es sapratu no viņa. Tā varētu būt viņa jaunākā luga, bet tā ļoti labā lieta ir tā, ka Igaunijā krievu teātrī ir sinhronais tulkojums gandrīz, man liekas, visām izrādēm. Tie ir nevis subtitri, bet tiešām tulks strādā.
Austiņās?
Jā, austiņās, un tas ir izdarīts tā, ka tas netraucē ne aktieriem, ne pārējiem skatītājiem, kuriem nav vajadzīgs šis tulkojums. Man tas ļoti palīdz redzēt, kāda ir tā proporcija, cik nāk uz teātri cilvēki, kas neprot krievu valodu vai neprot tādā līmenī, lai saprastu izrādi. Šī daļa ir ļoti liela. Ir izrādes, kur puse no publikas un pat vairāk [lieto austiņas]. Manā izrādē, kura bija domāta vairāk jauniem cilvēkiem, bija pat, man liekas, gandrīz visiem austiņas, tā ka igauņi nāk ļoti aktīvi uz šo teātri. Tas nozīmē, ka viņi tiešām redz, ka tas ir par viņiem, ka tā ir viena sabiedrība, kurā ir šie jautājumi, par kuriem runājam izrādēs. Jā, un es pat nepaspēju ieraudzīt, kurā brīdī viņi paspēja iztulkot, kurā brīdī tulks pamēģināja to darīt, jo tas nav viegli, sinhroni tulkot.
