Šogad, 2023. gada 28. augustā, aktrisei Veltai Līnei apritētu 100. dzimšanas diena. Daudziem pirmās asociācijas par aktrisi saistās ar viņas izteiksmīgajām acīm un nozīmīgajām lomām filmās.
"Protams, acis, tas ir absolūti, un vēl arī smiekli. Tā es atceros vismaz pēc tām garajām virknēm, ko viņa ir spēlējusi, ko es esmu redzējis. Tad smiekli ir ārkārtīgi izteiksmīgi. Bet acis, protams, visvairāk.
Arī tad, kad viņa 2004. gadā spēlēja noslēdzošo lomu, Kociņa kundzi, tajā izrādē, ko Alfrēds Jaunušans iestudēja kā savu pēdējo darbu, Eduarda Vulfa "Sensāciju", tur nekas viņai daudz nebija jārunā – viņa uznāca, un pat no otrā balkona viņas acis bija redzamas," stāstīja Siliņš.
Tas bija Līnes īpašais talants – izmantot acis ārkārtīgi izteiksmīgi, tā, ka tās brīžiem pat pārlieku novērsa uzmanību, viņš vērtēja.
Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 28. augustā atklāta lielformāta fotogrāfiju izstāde "Velta Līne lomās". Ja iesiet tikai garām Teātra muzejam, tad ārā, arī lietū, skatāmas 18 lielformāta fotogrāfijas ar aktrisi dažādās lomās.
"Tagad, kad izstādām muzejā tās 18 lielformāta Līnes fotogrāfijas lomās, tad tā viena, kurā viņa ir kopā ar Žani Katlapu, Kristīnes lomā, tas ir pilnīgi neiedomājami, pilnīgi pat naktī spīd šī fotogrāfija [spožo acu dēļ]," pauda Siliņš.
Lai gan Līne nenāca no turīgas ģimenes, kas regulāri dotos uz teātri, ir zināms, ka jau no bērnības topošā aktrise apjūsmojusi Latvijas un pasaules aktrises.
"Viņa tikai 13 gadu vecumā pirmo reizi bija teātrī, jo viņa tomēr nāca no Grīziņkalna, un tā nebija ārkārtīgi turīga ģimene, jo viņas tēvs bija strādnieks. Ļoti gādīgs strādnieks, ārkārtīgi gādīgs par ģimeni, bet viņam teātris… Par viņu gādāja vecākie brāļi, viņi uz kino varēja aiziet, bet viņa jau no septiņu gadu vecuma ir izgriezusi no avīzēm un žurnāliem bildes, un viņa ir iztēlojusies, jūsmojusi," norādīja Siliņš.
Viņš vērtēja, ka izteiksmīgās bildes avīzēs Līni noteikti ļoti iedvesmojušas, jo savā aktrises tēlā vēlāk viņa daudzas iezīmes pārņēma. Kara dēļ Līne gan nepabeidza Rīgas Tautas teātra aktieru studiju, taču pēc kara viņa visai ātri tika pamanīta un nonāca Drāmas teātrī.
"Viņa nepabeidza kara laikā Tautas teātra studiju, bet viņu ļoti ātri pieņēma Drāmas teātrī, kur, kā mēs zinām, pēc kara bija Vera Baļuna, kura audzināja savus studentus. Velta Līne nonāca viņas redzeslokā, un faktiski tas, ko dāvāja viņai Vera Baļuna, to pašu Kaivu [Kaivas lomu Arvīda Griguļa lugā "Māls un porcelāns"], ar kuru viņa uzreiz bija redzama…
Viņa kā jauna aktrise jau trešajā gadā tika apbalvota. Tas ir pārsteidzoši," atzina Siliņš.
Tieši karjeras sākumā par aktrisi bija daudz sajūsmas un viņa saņēma vērienīgu apbalvojumu klāstu par vairākām ļoti nozīmīgām lomām. 1957. gadā Līne apprecējās ar Gunāru Cilinski, ar kuru kopā saderēja arī uz skatuves, piemēram, 1959. gadā spēlējot Žana Katlapa "Hamletā".
"Pēc tam tajā periodā uzreiz ar absolūti citu – tādas liriskās, liktenīgās jaunās sievietes – tēlu viņai nāca brīnišķīgā Roze – loma Pētera Pētersona iestudējumā. Pēteris Pētersons tieši viņai raksta Rozi iestudējumā "Man 30 gadu". Fascinējoši, bet vēl tad, kad viņa svinēja 50 gadus, un to lomu viņa spēlēja 39 gadu vecumā, Drāmas teātrī viņa spēlēja Rozes fragmentu. Tā ka tā ir tāda liktenīga loma, viņas varone ir neparasta varone, viņa ir citāda, dažreiz netikumīga, viņa neierakstās padomju cilvēka ideālā," stāstīja Siliņš.
Līne izcēlās ar savu dažādību, ar māku spēlēt visdažādākās, kontrastiem bagātākās lomas, un tieši tāpēc daudziem atmiņā visspēcīgāk iespiedies viņas tēlojums "Cīrulīšos".
"Teātrī jau ir tā, ka ir tas viens periods, bet pēc tam to lomu nav tik daudz, bet tas, ko viņa mūža beigās nospēlēja – pie Kublinska Zuzannu vai pēc tam "Pie Zelta ezera" kopā ar Jaunušanu, – tā bija paraugstunda," norādīja Siliņš.
Savās atmiņās par Veltu Līni dalījās arī aktrise Dita Lūriņa-Egliena: "Tā viņas slavenā asā mēle, protams. Asprātība. Tās neprātīgi skaistās acis. Protams, man liekas, vissvarīgākais ir enerģētika. Tā ļoti, ļoti kūsājošā, burbuļojošā, tāds skaists šampanietis. Bišķi ass, bišķi salds, bišķi tāds... Jā, tā ir enerģētika. Tas ir spēks, kas kūsā no cilvēka."
"Viņa bija brīnišķīga špiļkotāja, kā mēs sakām teātrī. Viņa mācēja, tā teikt, pajokot tā, ka zāle neaug. Un ļoti forši pajokot tā, ka visiem smiekli nāk. Asprātīga sieviete, tāpēc jau viņa spēlēja Raņevsku," atcerējās režisore Indra Roga.
Aktrises pēdējā loma – Faina Raņevska – bija izrādē "Divas sirdis". "Velta bija viena no vislabākajām studentēm 80 gadu vecumā. Viņa bija absolūti precīza, perfekta, blēdīga, radoša... Viņa bija gatava ar hronometru monologu, kuru viņa runāja 20 minūtes, panākt, lai tas būtu astoņas minūtes. Viņai nebija bail 80 gadu vecumā. Nu varbūt viņai bija bail, caur šaubām jau tas viss notiek, bet viņa 80 gadu vecumā pilnībā nomainīja savu ampluā. No skaistām mīlētājām uz tādu Raņevsku, kura ir pat vīrišķīga kaut kādā ziņā," stāstīja režisore.
