Mārtiņš Vērdiņš: Nu ko. Tad mēs varam sāk dialogu.
Laura Jeruma: (Smejas.)
Mārtiņš Vērdiņš: Ļoti liels prieks sastapties ar jaunību, jo es savā ikdienas dzīvē esmu attālinājies no teatrālās pasaules, un tagad šī tikšanās ir ļoti patīkama. Uz šo tikšanos es gribētu pasniegt jums šo ziedu. Man ļoti patīk nosaukums "Teātra garša", bet tūdaļ klāt pievienojās vārdiņš, kuru lieto Aleksandrs Čaks savā dzejā, un tā ir "smarša". Un teātra smarša mani ir pavadījusi no bērnības, no dzimšanas, un es jūtu, ka šajā ziedā arī ir teātra smarša. Šis zieds gaidīja jūs kristāla kausā, kuru Liepājas operas personāls uzdāvināja manam tēvam, kad viņš svinēja savas radošās darbības desmit gadu jubileju. Šajā sakarībā varu teikt, ka Liepāja man ir ļoti tuva, jo mans tēvs tur ir strādājis, pats tur esmu bijis viesizrādēs, un, lūk, man ir tas gods satikties ar Liepājas pārstāvi.
Laura Jeruma: Paldies, Mārtiņ. Man jums ir sveiciens no Liepājas. Tur ir maziņš sveiciens arī no Liepājas teātra, un tur ir arī, tā teikt, teātra garša. Ja jau mēs iesākām par vēsturi un saknēm, tad pastāstiet, lūdzu, par savu tēvu – Mārtiņu Vērdiņu, un arī par mammīti, jo, gatavojoties šai sarunai, lasīju jūsu grāmatu "Epizodes". Protams, jums ir bijusi liela ietekme no tēva puses, bet vai tā nebija mamma, kurai bija ideja, ka jums ir jāstājas aktieros?
Smarša
Mārtiņš Vērdiņš: Jā. Tēvs bija aktieris, tā bija viņa profesija. Māte asistēja viņam. Mātei bija daudz un dažādas profesijas, kuras viņa apguva, mācoties cariskās Krievijas ģimnāzijā, un mācības notika krievu valodā, tur bija tehniskās zināšanas, rakstāmmašīnas, telegrafēšana un tā tālāk, bet viņa pēc būtības bija mākslinieciski orientēta. Dabiski, ka, dzīvojot ar tēvu kopā, citādi nevarēja būt. Viņai patika operete. Un tēvs bija gan dramatiskā teātra, gan kino, gan radio, gan televīzijas un beigu beigās arī operetes teātra aktieris. Nu tā man iznāca piedzimt aktiera ģimenē.
Bija tāds gadījums, liktenis man piespēlēja iespēju, strādājot Nacionālajā, toreiz Drāmas teātrī. Bija izrāde pēc Marsela Paņola lugas "Mariuss". Par puiku, kas grib braukt jūrās, un tur mums ar Jāni Osi bija duets. Es biju kuģīša kurinātājs, un viņš bija kuģīša kapteinis, kas kursēja Marseļas vecajā ostā. Un es skatījos, kā Jānis Osis strādāja ar savu eksemplāru. Viņam tas eksemplārs bija pierakstīts pilns ar dažādām zīmēm, teikumiem. Bija bultiņas, trijstūrīši, kvadrātiņi, divu, trīsvārdu kopa. Bija garāks teikums. Un tas viss viņam kaut ko nozīmēja. Ko tieši tas nozīmēja, es toreiz neuzzināju, bet es sāku viņam šajā ziņā sekot. Es arī savos eksemplāros sāku rakstīt – eksemplāra tukšajā lapas pusē rakstīju visu, kas saistījās ar tēlu, ar ko viņš slimo un tā tālāk. Un ierakstījās kaut kas arī no tā, ko es redzēju uz ielas un par ko es domāju. Un šad tad es iedomājos, kā es tajā teātrī nonācu. Es to pierakstīju:
"…Un tālā naktī kad es dzimu,
pār pasauli Dievs zvaigznes izkārtoja šādi,
ka zvaigžņu gaisma ļaužu namos katrā logā krīt
un spožā starā,
zvaigznes starā mazs pārsteigums pie bērna gultas slīd.
Man – čalītim – kas pasaulē pa vārtiem ienāca šeit Rīgā,
aiz loga kļavas zaru režģī liegs aicinājums skanēja,
kā Melpomenes kokles stīgās.
Par daudziem sacīt var – tos skūpstījis ir Dievs.
Tad balsīs brīnišķās mums klausīties dižs prieks.
Varbūt, ka arī mani tik nesteidzīgs, tik vērtējumā lēns,
varbūt, ka arī mani ir noglāstījis Tēvs.
No pieskāriena,
delnas pieskāriena maigā zem kājām ceļš tik grodi vaļā raisās…
Bet nebūs gluds! Bet nebūs taisns!
Būs smags un grūts un tomēr skaists.
Būs smagi sodi, vēl skarbāks gods,
līdz ļaudis teiks – šis aktieris no Dieva dots."
Nu lūk, tāda smarša man ienāca prātā, un es to piefiksēju. Jo ar teātra smaršu, dabiski, tēvam ejot līdzi uz izrādēm… to nebija iespējams nesajust. Te varētu veselu romānus sarakstīt par smaršām. Es mēģināšu īsi pateikt. Tēvs tika uz aicināts uz Dailes teātri 1920. gadā. Pēc tam viņš pārdomāja un aizgāja uz ļoti augsta līmeņa teātri – Jelgavas teātri. No turienes nāk daudzi izcili aktieri – Ezeriņa, Ābele, Barūne. Tad viņš aizgāja uz Liepāju, tur spēlēja Šūbertu, arī Jelgavā spēlēja Šūbertu. Nacionālajā viņam bija labas lomas. Kad beidzās karš, Rīgā dibināja Muzikālās komēdijas teātri un, tā kā mākslinieks bija daudz spēlējis operetēs (Jelgavā un Liepājā bija operešu teātri), viņš pieņēma uzaicinājumu strādāt Muzikālās komēdijas teātri un bieži ņēma mani sev līdzi. Toreiz teātrim nebija savas telpas, viņi spēlēja visur. Visādos klubos, vecajā televīzijā, un tad viņiem iedeva to māju Brīvības ielā, kas savulaik ir bijis Varietē teātris, tad kino "Kazino". Es domāju, ka tur arī būtu īstā vieta muzikālajam teātrim, nevis kaut kur Ogrē, kā mēģina proponēt. Starp citu viņi spēlēja arī pie "Saktas", tajā mauzolejā, kas toreiz bija veca koka ēka. Un tur es, šķiet saindējos ar teātra smaršu. Teātris devās izbraukumos, mums bija pilns ar finiera kastēm, kur bija kostīmi, vakarkleitas, uniformas ar uzplečiem un spoži zobeni un benzīna smarža! Izrādās – frizieres tīra pieliekamās bārdas ar to benzīnu.
No tā laika mani tas teātra smaršas mākonis neatstāj, un tā es vēl šodien tajā dzīvoju.
Sanāca braukāt līdzi izbraukumos. Un tad bija fantastiski! Auto kravas kaste, vienā pusē saliktas dekorācijas, otrā pusē soli ar aktieriem, brezents pāri un tā brauc pa putekļainajiem Latvijas ceļiem ar smaržu… putekļu smaržu. Piemēram, iebraucot Zaļeniekos, aktieri kā āboli izbira ārā, tūliņ uzliek dekorācijas un bija gatavi mākslai. Tā mēs tur braukājām un smaržojām. Tagad, protams, man liekas, ka visiem cilvēkiem lielākā vai mazākā mērā ir šī sajūta, ka viņi atrodas smaršu mākonī un blakus tur ir garša. Konkrēta garša. Tā ir.
Laura Jeruma: Tā ir. Pilnīgi noteikti.
Mārtiņš Vērdiņš: Bet Laura, kā tu nonāci teātrī?
Laura Jeruma: Kā es nonācu teātrī? Jā, es nepiedzimu aktieru ģimenē, un mani vecāki nebija saistīti ar mākslu. Bet es atceros, ka bērnībā man bieži mainījās domas par to, kas tad es īsti vēlos kļūt. Vienu nedēļu es gribēju būt armijā, otru nedēļu es gribēju būt skolotāja, tad balerīna un laikam vidusskolā es sapratu, ka aktrises profesija ir tā, kura ļauj izbaudīt no visa pa drusciņai. Jo cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai tā pamatīgi varētu apgūt vairākas profesijas: vai būt profesionāls sportists, balerīna, vai konditors. Bet teātrī ir tā iespēja tomēr to visu aptvert un izbaudīt kaut mazlietiņ.
Mārtiņš Vērdiņš: Tas ir labi, ka cilvēks nesadalās un nāk tādā vietā, kur viņš var būt viss.
Pindzele
Laura Jeruma: Jā. Jūsu tēvs bija spilgts komēdiju aktieris. Sakiet, kas jūsos ir no tēva un kas savukārt ir pilnīgi atšķirīgs?
Mārtiņš Vērdiņš: Es vispār neesmu analizētājs, mans tēvs arī nebija analizētājs. Vairāk es vados pēc čutenes. Ir tāds latviešu vārds (smejas). Gan savos aktierdarbos, gan arī blakus nodarbēs – zīmēšanā un glezniecībā arī. Kopējais mums ar tēvu droši vien ir tas, ka… Mans skolotājs Kārlis Pamše reiz vaicāja: ""Nu kā tas iznāk, ka jūs abi esat tik dabiski?"". Es nezinu; ja viņš tā teic, varbūt tā ir. Speciāli pie tā neviens nepiedomā, man šķiet, ka tēvs arī nedomāja. Speciāli neesmu analizējis, viņa mēģinājumos arī neesmu bijis klāt. Tikai izrādēs, kur viņam bija tāda vai citāda loma. Tā ka šādus zinātniskus salīdzinājumus, pētījumus, secinājumus diez vai varam izdarīt. Piemēram, kāds kritiķis, runājot par tēvu, teica, ka viņš nevarot izskaidrot viņa mākslas radīšanas formulu, jo labākajā gadījumā viņš iedos mazu pierakstiņu, kur šo to ir pieskicējis. Izskaidrot, manuprāt, to nevar. Tas nenozīmē, ka cits to nevar izskaidrot. Esmu brīnījies par saviem kolēģiem, kuri var izanalizēt sevi, savu lomu, savu dabu un tā tālāk un tā joprojām. Arī kolēģus. Man tas nav dots, es to arī nedaru…
Laura Jeruma: Jūs vienkārši ļaujaties.
Mārtiņš Vērdiņš: Es vienmēr iedomājos, kas varētu būt, bet pindzele mani aizved pavisam pa citu ceļu.
Laura Jeruma: Tieši gribēju jautāt par šo jūsu aspektu. Jūs gleznojat. Vai jūs to arī esat kaut kādā veidā izmantojis, veidojot lomas?
Mārtiņš Vērdiņš: O, jā. Man liekas, ka pirmais gājiens varētu būt caur kostīmu. Es domāju, ka tam ir liela nozīme. Vēl liela nozīme ir novērojumiem, tipiem. Mans pedagogs Alfreds Amtmanis-Briedītis teica: brauciet tramvajā, ejiet uz tirgu un skatieties tipus un tā tālāk. Vācu laikā avīzē "Tēvija" bija ierakstīts par manu tēvu. Ko aktieri darījuši vasarā, atvaļinājumā. Un par tēvu bija rakstīts – ka viņš Zentenē esot pļāvis zāli, skatījies lauku tipus, kas varētu noderēt izrādēs, teātrī, lugās tēlos un mācīja savam mazajam dēlam Mārtiņam, kas ir teātris, teātra noslēpumi. Tātad vizuālais. Viņš meklēja tipus. Tagad jau man šķiet, ka ne gleznotāji, ne aktieri nemeklē vairs… bet kā meklēja renesanses mākslinieki…
Laura Jeruma: Iet. Iet un meklē.
Mārtiņš Vērdiņš: Varbūt. Es nezinu, tiešām varu arī kļūdīties. Bet tā glezniecība – tas bija palīgs. Pēckara laikā, kad bērnudārza nebija, mani bieži atstāja mājā, un tēvam bija liela bibliotēka, es daudz rakājos pa mākslas grāmatām. Lasīt es, protams, nemācēju, bet bildes es redzēju, un varbūt, ka tas arī pamudināja uz aktierisko un uz tēlu.
Aktiera ceļš
Laura Jeruma: Sakiet, kā jūs uzreiz pēc studijām nonācāt tieši Drāmā?
Mārtiņš Vērdiņš: O, es vispār brīnos, ka es to konservatoriju esmu beidzis, jo man kopš bērnības ir dzirdes trauma. Pie tam neredzama. Bet kaut kā gadījās, ka pie mana tēva atbrauca draugs un teica: zini, notiek uzņemšana teātra fakultātē, mana meita vēl nav beigusi 11. klasi… to, kas tajā laikā bija pēdējā vidusskolā. Vai tu nevarētu parunāt ar rektoru Ozoliņu, lai uzņem, un viņa pabeigs to pēdējo klasi paralēli? Un tēvs arī aizgāja, bet mana mamma teica: paga, kāpēc tu nevari mēģināt? Es arī nebiju pabeidzis. Es arī biju no vidusskolas 10. klases. Un iznāca tā, ka viņu neuzņēma un mani uzņēma.
Bet es taču nedzirdu, nedziedu. Mums bija tāda slavena dziedāšanas skolotāja Milda Brehmane-Štengele. Viņa manā vietā visus vingrinājumus nodziedāja. Labi, ne vienmēr tas dziedāšanas moments ir tas svarīgākais. Bet labāk, ka viņš ir. Es, piemēram, skatos un lasu par tavu kursu. Jūs esat fenomenāli. Dziedat, dejojat, esat akrobāti un tā tālāk. No tāda viedokļa domāju, ka mani pirmajā piegājienā izmestu ārā. Bet kaut kā laimējās un es tiku pie labiem pedagogiem. Alfrēds Amtmanis-Briedītis… tas vien ko nozīmē. Un no otrā kursa Ģirtu [Jakovļevu] un mani paņēma uz Drāmas teātri. Un bija vesela kursa sapulce, vai mums atļaut iet vai neatļaut. Atļāva. Tā arī kombinējām. Strādājām teātrī un mācījāmies. Un tā es tur nokļuvu. Un galvenais, ka tajā pašā ģērbtuvē, kur bija sēdējis mans tēvs. Un tur es sapazinos ar ļoti kolorītiem cilvēkiem. Man bija 8. ģērbtuve, par kuru Oļģerts Šalkonis bija uzrakstījis grāmatu. Tur sēdēja kolorīti vīri. Mans teātra krusttēvs Arnolds Milbrets, Valdis Akurāters – viņš sēdēja man pretī. Un es sēdēju liepājnieka Valdemāra Zandberga vietā, kad viņš bija Nacionālajā teātrī. Man bija spogulis, kuram otrā pusē uzrakstīts "Zandbergs". Pretī sēdēja Akurāters, un viņš tā špilkoja: "Nu, nu, ka tik neiznāk kā Zandbergam". Un tā arī bija. Aizgāju no tā teātra.
Laura Jeruma: Pēc tam jūs aizgājāt uz Valmieru un Valmierā…
Mārtiņš Vērdiņš: Vai, tas arī bija īpatnēji. Neatceros, kad tas bija, bet bija lietains vakars, un mani nez kāpēc vilka uz Lāčplēša ielas pusi. Es nezinu, kāpēc es tur gāju. Sākās gāziens, un es iespruku Dailes teātra vārtu ailē, kur smagās mašīnas brauca. Ūdens pa Lāčplēša ielu gāzās, cigarešu paciņas, pīpes pa straumi plūst. Un es skatos – stāv [Oļgerts] Kroders un teātra kritiķis Gunārs Treimanis. Sākam ar Kroderu runāt, un viņš saka: nāc uz Valmieru. Treimanis saka, ka Fredis [Alfrēds Jaunušans, toreiz A. Upīša Drāmas teātra galvenais režisors] jau mani paņems atpakaļ. Jo es biju sagrēkojies… tāpēc aizgāju no Drāmas. Tā mēs šķīrāmies, pagāja pāris dienas, es uzrakstīju vēstuli, saņēmu atbildi un piekrišanu.
Man tikai pateica, lai sliktās rakstura īpašības atstāju Rīgas renstelē, un tā es tur aizgāju. Bet nekas jau nebeidzās.
Laura Jeruma: Jā, bet Valmierā pie Krodera bija "Hamlets", un tas bija pirmais Krodera "Hamlets".
Mārtiņš Vērdiņš: "Hamlets" bija, un "Irkutskas stāsts" bija…
Laura Jeruma: Varbūt varat par to nedaudz pastāstīt.
Mārtiņš Vērdiņš: Ir daudz par to rakstīts. Es arī ar kolēģiem Freibergu un Rudāku kaut ko esmu uzrakstījis, bet viņi visu tur intelektuāli, es vairāk biju tāds rīcības cilvēks. Kroders teica: nu jā, viņš jau var, viņam spēka ir daudz. Viņš to visu lietu grib ātri nokārtot. Man tikai patika, ka Hamleta mīlēja aktierus – klaunus. Viņš saka – klauni nemelo. Nu jā. Tā es tur… biju, jā… Hamlets. Bet bija arī "Irkutskas stāsts". Es biju Sergejs. Tā, starp citu, bija mūsu pirmā izrāde Drāmas teātrī, kur mēs viss kurss bijām korī. Cilinskis spēlēja Sergeju un Liedskalniņa bija Vaļa.
Mozaīka
Mārtiņš Vērdiņš: Kāds no jūsu kursa pieminējis, ka esat kā puzle, bet es vairāk domāju, ka jūs esat kā sens, bet ļoti labi saglabāts, izveidots sienas gleznojums – mozaīka. Sienas gleznojums no spilgtiem, mazāk spilgtiem akcentiņiem, bet vairāk ar zeltainu, saulespuķes gaismu. Ceru, ka tas dominē.
Cilvēka dzīvē jau ir viss – prieki, bēdas, gaišais, tumšais, bet jūsu kopbilde, šī mozaīka, šī vitrāža man liekas tāda iespaidīga, pievilcīga.
Laikam tāpēc, ka man patīk glezniecība, man patīk vizuālais. Katrā ziņā ļoti piesaistoši. Ar spilgtākiem, mazāk spilgtākiem elementiem. Tas gan nenozīmē, ka mazāk spilgtais ir nederīgs.
Laura Jeruma: Paldies! Ļoti jauks salīdzinājumu. Mēs kursā iestājāmies 16 jaunieši no dažādām Latvijas vietām. Pamazām atradām to sazobi viens ar otru, un kopā arī mācījāmies.
Mārtiņš Vērdiņš: Tas ir superīgi. Bet var jau arī nestrādāt vienā darba vietā un tomēr būt kopā. Bet jums ir tas pluss, ka esat zem viena jumta un sazobē.
Laura Jeruma: Ir jau arī cilvēki, kuri ir aizgājuši no teātra, bet vienalga kontaktus uzturam. Tie četri gadi, kurus mēs pavadījām nošķirti no visa pārējā, tomēr ir kaut ko iedevuši.
Mārtiņš Vērdiņš: Nu jā. Tad man uzreiz nāk prātā tāda situācija, lietas, kas ir mūsu modernajā latviešu teātrī – optimizācija. Kolektīva optimizācija. Un šīs kolektīva optimizācijas rezultātā daudziem ir ļoti grūti, ļoti smagi. Vai jūsu kopā šāds draudīgs mākonis netuvojas? Nav manāms?
Laura Jeruma: Pagaidām ne. Mēs vairāk izjutām… nostrādājām 10 gadus teātrī un jutām, ka vajag vēl jaunas asinis, jo paaudžu nomaiņa, manuprāt, ir ļoti svarīga.
Mārtiņš Vērdiņš: Tas, ka paaudzes nomainās, tas jau nav nekas sevišķs, tā tam ir jānotiek.
Laura Jeruma: Tā tam ir jānotiek.
Hei, māksliniek!
Mārtiņš Vērdiņš: Bet uz nomaiņas pamata nedrīkstētu ciest cilvēka sirds. Aktiera sirds. Aktiera mūžs nedrīkstētu ciest. Bet diemžēl tas tā nav. Ir ļoti daudzi gadījumi, ne tikai tagad, agrāk arī, kad tiek cilvēka mūžs sagandēts. Man šajā sakarībā arī ir viens sakāmais. Tieši par šādu situāciju aktiera mūžā. Tas nebūs gari, bet es gribētu jums atklāti pavaicāt, ko jūs par to domājat.
Es esmu pilots-teatrālis lidojumā, jo es joprojām esmu aktieris, bet diemžēl šim pilotam-aktierim nav sava lidlauka, savas lidostas. Nav piezemēšanās skrejceļa, nav pacelšanās skrejceļa. Un tad es domāju, nu, johaidī, cik ilgi tad tu lidosi tā viens pats? Degvielas tvertne tukšojas mērkaķa ātrumā, un kas notiks, kad būs tukša? Tu pazudīsi okeānā, kā Ekziperī. Tā šad tad es padomāju.
Saule riet, aktieri noriet, un te es viņam – tam pazudušajam aktierim – tādu kā vēstuli uzrakstīju. Mani ierosināja laikrakstā pamanīts satraucošs virsraksts "Kur pazūd aktieri?" Un mani tas interesēja, bet tad sākās skriešanas, iešanas, mēģināšanas, tā avīzīte kaut kur noklīda un tā arī es to neizlasīju. Vienkārši palika prātā "Kur pazūd aktieri?", bet apkārtējā dzīve to uztur spēkā. Un tad es viņam saku:
"Hei, māksliniek!
Starp kādām smaga samta kulisēm tu šobrīd spēlē
nežēlīgo joku lugu, ko par dzīvi sauc?"
(Starp citu, tas ir daktera Pētera Kļavas izteiciens. Dzīve – tas ir nežēlīgs joks. Labi, es turpinu.)
"Kas režisē, kas veido vidi, kas dekorē?
Lai notiek!
Liksim vārdu modernāku, kā zāļu mētru viju,
Kas veido sce-no-grā-fi-ju? Tā dailenieka vārds?
Ja projekts brīvdabā, varbūt, ka pati daba?
Ja tā, tad bildīte būs laba.
Bet pats, ko centies, pūlies pateikt tu, kas tā par ādu.
Ak, piedod, piedod, piedod – lomu, kurā liek tev ielīst.
Tev norādīts, nu labi – laipni piedāvāts to darīt?
Ir dzirdēts, dzirdēts, daudziem tāds liktens nepagāja secen arī.
Ir droši zināms – visu vari, ar izjūtu ar dvēseli, ja dari.
Vien laiks, kā teicām – nežēlīgs.
Ak, ko tur. Tā vienmēr bijis.
Bet dziļā brūce, asiņainais plēsums, tas vēl arvien nav dzijis.
Kur ved tavs ceļš šai izrādē, šai joku spēlē nežēlīgā?
Uz templi?
Ja tas tā, tad teicami.
Ir gudrs vīrs reiz paudis domu šo: kam ceļš ir vajadzīgs,
ja neved tas uz augstāko?
Man atmiņā,…tik tiešām – brīnums!
Atmiņā vēl brīdis tas, kad izgāji pa vidu Dailes vārtu stabiem slaikiem.
Un kādās lūpās vārdi ietrīsējās – lūk, aktieris ar savu mūžu cieši apskāvušies aiziet,
ar mūžu gauži greizu, nepareizu.
Tik greizi nepareizu…
Es tūdaļ iedomājos – to gan, nu, neieguldīsi nekādos izcilības taisna stūra rāmjos.
Teic, Spēlmani!
Pie kādām dzidras miglas kulisēm uz ceļiem stāvot,
kur skatuvē vēl putekļainie, caurie vēji strāvo, tu vēlies sajust,
kā telpā pulsē ļaužu dāvinātais siltums,
kas gūts no sārta brāzmainā,
kur ieguldīts ikviena mākslinieka mūža tilpums.
Tik tiešām vērts ir izzināt kur pazūd aktieri. Varbūt, ka…
atkarības traktierī?
Tad gan prasts anekdots, man jācitē: Melš ļaunas mēles –
ir klaunu vieta bufetē. Man dvēselē stingst sarmots tukšums.
Ir Hamlets bildis – turpinājums – klusums, klusumu, klusums.
Post scriptum.
Tā ir šie ļaudis sevi nesaudzē, ne virszemē, ne pazemē
un, ja uz viņiem dusmojas,
tie klusi sevī pasmejas,
vēl pačukst draugam mīļajam,
cik dzīvi forši nodzīrojām!"
Nu lūk tā.
Laura Jeruma: Jā, paldies. Man liekas, ka jūs arī savā grāmatā "Epizodes" ļoti labi atbildat uz jautājumu, kur pazūd aktieris. Viņš nekur nepazūd. Pat ja tu vairs neesi teātrī, tas nemaina to, ka tu joprojām esi aktieris.
Mārtiņš Vērdiņš: Nu jā, es to rakstu neizlasīju, tur jau droši vien ir arī līdzīga doma, kā jūs sakāt. Bet tas sauklis… tas ir. Jo es zinu. Atlaiž manus kolēģus – jaunākus, talantīgus, spēcīgus, muzikālus… nē, optimizācija, ziniet ir.
Laura Jeruma: Bet tagad ir tā, ka, pat ja aktieris nav štatā kādā teātrī, tad viņš pats meklē iespējas kur filmēties, kur strādāt. Sakiet, vai jūsu jaunībā arī aktieris varēja izdzīvot vai atrast savu vietu, ja nebija štatā?
Mārtiņš Vērdiņš: Ja nebija štatā? Vai, es nezinu. Mums tāds gadījums, tāda situācija ne pārāk bieži bija. Tagad es domāju, ka tā ir diezgan populāra situācija. Toreiz sūkstījās par to, ka mazas algas un tā, un katrs meklēja iespējas. Un bija arī. Kolhozos bija gada pārskati un visādas jubilejas, un tu brauci ar savu koncertu. Bija jābūt savam koncertam, savai programmai. Tad mājās brauca ar pilnu bagāžnieku smaržojošām vistiņām, Pūres āboliem, medus burciņām un kaut kāda naudiņa arī bija. Vārdu sakot, kas mācēja, tie pieskaņojās sistēmai. Tā, ka tāds štats-ārštats pārāk nefigurēja. Tad tur bija asi un krasi. Uztaisīji ziepes – ārā.
Tā, kā viens franču dzejnieks teica: es esmu sagaidīts un izraidīts. Tā arī bija ar aktieri. Izmeta, tad kādu laiku aktieris sevi savaldīja, un tad paņēma atpakaļ. Tādas tās situācijas bija.
Laura Jeruma: Vēl es domāju – mana paaudze nezina, kas ir cenzūra. Mēs esam brīvi uz skatuves. Darām visu, ko gribam. Kā bija strādāt cenzūras apstākļos?
Mārtiņš Vērdiņš: Var teikt, ka teksta ziņā es neesmu manījis nekādu cenzūru. Jā, lugu noņēma. Vairs neatceros, kāda tur bija intriga, bet Laimoņa Pura lugu "Redzēt jūru" parādīja pāris reizes un noņēma. Bet arī tas pārāk bieži nebija. Ja kāds ar cenzūru pārāk bāzās virsū, tad tas bija vai nu režisoram, vai direktoram. Aktieriem…
Laura Jeruma: To jūs tā neizjutāt.
Mārtiņš Vērdiņš: Jā, manā izpratnē neizjutām. Nebija tā, ka šo tekstu tu nedrīksti runāt.
Bohēma
Mārtiņš Vērdiņš: Es esmu bijis slikts skolnieks vidusskolā un slikts bohēmists dzīvē. Man nekad bohēma nav izdevusies tā, ka nav jākaunas par sevi. Mani vienmēr mocījis kauns un garīgās paģiras. Kā šodienas māksliniekiem ar bohēmu?
Laura Jeruma: Šodienas mākslinieki ir atteikušies, manuprāt, no tādas bohēmas, par kādām dzirdam stāstus par iepriekšējām paaudzēm, kā ir svinēts, kādas balles ir bijušas. Šobrīd laikam visi domā par darbu, par ģimenēm, koncentrējas uz to. Protams, ir kopā sanākšanas, pasēdēšanas, bet tam vairs nav tāds vēriens, kā mēs dzirdam, kā mūsu vecākie kolēģi stāsta, kaut vai, kādi ir bijuši Teātra dienas koncerti un svētki, ka visa pilsēta ir svinējusi. Mēs vienkārši to klausāmies atvērtām mutēm.
Mārtiņš Vērdiņš: Nu jā.
Laura Jeruma: Laikam šobrīd visi vairāk, manuprāt, norobežojas no tā. Katrs dzīvo savā burbulī. Tas, tas, tas – darbi.
Mārtiņš Vērdiņš: Pragmatiski, racionāli.
Laura Jeruma: Ļoti pragmatiski un racionāli. Neviens neatļaujas, jo arī saprot, ka jā, ir šī konkurence un, ja kādam paslīdēs kāja, tad ir…
Mārtiņš Vērdiņš: Tad ir viss.
Laura Jeruma: Jā, tad ir viss. Jā, tā, ka neviens to vairs neatļaujas. Bet mēs vēl zinām, ka deviņdesmito gadu sākumā viss vēl notika un gāja uz urrā. Tad tagad mūsu paaudze… mēs jau jūtamies veci un pieauguši, un nopietni. (smejas)
Mārtiņš Vērdiņš: Jā, nopietni un izglītoti, un kulturāli. Man paaudze ar baudu atcerējāmies to stāstu, ko Ēvalda Valtera, Rutku tēva, Mihelsona paaudze stāstīja: "Jā, naktī bohēma, bet no rīta darbā svaigs kā gurķītis." Es domāju, kāpēc tas tā ir? Varbūt šņabis bija labāks.
Bet mūsu laiks, mūsu periods bija traģēdija ar drāmām, un, ja tu netiki no tā vaļā, tad tu pazudi.
Laura Jeruma: Kā tad cīnīties ar šiem iekšējiem dēmoniem, kur rast spēku tikt galā?
Mārtiņš Vērdiņš: Vienā grāmatā bija komentārs, ka vajag atklāti stāstīt par saviem dēmoniem. Es nezinu. Man bija tā, ka bija plosti, tad mani izmeta ārā, tad es aizgāju. Tas laiks bija tāds, ka Latvijai gāja pāri vētras. Es aizgāju strādāt Konotopas apgabala kolhozā šļah do komuņizmu (smejas). Biju mežcirtējs, bet es uz to Konotopu neaizbraucu, viņi bija atbraukuši pēc malkas, viņiem vajadzēja koku, un to mēs viņiem gādājām Rojas mežos. Kārtīgi nostrādājām. Bijām pieci cilvēki brigādē. Viens brauca ar traktoru, vilka no meža ārā kokus, viens atzaroja un trīs stūma uz estakādes augšā, kur stigā stāvēja koku kaudze, uz kuras bija jāuzliek. Nu, tā bija tā skola, tas sods, pēc kura tad vairs negribējās. Kādu laiku bija miers, un tad tevi, kā tajā virsrakstā "Sagaidīts un izraidīts" atkal sagaidīja atpakaļ. Tad ilgu laiku biju kluss, un tad atkal sākās.
Īsie jautājumi
Laura Jeruma: Tā kā mūsu tikšanās laiks iet uz beigām, tad man ir daži īsie jautājumi. Pirmais ir: Monē vai Manē. Kas jums labāk patīk?
Mārtiņš Vērdiņš: Es nešķiroju viņus, man patīk visa tā kopa. Un, kad man bija iespēja braukt uz Ermitāžu, tad pirmais gājiens bija pie viņiem. Mans ideāls ir Īzaks Levitāns ar savu "Pāri mūžīgam mieram". Es nofotografēju un uzliku bildi uz audekla.
Laura Jeruma: Kafija vai tēja?
Mārtiņš Vērdiņš: Sākumā bija tā, ka kafija, bet tagad abi.
Laura Jeruma: Kāds ir jūsu ideālais skatuves partneris?
Mārtiņš Vērdiņš: Šie ir jautājumi uz kuriem grūti atbildēt. Vispār – jebkurš, ar kuru man iznāk sadarboties, jo, patiesību sakot, viss ir atkarīgs no tevis – kā tu to cilvēku uztver.
Laura Jeruma: Kādu grāmatu pēdējo esat izlasījis?
Mārtiņš Vērdiņš: Ai, es mokos ar "Ardievas ieročiem". Man tas tulkojums laikam… man nevedas īsti, bet supergrāmata manā skatījumā ir Jāņa Lejiņa "Zīmogs sarkanā vaskā". Ja es varētu, es viņa sievai Džīnai Lejiņai teiktu, lai iedod man spēlēt kaut stabu tajā filmā.
Pie tās lasīšanas jau netiek. Es brīnos par tiem cilvēkiem, kas sēž internetā – kur viņiem ir laiks? Es būtu labāk to laiku izmantojis lasīšanai.
Laura Jeruma: Kādu filmu jūs ieteiktu noskatīties, kas noteiktu būtu jānoskatās aktierim, kurš tikko ienācis teātrī, tāds pavisam jauns. Ko viņam noteikti vajadzētu redzēt?
Mārtiņš Vērdiņš: Nekādu mācību filmu es neieteiktu… varbūt Fellini "Ceļš"... Es nezinu, bet, ja jūs gribat redzēt, kādam ir jābūt ģeniālam aktierim, noskatieties "Zvejnieka dēlu", Jāni Osi tajā epizodē, kur Oskars ir atnācis pie Garozas mājā, kur viņš guļ gultā un zem gultas viņam ir visu zvejnieku vekseļi. To vajag noskatīties. Un, ja iespējams, tad… televīzija ir nofilmējusi Jāni Osi fragmentā no izrādes "Ceplis" Nacionālajā teātrī, tolaik Drāmas teātrī. Tā ir fantastika – šis ģeniālais mākslinieks.
Laura Jeruma: Kādi ir trīs meistari, kas jūs visvairāk ir ietekmējuši? Kas visspilgtāk nāk prātā?
Mārtiņš Vērdiņš: Es tā nedalu. Man nav mīļākās grāmatas un tā. Levitāns ar savu bildi varētu būt, jā. Bet fantastisks manuprāt ir Žans Gabēns, Īvs Montāns un Toto… viņam cits īstais uzvārds, bet visi viņu pazīst kā Toto. Es gribēju paņemt līdzi Čārlija Čaplina bildi, bet tā man ir citā projektā. Bet Toto... Tie ir tie, kurus es varētu izvilkt, kaut gan es nedalu.
Laura Jeruma: Kāds būtu novēlējums jūsu paaudzes aktieriem? Ko jūs vēlētos viņiem pateikt?
Mārtiņš Vērdiņš: Jā, zināt, mēs ļoti bieži šķiramies ar šādu teicienu: "Turamies!" To arī es varētu novēlēt. Turamies! Tas ir tas, ko tu vari pats no sevis, no savas gribas izvilkt ārā. Tu nevari izvilkt slimību, saārstēt vai ko, bet turēties, velns parāvis, tu taču vari! Turamies!
Laura Jeruma: Paldies!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alus darītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
