Izrāde "Nasing spešal" "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 30. septembrim.
Ojārs Rubenis: Māri, šorīt atverot portālu ["Satori"], es izlasīju tādu tavu frāzi: "Mēs esam tā pieraduši pie politisko procesu, maigi sakot, savdabīguma, ka paši (mani ieskaitot) nepamanām: kaut kas laikam galīgi nav labi." Pirms mēs runājām par izrādi, vai tu vari nodefinēt, kas ar mums galīgi nav labi?
Māris Zanders: Tas ir no Slavoja Žižeka citēts. Tas konteksts ir tāds, ka tajā brīdī, kad tapa raksts, mēs apspriedām nevis nākamo valdību, bet to, kas būs vēl pēc tās, jo mēs pieņēmām, ka tā valdība, kas [tobrīd] vēl nebija apstiprināta, jau ir kritusi, jo nevar nostrādāt. Tas savā ziņā ir baigi dīvaini, vēl pirms valdība ir uzstādīta. Ja atkāpjamies no konteksta, kādā runājam šeit un tagad, tas, kas nav pareizi, un tas sakrīt arī ar teātra izrādi, ka
mēs esam sākuši uztver politiku kā kaut ko nenopietnu, kā teātri. Bieži saka, ka politika – tas ir teātris, cirks. Patiesībā politika ir baigi nopietna lieta.
Es, protams, domāju kaut kādā savā tradīcijā, kas ir franču tradīcija – Fuko vai tamlīdzīgi. Politika ir vara, tā ir vardarbība. Ja mēs viņus uztveram kā ākstus, tos džekus un meitenes...
Ojārs Rubenis: ...kā aktierus, komediantus...
Māris Zanders: ...jā, tad mēs kaut ko stipri palaižam garām, un tas nav pareizi. Pa šiem gadiem mums ir izstrādājusies tāda attieksme – nu ko tur. Ja Rubenis kaut ko nepareizi pateiks televīzijā, to pēc tam baigi pamanīs, izanalizēs, bet, kā viņi tur runā – nu, tā jau Saeima. Bet tas nav pareizi. Politika ir nopietna lieta.
Ojārs Rubenis: Vai skatoties šo izrādi, tev bija sajūta, ka tāda vispār ir vajadzīga, ka tai ir kaut kāda jēga un tā var kaut ko risināt?
Māris Zanders: Man patika, un nevis tāpēc, ka es te tagad sēžu un ko tad citu es teikšu, lai...
Ojārs Rubenis: Tu vari teikt galīgi brīvi, mēs it kā esam demokrātijā.
Māris Zanders: Man no sākuma nepatika tā latviešu valoda, kas tur bija puskrieviski. Man likās, kas tas nav... Bet pēc tam es padomāju, ka vispār interesants vingrojums. Jo es lasu stenogrammas (kad Saeima strādā, es katru nedēļu tās lasu), un no tāda viedokļa tas bija interesanti. [Izrādes] ierakstā es drusku nesapratu, par ko tie cilvēki zālē smējās. Man tur nekas smieklīgs nelikās.
Manuprāt, ja mērķis bija parādīt zināmu politikas absurdumu un mehāniskumu, kas ir būtiska politikas sastāvdaļa, tad tas ļoti labi izdevās.
Jo mehānisms parasti ir tieši tad, kad skatās budžetu. Vai tur kāds vispār saprot, kurš priekšlikums tiek skatīts? Viņi vienkārši lasa kā roboti. Starp citu, varēja [izrādē] ielikt robotus. Izrāde man patika tieši tāpēc, ka es ļoti maz kaut ko zinu no teātra, man patīkams pārsteigums bija.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ, jūs izrādi "Nasing spešal" spēlējāt Saeimā. Kāda bija reakcija?
Mārtiņš Upenieks: Saeimā mēs spēlējām trīs fragmentus, jo mums bija apmēram 20 minūtes skatuves laika.
Ojārs Rubenis: Viņi nebija gatavi veselu izrādi noskatīties? (Smejas)
Mārtiņš Upenieks: Vairāki bija atnākuši uz Ģertrūdes ielu un, es pieļauju, kāds varbūt vēl parādīsies. [Spēlējot Saeimā], bija patīkams satraukums. Man liekas, ka mums labi sanāca. Tehniski viss bija kārtībā. Šī izrāde ir muzikāli ļoti sarežģīta. Tad, kad bija filmēšana, es pāris naktis pēc tam miegā pamodos un domāju – bāc, šī izrāde vēl nav nofilmēta. Bet tad es sev teicu – paga, Mārtiņ, miers, mēs to nofilmējām un viss bija kārtībā. Izrāde tik muzikāli ritmiski iet, ka viena kļūda uzreiz baigi izlec ārā. Koncentrēšanās, kas ir vajadzīga uz to pusotru stundu, ir ārkārtīgi liela. Labi, ja mans ķermenis ir atpūties, un es esmu savākts un gatavs tai pusotrai stundai.
Saeimā mums bija 20 minūtes, kurās mēs spēlējām tās daļas, kas izrādē ir hiti
(ir tādi numuri, kas ir atraktīvāki).
Māris Zanders: Lai viņi saprot, par ko vispār ir runa. (Smejas)
Mārtiņš Upenieks: Es teiktu, ka mēs nospēlējām tādu kā izrādes treileri – viņi varēja noskatīties daļu no izrādes un atnākt uz pilno versiju Ģertrūdes ielā 101a.
Māris Zanders: Viņi neatnāks.
Ojārs Rubenis: Daži noteikti aizies. Viņi Saeimā vismaz uzzināja, kas ir Ģertrūdes ielas teātris. Mārtiņ, pēc izrādes kāds no Saeimas cilvēkiem, deputātiem piegāja klāt?
Mārtiņš Upenieks: Mani personīgi pēc izrādes uzaicināja Edgaram Rinkēvičam novadīt inaugurācijas pirmo daļu. Es jutos ļoti pagodināts.
Ojārs Rubenis: Tu domā, ka tas bija šīs izrādes rezultātā? (Smejas)
Mārtiņš Upenieks: Es domāju, ka jā, ka viņi mani tur pamanīja. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Tu vienkārši ļoti smuki izskatījies. (Smejas)
Māris Zanders: Tādējādi tā vara uzpērk.
Mārtiņš Upenieks: Mums [pēc izrādes] pienāca Smiltēns, mēs safočējāmies, bukletiņus dabūjām.
Ojārs Rubenis: Tu viņam autogrāfu nepaprasīji?
Mārtiņš Upenieks: Es biju pārāk satraucies. (Smejas) Bet mūs uzņēma labi.
Ojārs Rubenis: Andrej, no kurienes tev vispār radās ideja taisīt šādu izrādi? Man nekad nebūtu ienācis prātā taisīt izrādi par Saeimas sēdi.
Andrejs Jarovojs: Tas bija kovida laikā. Kārtējā Latvijas krīze. Bija daudz laika domāt, un arī tad mēs katrs personīgi sakārāmies ar to, kā kaut kādi lēmumi ietekmē mūsu ikdienu.
Kaut kā tinot dzīvi atpakaļ, domāju, kurš vēl bija tas punkts, kad es jutos tik nedrošs vai nezinošs, kas būs rīt, un tad es atcerējos 2008. gadu, kad bija finanšu krīzes visaugstākais pīķis.
Es biju apmēram pirms četriem gadiem beidzis [Kultūras] akadēmiju, mums bija lieli plāni. Sabruka "Parex banka", kur bija mans konts kopš akadēmijas laika, un es prātoju, kas tagad būs, vai man tagad jāiet uz jaunu banku. Tajā laikā visi skatījās Dombura raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Godmanis, man liekas, tur gandrīz katru nedēļu uzstājās par to, kas un kā. Iespējams, tas bija laiks, kad es zināmā mērā vīlos politikā, jo pēc tam es neatceros, ka būtu ļoti daudz sekojis politiskajiem procesiem, līdz pat kovida laikam, kad [atkal] vairāk nācās sekot līdzi, kā tiek pieņemti lēmumi, kas būs rīt: vai varēs iet uz ielas vai nevarēs, kurš veikals būs vaļā un kurš – ciet. Es sāku domāt par to, kādā veidā politiķi sarunājas, kā tiek veidota saruna, gan viņiem savā starpā pieņemot lēmumu, gan kā viņi sarunājas ar mums, iedzīvotājiem, un kas ir tā ziņa, ko viņi mums grib teikt. Man liekas, diezgan paradoksāli sanāk arī tas, ka gan 2008. gada, gan kovida laika krīzē tika veikta jauna administratīvā reforma, kas lielā mērā nosaka, kā vispār Latvijai tālāk attīstīties, kā cilvēkiem dzīvot. Tur arī notika kaut kāda saslēgšanās. Politika ir, kā Māris pareizi atzīmēja, ļoti nopietns pasākums. Kādu realitāti lēmumu rezultātā politiķi mums uztaisa, tādā mēs dzīvojam vēl daudzus gadus pēc tam.
Ojārs Rubenis: Tu gāji cauri visām stenogrammām? Māris iet tām cauri, viņš zina, ko tas nozīmē. Tas ir baigais darbs.
Andrejs Jarovojs: Visām ne. Man bija apmēram skaidrs laika nogrieznis, [kuru skatīšu]. Es meklēju, no kurām sēdēm ir tie slavenie citāti, kas man atmiņā palikuši. No sākuma es domāju, ka tās būs vairākas sēdes un vispār krīzes laiks kopumā – iziet cauri vienam lēmumam, kā tas tika pieņemts –, bet pēc tam, nonākot pie šīs sēdes, bija skaidrs, ka pietiks ar vienu, jo tā ir tik ietilpīga. (Visi smejas) Es, komponiste Linda Leimane un māksliniece Ieva Kauliņa gājām cauri visai stenogrammai, tad salīdzinājām stenogrammu ar audio ierakstu, jo stenogrammā viņi to valodu nedaudz pārraksta, lai būtu literāri skaistāk, un vēl labojām visu, kā tas tik runāts no tribīnes.
Ojārs Rubenis: Vai pieturēšanās pie autentiskā teksta tev bija svarīga?
Andrejs Jarovojs: Tas man bija svarīgi. Es gribēju iet dokumentālā teātra stilā, līdz ar to negribējās mainīt neko. Tomēr ir viens fragments, kas hronoloģiski nav tajā vietā, kur tam bija jābūt, jo savādāk izrāde kļuva par smagu.
Ojārs Rubenis: Temporitms izrādei ir ļoti ātrs. Es, Mārtiņ, brīnos, kā jūs ar to temporitmu tiekat galā. Izrāde repertuārā jau neiet tik bieži, un tad, kā var dabūt šo... Jo ar mūziku kopā saliekot, tu nedrīksti atkāpties no faktoloģiskā materiāla.
Mārtiņš Upenieks: Jā, tā ir taisnība, jebkuru izrādi spēlēt reti aktierim ir sarežģīti.
Mēs esam no dažādiem teātriem, satiekamies reizi mēnesī vai divos, bet par laimi visi esam kaut kādā veidā saistīti ar mūziku un, līdzīgi kā spēlējot klavieres, kaut kādā muskuļu atmiņā materiāls iesēžas
un nav tik sarežģīti to izdarīt, kaut gan no malas tā liekas. Kad es apskatos savu eksemplāru, pirmo reizi, pa desmit gadiem kopš es strādāju teātrī, man ir šāda veida eksemplārs. Mēs sev esam atzīmējuši pauzes, uzsvarus, kāpumus, paātrinājumus. Eksemplārs ir tik sastrādāts, ka es atveru to vaļā un ir ļoti viegli to izdarīt.
Ojārs Rubenis: Kā jūs domājat, cik teātrī vispār drīkst ieņirgt par politiķiem? Kur ir robeža šāda tipa materiālā?
Māris Zanders: Es domāju, ka visur. Ja ir runa par konkrētu politiķu, šajā gadījumā atpazīstamu tēlu, privātās dzīves apņirgšanu, kā tu saki,... bet visādi citādi par to, ko viņi runā un dara, es domāju, kariķēšanas vai izsmiešanas intensitāte var būt bezgalīga. Tāpēc, ka nu un? Kur ir problēma? Vienkārši vienmēr vajag saglabāt kaut kādas elementārs pieklājības normas, piemēram, ja cilvēks stostās, tad... vai mājieni par viņa privāto dzīvi, bet viss pārējais, kā tu viņi izkariķē – es tur neko tādu nesaskatu. Mūsu mediji ir kļuvuši tik žultaini, ka,
man liekas, neviens teātris nevar vairāk izgāzt žulti pār politiku kā Latvijas mediji. Piedodiet, jūs viņus nepārspēsiet!
(Skatās uz izrādes veidotājiem) No tāda viedokļa teātris tāpat netiks līdzi dažiem spalvas meistariem (neminēsim vārdā) vai sociālajiem tīkliem.
Ojārs Rubenis: Andrej, vai tu, būvējot šo izrādi, domāji arī par to, ka varētu kaut ko mainīt cilvēku domāšanā?
Andrejs Jarovojs: Man liekas, ka tā domāt ir pārāk augstprātīgi.
Ojārs Rubenis: Vai arī vienkārši pastāstīt, ka tā es jūtu situāciju?
Andrejs Jarovojs: Es teiktu – vienkārši paskatīties pagātnē.
Māris Zanders: [Ojār,] tu uzprasies uz nepatīkamu tēmu. Man liekas, ka kopš 19. gadsimta beigām ir sabrukusi tāda lieta kā autoritāra hierarhija. Sabiedrība ir sekularizējusies, līdz ar to Hermanis var rakstīt, Rubenis var rakstīt, es varu rakstīt – visiem pie...
Ojārs Rubenis: Pie kājas.
Māris Zanders: Tas tā. Tāpēc, ka vairs nav autoritātes. No tāda viedokļa es piekrītu, ka būtu baigi augstprātīgi teikt, ka mans ieraksts vai teātra izrāde kaut ko baigi maina. Bet tas savukārt nemaina to, ka cilvēks grib izteikties. Tā ir normāla cilvēka darbība – izteikties.
Ojārs Rubenis: Bet ļoti daudzi cilvēki neizsakās, jo viņi zina, ka pretī dabūs tā, ka vairs nekad mūžā negribēsies izteikties.
Māris Zanders: Arī.
Andrejs Jarovojs: Neatceros, kurš to teica, man liekas, kāds kinorežisors, ka izklaides žanrs, iespējams, ir vēl lielāka politika nekā darbs, kas tieši ir par politiku.
Māris Zanders: Caur noklusējumu.
Andrejs Jarovojs: Jā, nepateiktais vai zemtekstā teiktais ir stipri politiskāks.
Māris Zanders: Tā ir. "Satori" redaktore uzrakstīja sleju, ka katra māksla ir kaut kādā ziņā sociāli aktīva. Viņa nelietoja vārdu "politiska", bet "sociāla aktīva". Es, atklāti sakot, drusku nošķobījos, jo autorgleznas tur kaut kā tā... bet kaut kas tajā ir.
Mākslai, aktieriem vai režisoram nav jābūt ļoti spilgti politiskam, bet viņš kaut ko nes.
Ojārs Rubenis: Notika gadījums ar elektroenerģijas tarifa pacelšanu. Man jums tāds sociāls jautājums: kam vēl Latvijā būtu jānotiek, lai sabiedrība izietu ielās kā Francijā – par katru sīkumu? Un vai māksla vai žurnālisti var tam palīdzēt?
Māris Zanders: Vēl viens novecojis revolucionārs!
Ojārs Rubenis: Es neesmu revolucionārs. Es nemusinu sabiedrību iziet ielās. Bet kam būtu jānotiek, lai mēs beigtu klusēt? Ko par to domā mākslinieki, ko par to domā Zanders?
Māris Zanders: Drusku paradoksāla situācija, jo man atkal jāatsaucas uz Žižeku, kurš skaitās marksists un kurš ir ārkārtīgi skeptisks par iziešanu ielās. Bija stāsts par "Occupy Wall Stree" štatos [ASV], kur izgāja ielās. Jautājums – kas notiek pēc tam, kad revolūcija uzvar? Tas bija Žižeka jautājums. Iziet ielās, lai kaut ko paustu, neko nedod, ja nezini, kas notiek tālāk. Mūs problēma ir tā, ka mēs jaucam divas lietas – mēs jaucam politiku ar iziešanu ielās. Iziešana ielās nav politika; tu vari iziet no rīta līdz vakaram un ja tev, kā sacīt, galīgi ir apskrējusies dūša – izkauties ar policistiem pilnai laimei.
Ojārs Rubenis: Un saņemt sodu.
Māris Zanders: Tas nav tavā virzienā, bet man nepatīk formulējums "kam ir jānotiek, lai cilvēki izietu ielās". Kam ir jānotiek, lai būtu jēdzīgs lēmumu pieņemšanas process, nevis lai cilvēki izietu ielās? Cilvēki laiku pa laikam iziet ielās.
Ojārs Rubenis: Tu uzskati, ka cilvēku iziešana ielās lēmumu pieņemšanas procesu nevar mainīt?
Māris Zanders: Nē.
Ojārs Rubenis: Bāc!
Māris Zanders: Politikas reformai ir jānāk no iekšpuses, nevis no ielas.
Ojārs Rubenis: Džeki? Mārtiņ? Andrej?
Mārtiņš Upenieks: Izrādes "Nasing spešal" saistībā man kaut kāds pārsteigums ir, bet tai pašā laikā nav par to, ka pagājis gana ilgs laiks, lai kaut kas mainītos, bet nekas nav mainījies.
Arī pati izrāde ir par to – par nespēju savā starpā sarunāties, vienoties.
Mums latviešiem varbūt nav tādas pilsoniskas atbildības individuāli, mēs katrs kapitālismā dzīvojam par sevi. Es dzīvoju kultūras burbulī un man likās, ka pēc Krievijas kara Ukrainā kaut kas mainīsies, būs vēlēšanas un cilvēki ies, bet tāpat katrs otrais neaiziet, jo vai nu viņam ir vienalga, vai viņš ir zaudējis ticību, ka kaut kas mainīsies, ka viņš var kaut ko ietekmēt. Kaut kas ir ļoti salūzis. Ir atsevišķas [platformas], tas pats "Twitter", tagad – "X", kur notiek aktīvas diskusijas, bet tas ir ārkārtīgi mazs slānis, kas par kaut ko cepas un satraucas, un tam nav pilnīgi nekāda rezultāta, tā kopējā statistika ir ļoti skumja. Es nezinu, varbūt tas ir saistīts ar to, ka var taču nedzīvot Latvijā, Rīgā, var aizbraukt jebkur, viss ir vaļā, un kas ir tā mana valsts Latvija, vai ir kaut kas, par ko man vajadzētu cīnīties, lepoties, priecāties, pārstāvēt? Jā, ir sports, ir literatūra, ir kultūra, ir māksla un tamlīdzīgi. Tu, [Māri], pieminēji, cik ļoti kādu var izķengāt. Līdzīgi var arī par aktieriem. Tagad ir feisbuks, instagrams, visa tava privātā dzīve, ko, kad un cikos tu dari, ir pieejama, kāds sev mēģina PR ar to veidot. Jebkuru tavu interviju, jebko, ko tu pasaki, var izņemt no konteksta, iegriezt tā, kā vajag, var nofotografēt tevi kaut kur. Laiks, kurā mēs dzīvojam, ir ārprātīgs, tas ir ātrs, nežēlīgs. Cilvēku var ļoti ātri pacelt un arī iznīcināt.
Ojārs Rubenis: Andrej, vai tu kā režisors domā, ka mēs varam kaut ko mainīt?
Andrejs Jarovojs: Mēs katrs varam mainīt savu ikdienu.
Ojārs Rubenis: Un viss?
Andrejs Jarovojs: Tas nav maz, Ojār. Ja mēs katrs to darītu, tas izmainītu arī lielāku ikdienu.
Māris Zanders: (Ojāram Rubenim) Cilvēki prātīgi runā, klausies!
Ojārs Rubenis: Mans uzdevums bija to dabūt, ka viņš prātīgi runā. (Smejas) Vai tu gribi pielikt trekno punktu?
Māris Zanders: Nē, nē. Es pilnīgi piekrītu tam, ka tā ir.
Ojārs Rubenis: Mēs nobeidzam uz politiskās, ne sevišķi priecīgās nots, kaut gan tu, Andrej, beigās pateici – mēģināsim mainīt savu ikdienu. Katrā ziņā es būt priecīgs, ja šādas izrādes par politiku taptu vēl. Tas ir pietiekami nopietns darbs, kas ir paveikts, lai mēs par to domātu. Godīgi sakot, kamēr es izrādi "Nasing spešal" nebiju noskatījies, es par tādu Saeimas sēdi, par tām 28 stundām un to ārprātu, biju aizmirsis. [..] Paldies par pamudinājumu katram sevī kaut ko mainīt!
