"Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā.
"Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt "Leopoldštati" citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam," viņš nopūšas.
"Leopoldštate" pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020. gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija.
"Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma," stāsta dramaturgs.
"Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?"
Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.
"Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu," viņš teic.
Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt "Leopoldštati" bijis priecīgs. "Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu," saka Stopards, "tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu."
Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot.
Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris!
"Vispār es sevi uzskatu par diezgan konservatīvu teatrāli. Bet nezinu, vai apzīmējums "vecais, labais teātris" ir vietā, jo tad izklausās, ka alternatīva ir "jaunais, sliktais teātris". Bet, manuprāt, tā nebūt nav. Taču es ļoti priecājos par "Leopoldštati" Rīgā! Pašlaik mēģinu rakstīt jaunu lugu un domāju – kaut man būtu tikpat labs stāsts, kāds bija "Leopoldštatei"," viņš noteic, izpūšot cigaretes dūmu. Stopards visu mūžu bijis liels smēķētājs, un mūsu sarunas beigās viņš uzjautrināsies, uzzinot, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieri 1997. gadā pēc kopīgas vakarēšanas ar slaveno dramaturgu par godu viņa lugas "Arkādija" iestudējumam JRT ierāmējuši Stoparda atstātos izsmēķus, kas allaž bijuši nosmēķēti tikai līdz pusei. "Es joprojām tā daru," Stopards nosmīn ekrāna otrā pusē, paceļot rokās garu izsmēķi. Viņa Rīgas izsmēķu "glezniņa" joprojām atrodas pie sienas vienā no JRT kungu ģērbtuvēm.
Bet atpakaļ pie "Leopoldštates". "Tā ir sākusi dzīvot pati savu skatuves dzīvi," saka dramaturgs. Visiem lugas iestudējumiem viņš skrupulozi neseko, bet zina, ka tā jau iestudēta ne vien Londonā un Ņujorkā, bet arī Vīnē, Telavivā un pat Tokijā.
Stāsts par kādas Vīnes ebreju ģimenes likteņiem 20. gadsimta pirmajā pusē izrādījies vispārcilvēcisks. Tā ir daļēji autobiogrāfiska luga: Toms Stopards piedzima ebreju ģimenē Zlinā, tagadējā Čehijā, un Anglijā nokļuva astoņu gadu vecumā.
"Biju nonācis tādā dzīves posmā, kad man šķita pievilcīgi atskatīties uz vēsturi, kas ir līdzīga manis paša pagātnei. Agrāk man nekad nebija īpašas vēlmes par to rakstīt, taču pirms apmēram četriem gadiem tāds brīdis pienāca, un tā bija tiešām laba pieredze. Īsti nezināju, kas no tā sanāks. Kad ķēros klāt lugas rakstīšanai, nebiju visu izplānojis. Sekoju instinktam, un biju patīkami pārsteigts, cik viegli ar šo pazīstamo un vecmodīgo sižetu "aizrakstījos". Biju uzrakstījis jau apmēram stundu no lugas sižeta, kad apskatījos apkārt un nodomāju – šis derēs!" dramaturgs atceras darbu pie "Leopoldštates".
Apraksts pie Stoparda jaunākās lugas iestudējuma Dailes teātrī vēsta, ka "Leopoldštate" "uzdod jautājumus par vēsturi – kā saglabāt savas saknes, kā nosargāt savu pašapziņu, kā izdzīvot mazai tautai, kad pasaule ir sajukusi prātā?". Vaicāju autoram, vai arī viņa acīs šis stāsts ir ne tikai par ebrejiem, bet plašāk – par jebkuras mazas tautas saknēm un identitāti?
"Uzskatu, ka autoram nevajadzētu ierobežot sava stāsta iespējamos zemtekstus. Citiem vārdiem – publika nekad nekļūdās," viņš atbild.
"Tu nevari iebilst tam, ko publika vai katrs atsevišķs skatītājs tavā darbā saredz.
Bet tas ir pavisam citādāk, nekā ja pats autors lugā apzināti liek kādus slēptus vēstījumus vai dubultas nozīmes un cer, ka skatītāji tās uztvers. Es tā nedaru. Manuprāt, teātris ir stāstniecības māksla, un tu vienkārši stāsti stāstus. Un nav iespējams apstrīdēt to, ko šie stāsti nozīmē dažādiem skatītājiem dažādos laikos un vietās. Tas var pārsteigt vai nepārsteigt stāstu autoru, bet tas ir vienkārši fakts, kas rodas saskarsmē starp lugu un skatītāju. Es to aptvēru jau savās pirmajās lugās. Atceros, ka mana luga "Rozenkrancs un Gildensterns ir miruši" saņēma komplimentus par daudzajām interpretācijām – 1967. gadā notika Vjetnamas karš, vēl viss kas, un es ātri sapratu: ja luga kādu uzrunā un vedina ieraudzīt kādu vēstījumu, tad šis vēstījums tur vienkārši ir. Autora nodoms tur pat nav vajadzīgs."
Bet vai Tomam Stopardam ir kādi stingri noteikumi attiecībā uz savu lugu iestudēšanu? Dramaturgs saka: "Man ir tikai viena prasība aktieriem: skaidra dikcija. Varbūt kādam tā liekas pārmērīga iegriba, bet tā tas nav. Ir viegli aizmirst: ja publika skaidri nesaprot katru zilbi, tad mēs visi lieki tērējam savu laiku. Nogādāt tekstu no skatuves līdz publikai – tā ir pamatlieta, kas jāizdara perfekti. Attiecībā uz interpretāciju esmu daudz mazāk prasīgs nekā jaunībā. Es nebiju gluži "kontrolfrīks", bet... klusībā biju gan. Mans viedoklis, rakstot lugas, bija tāds – luga tavā galvā rada konkrētu skaņu, konkrētas intonācijas. Un man savā neapjēgsmē likās, ka aktiera darbs ir vienkārši reproducēt šo skaņu. Bet tā tas nav. Aktierim ir jāspēj atrast frāzes psiholoģisko interpretāciju, ejot pašam savu ceļu. Ja paveicas, vairumā gadījumu aktiera izvēle sakrīt ar autora redzējumu.
Bet plašāk runājot – lai gan reizēm esmu vīlies, biežāk es skatos izrādi un domāju: tas gan ir interesanti! Šī interpretācija man patīk labāk par to, ko biju iedomājies savā galvā!"
Tomam Stopardam joprojām labā atmiņā ir viesošanās Rīgā 1997. gada nogalē, kad Latvijas Kultūras ministrija, Rīgas Krievu teātris un Britu padome izsludināja veselu akciju ar nosaukumu "Toms Stopards Rīgā". Tolaik Jaunajā Rīgas teātrī rādīja viņa "Arkādiju" Alvja Hermaņa režijā.
"Tas bija ne gluži eksperimentāls iestudējums, bet tam bija avangardiska noskaņa, un tas mani ieinteresēja. Atceros, ka Rīgā tiešām ļoti labi pavadīju laiku – gan teātrī, gan ārpus tā," teic Stopards.
