Skumjas ekošausmas teātrī
Jāatzīstas, nekad neesmu bijusi ne šausmu žanra, ne zinātniskās fantastikas cienītāja, kur nu vēl zombiju fane. Taču, klimata krīzei elpojot pakausī, nākas aizvien vairāk saskarties arī ar klimata fantastiku kā žanru. Zombijizrāde "Kad gulošais mostas" ir šausmu un klimata fantastikas krustojums, aizvedot tuvāk mūs pie popularitāti aizvien vairāk gūstošā žanra.
Ar klaji postdramatisko izrādi "Kad gulošais mostas" teātra apvienība "Kvadrifrons" iezīmē pašmāju teātra ainavā līdz šim tik izteiksmīgi nemaz nesastaptu ekošausmu (ecohorror) žanru. Šo žanru raksturo ārpus cilvēka esošās pasaules iedvestas bailes, arī ķermeniskas bailes, kad cilvēku konfrontē daba. Izrādes dramaturgs, arī tās režisors Klāvs Mellis libretā vēsta, ka šo pasauli apēd "melnā cauruma atvars, liels kā miljons saules", izvijot cauri visām ainām slazda motīvu.
Slazds šeit ir gan pasaule – tāda, līdz kādai to noveduši paši cilvēki –, gan ķermenis, kuros redzam ieslodzītus cilvēkpārpalikumus jeb šajā piedāvājumā – zombijus.
Ja ielūkojamies skaidrojošā vārdnīcā, uzzinām, ka, pirmkārt, zombijs ir "pārdabisks spēks vai burvestība, kas, pēc vudū ticējumiem, var iemājot mironī un to atdzīvināt", un, otrkārt, zombijs ir arī "cilvēks, kas ar savu pasivitāti, rakstura trūkumu un mehānisku uzvedību atgādina šādu atdzīvinātu mironi". Par rakstura trūkumu dramaturga un izrādes režisora Klāva Meļļa radītie trīsdesmitgadnieku zombiji nu gan nevarētu sūdzēties: te ir neredzamais (neticīgais?) Toms, kurš tikpat labi varētu būt paša dramaturga "alter ego", te ir Āra Matesoviča Dāvids, "sportiskas miesas būves vīrietis, vietējās radiostacijas dīdžejs", Paulas Pļavnieces Marija (gan jau tā pati, kurai reiz citā "Kvadrifrona" smeldzes stāstā iespēris zibens), "simpātiska, inteliģenta sieviete, speciāliste vēja turbīnu rotora spārnu tehniskās ekspluatācijas un apkalpošanas jomā", Ances Strazdas Anna, "teātra pulciņa vadītāja vietējā pamatskolā, kas bērnībā vēlējās kļūt par aktrisi, nesanāca" un Jāņa Kroņa Roberts, "jautrs, omulīgs vīrietis, sabiedrības dvēsele; krematorijas īpašnieks" (Asnāte šoreiz nepiedalījās). Mehāniskās uzvedības kodus šajās sairstošajās cilvēkbūtnēs, ko aktieri šķībi un greizi apdzīvo, ir ieprogrammējis kustību režisors Rūdolfs Gediņš, kuru frankenšteiniski izrādes izskaņā (uzmanību, tālāk seko sižeta atklāšana) saplosa paša "darinājumi". Iespējams, drīzāk aiz skaudības, ne aiz izsalkuma.
Par šo piecu draugu skatuviski ārēji monotonajām gaitām, bet detaļās neiztrūkstoši asprātīgajām niansēm (kaut vai melni imersīvā kremēšanas aina ar gaisā virmojošo piedeguma smaku) skatītājam vēsta izvadītāju cienīgos melnos vākos iedrukāts librets astoņpadsmit ainās, kuras apgaismo vientuļas lasāmlampiņas. Telpā iepretim skatītāju rindām ir nespodras spoguļplāksnes – pavērstas kā tāds baļķis tiem acī. Pāreju no ainas uz ainu iezīmē vēl viens kapitālistiks "spogulis" – elektroniska ciparnīca, līdzīga tai, uz kuru raugāmies, stāvēdami rindās.
Un var jau būt, ka šis jau nav par zombijiem. Šis ir par postcilvēkiem – rau, cik rotaļīgs vārds. Tepat jēdzieniski šai latviskajā jaunvārdā ieslēgts gan pats cilvēks kā po[uo]sts, gan po[o]st kā pēccilvēks.
Ja Nīče apgalvoja, ka dievs ir miris, tad Mellis skandina, ka šai skatuviskajā visumā miris ir cilvēks.
Turklāt, izrādās, ka Kongo vārds "nzambi" nozīmē "dvēsele". Tā nu izrādei "Kad gulošais mostas" itin labi piedienētu arī kvadrifronisks apakšvirsraksts "Nenomirušās dvēseles".
Kostīmu mākslinieces Ineses Tones eleganti sapluinītajos vakartērpos, kas ilustrē ārēji spožu, bet satraumētu sabiedrību, un grima mākslinieces Aijas Beatas Rjabovskas tēlnieciski šausminošajās uz ādas uzartajās rievās un apātiskajos acu skatienos, kuros padzisušas arī acu zīlītes, nepilnas stundas laikā pieci zombijdraugi (no kuriem, kā zināms, Toms ir neredzams un vēlāk arī, lāča lamatās iekļūstot, gājis bojā) salauztām kustībām ilustrē globālu aptumsumu.
Izrādes dramaturģiju režisors Mellis kopā ar skaņu mākslinieku Kārli Toni izteiksmīgi būvē par pamatu ņemot vienu un to pašu dziesmu. Tā ir velsiešu izcelsmes rokdziedātājas Bonija Taileres (Bonny Tyler) astoņdesmito gadu spīdeklis – par episko mīlas dziesmu dēvētā "Total Eclipse of Heart" jeb "Pilnīgs sirds aptumsums", kura savulaik ir tapusi kā vampīrdziesma, dziesmas autoram Džimam Steinmanam (Jim Steinman) strādājot pie tumšā mūzikla "Nosferatu". Dziesma sagaida skatītājus, vēl pirms izrāde ir sākusies, un ievada jaunas ainas, katrreiz atskanot ar citu vērienu, citā intonācijā un mainot skaņu avotus, tā katrreiz restartējot skatītājā uzmanību, kas klejo no libreta lappusēm (kur var patverties no neērta zombija acu skatiena) uz skatuves telpu, kur asiņaini sarkanās un karaliski zilās Nikolas Suharevas gaismās nesteidzīgi klimst četrotne.
Skatītāja līdzdalības pakāpe postdramatiskā izteiksmes veidā ir atstāta paša pārziņā: gan librets, gan skatuviskā norise tikpat labi var pašpietiekami eksistēt savā atsevišķā galaktikā. Taču, ja skatītajam tomēr izdodas trāpīgi sakrustot nolasīto libreta ainu ar skatuves lēno, bet tik un tā mērķtiecīgo zombijdarbību, kādā brīdī ieslēdzas klusināta iekšēja sajūsma par šādu ārēji neērtu, bet iekšēji aizraujošu pieredzi, kura aizved pie secinājuma, ka
izrāde "Kad gulošais mostas" ir trāpīgs komentārs šim brīdim, kuru apdzīvojam paši.
Rutīnas slavinājums
Laikam šoreiz neiztikt bez maza ievada zombijpratībā. Paraugoties no posthumānisma jeb pēccilvēciskuma skatpunkta, zombiji savā ziņā ir spožs atspulgs kapitālismam. Savukārt to izcelsme mūs aizved uz koloniālisma laikiem pāri okeānam uz Karību jūras reģiona valsti Haiti, kur ir meklējamas zombiju vēstures saknes. Savulaik, pienākot kuģiem no Āfrikas krastiem, vietējie eksperimentējuši ar dažādām neirotoksiskām vielām, tiecoties izveidot dzīvo miroņu "armiju" efektīvam vergu darbam – tātad atņemt cilvēkam apziņu, bet atstāt viņa mehanizēto ķermeni.
Pētot zombiju tēmu mūsdienu izpausmēs dažādās sabiedrībās, pretputiniski noskaņotā filozofe Oksana Timofejeva (Oxana Timofeeva) raugās uz to četros attīstības posmos. Pirmais aptver jau iepriekšminētos verdzības eksperimentus Haiti, otrais jau attiecas uz visnotaļ sociālo metaforu, ar zombija vārdu raksturojot tos cilvēkveidīgos, kuri zaudējuši savu brīvo gribu (tikpat labi proletariāts, cik patērētājsabiedrība – viss viens), trešais jau ieved kinematogrāfiskajā zombiju pasaulē, kur zombiji iemieso ļaunumu un ilustrē apokalipsi, bet ceturtais posms jau atklāj zombijus kā šīs apokalipses izdzīvotājus, kuri pārdzīvojuši paši sevi, palikuši bez vadoņiem un meistariem, turklāt zaudējuši arī savu ļaunumu. Šos zombijus vairs nevada cerība, bet jau mehānisks izmisums par iesprostotību savā čaulā – te zombificēšana ir augstākais soda mērs, jo paģēr sevī mūžīgo vergošanu bez iespējas nomirt.
"Kvadrifroniešu" robustie, vienlaikus aizejošās pasaules godības elegances driskās tērptie zombiji, manuprāt, iemieso tieši šos – skumji baisos četrus draugus (un neredzamo Tomu), kurus atrijis melnais caurums tādā pasaulē, kuru režisors Elmārs Seņkovs jau spilgti portretēja Liepājas teātrī šausmu pasaku izrādē "Grimmi". Zombija savdabība izpaužas tā spējā ietver sevī uzreiz divas pretējības – būšanu dzīvam un būšanu mirušam.
Mellis rāda, kā inerces pēc pasaulē, kura šai gadsimtā izklaidus piedzīvo apokalipsi pēc apokalipses, turpinām savas dienišķās gaitas, kurā līdzīgi zombijiem zaudējam ne tikai emocijas, bet arī apetīti un kādā brīdī arī pulsu. Paātrinājums, ko tas ir piedzīvojis pēdējos gados, vairs nav sastatāms ar veselīgu dzīvesveidu.
Mijkrēslī "Kvadrifrons" ražo pēdējo pasaules elektrību – te strāvas pietiek gan skumjam līdzsmaidam, gan šausmīgai postcilvēciskuma diagnozei.
Tik trāpīgs atspulgs pasaulei, kura tik ļoti kaut kur steidzas.
Tā steidzas, līdz ieklūp melnā caurumā. Pārkāpjot asprātīgās nopietnas ampelēšanās slānim, kas tik raksturīgs "kvadrifroniešiem", ir skaidrs, ka šī ir ļoti skumja diagnoze, ko šie trīsdesmitgadnieki – gan tie, kas izrādi radījuši, gan tie, kas to apdzīvo – uzstāda pasaulei, kurā "baigas tās debesis":
kapitālisma sagrauzta, pašdestruktīva ir pasaule, kuru inerces pēc apdzīvojam, pasīvi noraugoties uz apkārt notiekošo.
Tik tiešām, cik lielā mērā varam priecāties par dzīvi, ja aizvien lielāka daļa pasaules iedzīvotāju aci pret aci masveidā saskaras ar nāvi? Kādu iesūc mentāli melni caurumi, citus nospiež zemestrīces, vēl citus ieroča gailis vai raķešu lietus, kas līst pāri no tām baigajām debesīm.
