"Kad Dailes teātris pārgāja no vienām telpām uz otrām, tur bija tāda leģenda – ka svarīgi teātrī ir putekļi, kas prožektoru gaismā paceļas, bet jaunā mājā nav putekļu. Tāpēc es es gribu novēlēt JRT, lai viņiem ātrāk prožektoru staros būtu putekļi, un aktieriem tie ir arī vajadzīgi," teic aktieris Andris Morkāns, kam kopā ar kolēģi Māru Zvaigzni Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē bija ļauts iemest aci vienā no pēdējiem mēģinājumiem pirms pirmizrādes.
Aktieris, atcerēdamies pagātni, tomēr neslēpa sajūsmu par Lielās zāles pārvērtībām. Pat no 13. rindas, kur viņš sēdējis, redzamība bijusi ideāla. Morkāns skatījies tikai vienu izrādes "Sapņu tulkotāju sekta" daļu, tāpēc atturējās no vērtējuma, bet vairāki citi laimīgie, steigdamies projām, atbildēja lakoniski: "Lieliska." Kāda kundze atzinās – esot tik aizkustināta, ka nespējot parunāt.
Pārsteigums, ko režisors Alvis Hermanis solīja skatītājiem – "darīt ko tādu, ko neesam nekad darījuši pirms tam" – ir izdevies – aktieris Vilis Daudziņš, pēc mēģinājuma atnākdams ar sasvīdušu muguru, apstiprina: tapusi kustību izrāde, nebijis notikums JRT vēsturē.
"Neparasta priekš mūsu teātra un arī priekš mūsu vecuma! Lai arī mūsu vidū ir daudz jaunu kolēģu, mūsu vidējais vecums ir tā ap 50. Tas patiešām ir ļoti interesanti, kustēties visas izrādes garumā, bet drīzāk šī kustība ir tāds poētisks risinājums Paviča romānam," saka Daudziņš.
Serbu rakstnieka Milorada Paviča romāns "Hazāru vārdnīca", kas 2006. gadā Vinifreda Krauča un Ulda Bērziņa tulkojumā iznāca arī latviski, kā skaidrots izrādes pieteikumā JRT mājaslapā, "ir stāsts par kādu senu un teiksmainu tautu, kura pirms 1000 gadiem dzīvoja aptuveni tajā pašā teritorijā (starp Kaspijas un Melno jūru), kur tagad Ukrainā izšķiras pasaules un arī mūsu liktenis".
Taču izrāde ne tikai sola mest tiltu no sendienām uz šo trauksmaino laiku, bet arī izgaismo JRT vēsturi, aktiera un teātra dabu.
"Svarīgi ir tas, ka nav nekādu dekorāciju, lai skatītāji, atnākdami uz šo izrādi, ierauga tos aktierus, kas šajā teātrī tagad spēlēs, un skatuvi, uz kuras tie spēlēs, – kā tā ir pārveidojusies, kāda tā ir pēc septiņiem gadiem," saka Daudziņš.
Uz jautājumu, vai šīs kustības tīri tehniski arī bija, lai parādītu JRT aktieru spēju robežu un izaicinātu, Daudziņš atbild noliedzoši: "Tas ir drīzāk tādēļ, lai ieraudzītu, kas mūsos katrā mīt. Tajā brīdī, kad mēs ļaujamies dejai vai ritmam, jebkurš cilvēks, kad ļaujas, tad viņā parādās kaut kādas pirmatnējās kustības, kaut kas no senajiem Āfrikas laikiem pirms 200, 300 tūkstošiem gadu."
Tapis "gandrīz reliģisks stāsts, kaut kas par pasaules radīšanu, par pasaules dabu," pauž Vilis Daudziņš. Režisors Hermanis turklāt piekodinājis, lai nekādā gadījumā viņu nesauc par izrādes horeogrāfu – atbilstoši JRT tradīcijām, kustību partitūras veidotāji ir aktieri. Visa trupa uz skatuves ir nemitīgi.
Vai jaunajiem aktieriem, kas JRT ienākuši, kamēr teātris mājoja Tabakas fabrikā Miera ielā, šī izrāde ir kā iespēja dominēt, izrādīt ķermenisko pārākumu, provokatīvi jautāju Ritvaram Loginam, kurš JRT debitēja 2018. gadā: "Varētu teikt, ka dažbrīd mēs uzņemamies smagākus un sarežģītākus uzdevumus – jo mēs vēl varam. Lai nāk skatītāji un redz savām acīm, negribu neko iepriekš izstāstīt.
Jāsaka, šīs ir tādas neordināras dejas, tādas nepareizās dejas. Tā iepriekš nebiju kustējies nekad. Šis ir kas jauns kopumā Latvijas teātrim. Tā slodze ir arī mentāla.
Kā jau arī Vilis teica: mēs stāstām stāstus caur ķermeņiem."
Gan Ritvars Logins, gan Vilis Daudziņš paralēli mēģina lomas jau nākamajā Alvja Hermaņa jauniestudējumā JRT Jaunajā zālē – 10. aprīlī viņi būs tēvs un dēls Ivolgini izrādē "Melnais gulbis" pēc Fjodora Dostojevska "Idiota" motīviem.
